Operas soliste Inese Galante dzied visā pasaulē, taču par sava festivāla Summertime norises vietu izvēlējusies Latviju – arī šogad no 8. augusta Dubultu baznīcā un Dzintaru koncertzālē Inese kopā ar Innu Davidovu un Hermaņa Brauna fondu aicinājusi dažādu valstu māksliniekus. Šādu personību aicinājumam mūziķi atsaucas.
Inese, ierodoties Latvijā, joprojām saka pie mums, mēs, it kā Diseldorfā nodzīvotie gadi nebūtu mainījuši viņas identitātes sajūtu. Viņa patiešām ir savējā, un viņas sirds gan priecājas, gan sāp par to, kas notiek mūsu valstī ar mūsu tautu.
Latvija viņai par to pateicas ar sirsnību skatienos uz ielas, ar ziediem pēc izpārdotās zālēs dziedātiem koncertiem un operizrādēm. Inese Galante ir vienīgā māksliniece, kura Latvijā patronē apjomīgu mūzikas festivālu, un viņas vārds afišā nozīmē piedāvātās mākslas kvalitātes garantu.
Tev kaut kādā veidā izdodas uzburt sajūtu, ka visa pasaule ir burvīga, lai gan pašai visa dzīve nav bijusi medusmaize – vai tu sevī šo sajūtu speciāli kultivē?
Tā manī ir no dabas, jo pasaule tiešām ir burvīga, paskaties apkārt! Kam ienāca prātā kaut ko tādu radīt? Tikai Galvenajam kungam. Man nav no sevis nekas jāspiež ārā, lai teiktu, ka pasaule ir skaista. Un arī mana dzīve bijusi salda kūka, esmu ļoti laimīgs cilvēks – jau cik gadus es daru to, ko mīlu un protu. Zinu, ka palīdzu, dodu spēku un labu garastāvokli – ko vēl vairāk cilvēkiem vajag?! Un vēl par to nopelnu naudu. Bet es vienmēr cenšos būt taisnīga gan pret sevi, gan skatītāju un atdot no sevis, cik tik varu.
Man vienkārši palaimējies: bija burvīga ģimene, mani vecāki ir labākie pasaulē, neviens no viņiem nebija ne prezidents, ne fabrikas direktors, bet viņi bija gudri un mīloši. Es ieguvu perfektu izglītību angļu skolā, kur mana tante bija direktore, apguvu vairākas valodas, nodarbojos ar slēpošanu, dejošanu, tenisu – visu, ko vien gribēju. Varēju mācīties, jo mani vienmēr atbalstīja un nēsāja uz rokām. Un es maksāju pretī. Ar mīlestību. Man vienmēr bijis ļoti daudz draugu, un nekad – ienaidnieku.
Tas bija agrā jaunībā, bet vēlāk tomēr nākas izjust arī dzīves netaisnību...
Dzīve ir taisnīga, tikai mēs nezinām vai nepamanām vienu otru gājienu, ko varbūt esam izdarījuši, nodarot kādam pāri. Bez sliktiem nolūkiem, bet egoistiski, nedomājot un ar aukstu prātu pareizi visu neizsverot. Iespējams, mēs maksājam par saviem radiem, un tas viss velkas kā aste. Vismaz tā ir jādomā. Nevajag gaidīt, ka tev uz galvas kritīs vienīgi cukurs. Nevienam tā nav. Dažreiz mēs esam pesimisti, jo pārāk daudz zinām, daudz lasām, mums ir izglītība un domāšana. Cilvēkiem, kuri nedomā, vienmēr ir labi, un tā arī jābūt – viņi ir optimisti. Izglītota tauta ir nelaimīga, bet neizglītota – laimīga, viņi dzīvo kā... puķes pļavā. Viņiem šķiet, ka tā bija un būs tālāk, kāpēc nodarbināt smadzenes – jānodzīvo tik, cik dots, kā protu, tā daru. Visi ir paēduši, izgulējušies, pastrādājuši, lai būtu piķis kaut kur aiziet vai aizbraukt. Vienkārši, bez kādām pasaules problēmām, grāmatu lasīšanām vai savas eksistences jēgas meklēšanas. Traks neesi! Viņiem to nevajag. Šad tad es tādus cilvēkus apskaužu. Man ir dusmas, domāju – cik viņiem ir viegli...
Vēl joprojām, arī braukājot un iepazīstot pasauli?
Jā, es tādus bezproblēmu ļaudis satieku visur un arvien vairāk. Tu nevari iedomāties, viņu ir šausmīgi daudz! Bet tur ir arī sava zemes gudrība, tradīcijas; pasaulē izglītoto taču maksimums varbūt ir kādi astoņi procenti, pārējie tikai eksistē no dienas uz dienu. Bet ar visu to, piemēram, Kaukāza kalnos cilvēki nodzīvo 140 gadus. Viņi taču nekur nebrauc ārā, viņiem to nevajag. Sēž pie galda vieni un tie paši cilvēki, pazīstamas sejas, valoda, dziesmas, daba – nekādu stresu. Iedzer drusku vīniņu, audzina bērnus. Ja ir ticīgi cilvēki, varbūt viena grāmata arī ir. Un fiziski smags darbs, bet galva – brīva. Viņi guļ mierīgi. Un tā ir Dieva dota dabas dzīve. Vai tas ir slikti vai labi, to nezina neviens, tā vienkārši ir.
Kā tev pašai ar dzīves jēgas meklējumiem?
Traģiski! Pa labi, pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ. Tu mainies, pieredze aug, bet skaidrs, ka krasi mainīties pats nemaz nevari – ja tiec pie sava redzes punkta, vari vienīgi tajā iedziļināties. Man tāds punkts ir diezgan sen. Es sapratu galveno – cilvēki nav jāņem nopietni, viņiem ir jāpiedod. Un ar to viss ir izteikts. Dažreiz mēs paši nezinām, ko darām. Ja varētu šo to pagātnē mainīt, domāju, katrs no mums savās izdarībās, iešanās, domāšanā kaut ko mainītu. Ja tu piedod sev stulbumus un kļūdas, kāpēc nepiedod citiem?! Visi cilvēki ir vāji. Esmu redzējusi arī milzīgas personas, kuras sver pāri par simts kilogramiem, bet iekšienē ir tādi paši mazi kucēniņi kā pārējie, un dažreiz tiem mazajiem pat ir lielāks spēks. Esmu sapratusi, ka cilvēks ir trausla parādība, ka ikviens ir ievainojams un katrs padodas labajam, ja tu nāc ar atplestām rokām un atvērtu sirdi. Es nerunāju par krimināliem vai slimiem variantiem.
Un ko tu dari ar bezkaunīgiem cilvēkiem?
Ja kāds ir konkrēti bezkaunīgs, un tas ir viņa galvenais trumpis dzīvē, pirmoreiz satiekoties, es to nesaprotu un mēģinu uzlabot situāciju. Otrreiz jau pakasos, bet trešoreiz saprotu – Galante, te nav ko meklēt! Un apeju līkumu ar uzviju. Tad man ir skaidrs, ka neesmu tas cilvēks, kurš viņu var mainīt, varbūt mēs ķīmiski nesakrītam. Bet mana pieredze saka, ka labestību un patiesību saprot ikviens. Izņēmums ir tie, kuri no bērna kājas ir norūdīti: ja neapcels, visus neapčakarēs – neko nedabūs. Tādi cilvēki bērnībā ir smagi cietuši un izmantoti. Un tie, kuri viņus izmantoja, ir vēl sliktāki un stiprāki. Dzīves apstākļi bieži nosaka turpmāko likteni; ja apkārtējā sabiedrība bijusi tik slīpēta un apcēlusi to mazo, viņš saprot – izdzīvo tikai bezgodis. Paldies Dievam, tas nav vairākums, bet biznesā netrūkst tādu, kuri grib to labāko, visu, un ne ar vienu nedalīties. Man, piemēram, tik daudz nevajag – pārsprāgsi!
Bet pašlaik sabiedrībā par ideālu tiek uzskatīts tāds cilvēks, kuram patērēšanā un ambīcijās nav robežu – tie ir mūslaiku varoņi, kuri ienākuši arī kino un literatūrā.
Jā, jo mums vairāk nav ne morāles, ne jēgas. Tās ir pazudušas – nav, uz kurieni iet. Mēs vienkārši atkārtojam to, kas bijis simt gadu atpakaļ citā zemē. Tagad ir runa tikai par izdzīvošanu. Elegantās manieres, izsmalcinātos uzvedības un rīcības noteikumus vari aizmirst, ar tiem tu tālu netiksi. Es uzaugu bērnudārzā ar auklītēm, ar pareizām, gaišām domām, ar kādām šodien var tikt tikai līdz pirtij. Tu nevari pārvarēt daudz ko, jo tev ir principi – nenodari citam to, ko negribi dabūt atpakaļ. Ar to iesākas Mozus postulāti. Tagad ar tiem taču neko nevar panākt.
Kā tu raugies uz to, kas notiks?
Tas ir tikai uz laiku, esmu par to pārliecināta. Tad nāks atmaksa caur bērniem, varbūt pēc divām paaudzēm, nezinu, cik ilgi tas vilksies, bet viss nāks atpakaļ. Šis likums ir izturējis laika pārbaudi. Arī Rietumu pasaulē bija tas viss, kas notiek pie mums. Esam iesācēji, kas atkārto svešas kļūdas, un tas ir vēl trakāk! Latvijas varenie vēl ilgi nebūs paēduši. Bet cilvēki ir aizņemti ar ikdienas rūpēm, viņi ir tik nabadzīgi, ka nezina, kā galus savilkt kopā. Kāda tur politika! Cenas aug tik strauji, jādomā, kā šogad samaksāt bērnam par dārziņu, par gāzi, par kurpēm... Varbūt taisīt revolūciju? Piemēru netrūkst – ikvienā revolūcijā tauta patrako, apēd savus varoņus un tad atjēdzas – visas galvas nocirstas, maize apēsta, ko tagad? Gaidām brīnumu.
Un ko par to visu domā tava meita Diāna?
Tā paaudze nedomā, kā kaut ko mainīt, bet reāli pieņem to, kas ir. Viņi ir daudz praktiskāki, pragmatiskāki un konkrētāki par mums. Viņiem nepiemīt romantisku viļņu uzplūdi un ideālistiska pasaule, viņi redz tīru mantu. Bet man apkārt ir daudz vairāk rišu, putukrējuma un lielāka ticība, vienmēr gribas domāt labāk, nekā tas ir, un sagaidīt no cilvēkiem vairāk. Dažreiz es arī to sagaidu. Diāna dzīvojusi šeit līdz 13 gadu vecumam, tas ir nozīmīgs laiks, tāpēc viņas pamatos ir sirsnība un rada sajūta. Paldies Dievam, viņa man ir pa īstam viens fenomenāls draugs. Meita man dod padomus un saka: «Tu esi mana jaunākā māsiņa!» Bet ir cilvēki, kam es esmu Mata Hari vai šausmīgi stiprs enerģētisks dzēriens – viss ir relatīvs. Mēs visi kaut kur esam tādi putraini, atšķaidīti ar krējumiņu vai pieniņu, gatavi uz labu, mīļu. Taču dzīve ir pavisam citāda. Un mūsu cilvēki tajā kļūst agresīvi, nihilistiski, viņi jūtas apmānīti un par to dusmojas. Pārāk daudz tika sasolīts un gaidīts. Vācijā arī ir problēmas, tur jauni, studēt beiguši cilvēki ir vīlušies, jo viņiem savā zemē nav vietas – darba tirgus ir pilns. Tikai Vācijā cilvēkiem ir lielāka izvēle, viņi prot valodas, var brīvi meklēt sev ceļu pārējā pasaulē, un pati valsts ir pretimnākoša – dažādi pabalsti, stipendijas. Tur neviens bez maizes uz ielas neguļ.
Arī attieksme pret mākslu pasaulē ir mainījusies, jo tirgus ir tik liels, ka labas balsis tagad var dabūt pa lēto, ģešovku no Ukrainas, Rumānijas vai Bulgārijas. Viņi skaļi dzied un ir gatavi uz visu. Izcilas personības šodien nav pieprasītas, jo uz skatuves vajag konveijeru. Agrāk teātris bija ģimene, kur cilvēki jutās kā mājās, bet tagad ir fabrika – atbrauc, nodziedi un dodies tālāk. No malas skatoties, var jautāt, priekš kam tā opera vispār ir vajadzīga – vecas, pēc naftalīna dvakojošas kleitas, vecas, apaļas tantes, neizskatīgi, pīkstoši veči. Opera jau ir domāta cilvēkiem, kas tuvojas 40 gadu slieksnim. Agrākos laikos, kad nebija televīzijas, interneta, lidmašīnas, Opera bija sava veida universitāte, pasaules centrs, kur cilvēki satikās, apsprieda dzīvi, bīdīja biznesa lietas – centrā krēslu nebija, izrādes laikā skaisti saģērbti cilvēki pastaigājās un sarunājās; vienkāršā tauta nāca ar savām uzkodām, groziem un pavadīja teātrī piecas stundas. Bet šodien uzmanību pārņem pāroperētas, sintētiskas popzvaigznes bez personiskās individualitātes ar mikrofoniem rokās vai matos un plātošu muti. Tā jau nav dziedāšana, bet apmāns. Publika kļuvusi trula, tai viss vienalga. Kāds var mirt uz ielas, neviens roku nepados, no sērijas – man jau arī neviens nepalīdz. Šāda attieksme man uzdzen šermuļus. Ja neviens nekustēties, nekas nenotiks.
Vai tu zini, kur ir tā robeža, aiz kuras māksla un kultūra kļūst bezspēcīga?
Māksla nevar neko, neesam jau skolotāji, bet mēs varam rādīt skaistumu, mīlestību, visas emocijas – tās ir patiesas, tās nemainās.
Vai to var nolasīt ikviens cilvēks?
Skaistums un jūtas neļauj tev aizmigt, tie kaut ko aizskar un atdzīvina ikvienā. Ir teiciens – pasauli glābs skaistums, un mēs mēģinām glābt cilvēku. Pret jūtām visi ir uzņēmīgi. Tās nav interneta spēles, kas atsit patiesas jūtas un domas. Arī dzīvniekam ir emocijas, es redzēju, kā kaķis un kaķene dzīvo mūžu kopā, viņiem piedzima četri kaķēni, un kaķis dalījās ar visiem barībā – katru dienu kaut ko nesa savai dāmai un mazajiem. Mēs ar eksvīru bijām šokā.
Vienmēr, kad iebrauc Latvijā, tu raudi par pensionāru nožēlojamo stāvokli...
Un arī ielas bērniem. Kļūst tikai arvien sliktāk, jo ekonomiskā situācija ir nenormāla – Latvijā viss ir nereāli dārgs. Es nezinu, kā cilvēki izdzīvo. Mazturīgo slānis ir atstāts savā vaļā, viņiem pašiem ir jārisina problēmas, ko atrisināt var tikai valsts.
Vai tu ieteiktu taisīt revolūciju, jo kāds pie tā ir vainīgs – valsti taču veido cilvēki?
Revolūcija nozīmē tikai asinis, bet brīvās vietas atkal aizņems izmanīgākie. Taču visiem kopā ir jāprotestē, jāorganizē morāla revolūcija. Ar asmeni neko nevar panākt.
Tas, par ko tu runā, ir izdevies tikai vienam cilvēkam uz pasaules – Mahatmam Gandijam, nevienam citam nav izdevies īstenot gara revolūciju.
Ja mums būtu īsts līderis, kurš nebūtu pārņemts tikai ar savu kabatu... Ir daudz cilvēku, kuri gribētu mainīt šo valsti, bet viņi tiek piebremzēti pie katra soļa. Mūsu cilvēks diemžēl saprot tikai spēku, varu un naudu.
Mūsu inteliģencei pārmet, ka tā pēc neatkarības atgūšanas pagāja malā.
Bet tā vienmēr notiek, jo inteliģencei pietrūkst agresijas un nežēlības pasaules gaļas mašīnā, kas attīra sev ceļu. Tas ir kapitālisms, un tas žēlsirdības nepazīst. Tur ir tikai viens – vai man tas ir parocīgi, vai saņemšu uzreiz lielu piķi. Paskaties, kas notiek ar Ķīnu – eiropieši baro nākamo valdoni, kas mūs visus iznīcinās, nogalinās Ameriku, Krieviju, varbūt Indija varēs pretoties šai ekonomiskajai ekspansijai. Un viss notiek lielas naudas vārdā. Cilvēki tur nedrīkst pakustēties, jo rindā stāv citi bez darba, viņiem dienā dod 20 minūtes pauzītei aiziet līdz tualetei. Un daudz cilvēku tur ir bez vārda, nereģistrēti, jo ģimenē atļauts tikai viens bērns – ja nevari samaksāt 3 vai 5 tūkstošus dolāru, tad otrs un trešais vienkārši paliek kā sunītis mājās. Kā pilsonis viņš neeksistē. Provincēs ļoti daudz tādu, kas strādā par rīsa sauju. Austrumos ir mums nesaprotamas tradīcijas, kāpēc, piemēram, pārdod vai iztirgo orgānos meitenes?! Tā ir cita mentalitāte, reliģija un pasaules uzskats.
Kā vācieši ikdienā sadzīvo ar iebraucējiem?
Vāciešiem īsti nepatīk, ka tik daudz bumba jumba grozās. Kam tad patīk? Viņi ēd nost vietējās tradīcijas, kas tiem svešas un nesaprotamas. Tie ir citas civilizācijas cilvēki, kurus virza viens mērķis – dabūt darbu un naudu. Vienalga, kā, jo tā nav viņu zeme. Bet visi ir spiesti sadzīvot. Vienīgi par eksotiskiem restorāniem vācieši priecājas, bet viss pārējais ir vienas vienīgas problēmas – bezdarbs, kriminālā situācija... Neviena zeme nav no gumijas, un kādreiz tā bļoda iztukšojas. Bet visi tikai grābj.
Latvijai arī paredz līdzīgu darbaspēka invāziju, Jānis Jurkāns teica, ka drīz te pacelsies mošejas.
Jā, piemēram, Uzbekijā un Tadžikijā ir bezdarbs, vīriešiem ir jāpelna, un viņi brauc uz Latviju. Un tādu celtnieku te netrūkst, kas vairāk par jurtu uzbūvēt neprot. Viss ir jāmācās, arī kartupeļus stādot, nevar uz bui dui. Tas pats ir operā, saliek četrus krēslus un norej visu izrādi iekš pelēkas būdas – nekas nenotiek. Tie, kas kaut ko vairāk redzējuši, nesaprot, par ko te jāmaksā nauda.
Vai skatītāju līmenis savās prasībās būtiski krītas?
Krītas, jo mēs viņus pie tāda līmeņa pieradinām. Ja tu dzīvo Magadanā kaut kādā šķūnī, un es tev teikšu – uzbūvē skaistu māju, tu uzbūvēsi otru šķūni no labākiem materiāliem, jo neko citu nebūsi redzējis. Bet, runājot par vāciešiem – viņi ir ļoti pacietīgi un kulturāli, varbūt pat drusku par daudz. Un viņu izrādes ir perfekti noslīpētas.
Ja tev vienkārši pajautātu – Inese, kā tev iet?
Katram dzīvē ir dažādi periodi, bet kopumā ņemot – kā var neiet?! Kaut gan manai mammai nav pārāk labi, es pati uztraucos, vai paspēšu izbraukāt pa koncertiem, kā skanēs, vai atbrauks mans draugs Franks (mūzikas žurnālists no Minhenes – aut.) uz Jūrmalu. Cilvēkam jau vienmēr ir par maz un gribas vairāk. Bet dzīve turpinās, mēs joprojām esam jauni – tas iet pāri visam!
Tu joprojām uztraucies pirms uznācieniem?
Neesmu taisīta no koka, taču nav tā, ka uztrauktos līdz bezsamaņas stāvoklim – tas jau liecinātu par nepareizi izvēlētu amatu. Man patīk, ka uz skatuves nav vis viena zvaigzne, bet visi strādā kopā, cits citu papildina. Kāpēc teātros un kino sākas romāniņi? Tāpēc, ka cilvēki strādā pie vienas idejas, viņi kopā deg, nevis tāpēc, ka viņi ir staiguļi. Paiet laiks, un tu pat neatceries, kā viņu sauc, bet tajā momentā visi ir kā viena miesa.
Vai pati savā dzīvē esi nodalījusi operu no privātām gaitām, jūtas no prāta, vai tev tas viss ir kopā kā zvaigznes debesīs?
Man viss ir sapīts iekš viena, jo vajag visu: pirmo, otro un vēl desertu. Mīlestību, naudu, dzīvokli un ļoti labu darbu. Ja kaut kā pietrūkst, sākas galvas sāpes, jo esam raduši pie komplekta. Tas ir tāpat kā ar veselību: ja kāds orgāns iziet no sliedēm, tas velk sev līdzi pārējos.
Vai piekrīti atziņai, ka cilvēkam dzīvē vajadzīga ciešanu pieredze, lai viņš novērtētu, kas ir kas?
Es nepiekrītu. Tas atkarīgs no tā, cik maigs un jūtīgs esi no dabas. Lielu lomu spēlē vecāki un audzināšana. Katrs nāk pasaulē ar savu skatījumu, kā viņš grib, tā arī pasauli redz. Viens šķendējas par lietu, otrs – priecājas, ka sēnes labi augs; vienam jūra šķiet par aukstu, otrs priecājas, ka nav jābrien kā siltā urīnā. Es satieku tādus cilvēkus, un saprotu viņus abus, lai gan viņi nākuši katrs no savas planētas.
Ko tu darīsi pēc Summertime festivāla?
Cik atceros, tuvākos divus mēnešus man jādzied Reikjavikā, Stokholmā, Seulā, tad sekos UNICEF koncerti un izrāžu sērija. Atklāti sakot, pēdējo pusgadu esmu daudzus projektus atteikusi, varbūt tas nebija pareizi, bet gribēju atstāt drusku laika sev. Kad pārēdās saldumus vai siļķi, zināmu laiku to vairs negribas; dziedāju tikai tur, kur gribēju, lai nebūtu sevi jāpārpūlē. Divarpus mēnešos man nomira četri mīļi, jauni cilvēki. Tas bija par daudz, viņi man bija ļoti tuvi. Un tad es vienreiz atteicu 15, otro reizi – 12 izrādes, zaudēju naudu un varbūt pat vārdu. Bet citādi nevarēju. Un aizraucu uz Portugāli pie drauga Henka van Tvillerta (holandiešu saksofonists – aut.), tad devos uz Izraēlu pie savas skolotājas, drusku pastaigāju pa šo zemi, peldējos Sarkanajā jūrā. Man vajadzēja stipras emocijas, attīrīties un uzlādēt savas baterijas. Es pieliku roku pie Raudu mūra trijās vietās un lūdzos. Ne tikai par sevi – uzrakstīju tur tik daudz lūgumu, ka Dievs līdz šai dienai mēģina izlasīt. Tā siena bija slidena un ļoti karsta, man pēc tam trīs stundas dedzināja roku. Neesmu pārāk mistiska meitene, kā mediķis uz tādām lietām raugos mazliet ciniski, bet enerģija, kas tūkstošiem gadu krājusies no lūdzējiem, tur ir sajūtama. Viena kundze parūkā pie Raudu mūra sēdēja krēsliņā un runāja pa mobilo, es viņai angliski pajautāju: «Vai jums ir tiešais pieslēgums ar Dievu?» Tas bija dīvaini.
Dzīves jēga ir dzīvot un priecāties par dzīvi. Un nedrīksti būt skops, bet jādalās ar visu, kas tev ir. Tas ir mans credo. Ir jādalās gan ar savu sirdi un smadzenēm, gan naudu un ēdienu. Esmu dažreiz šokējusi ārzemniekus, bet es nevaru norīt kumosu, ja blakus redzu neēdušu cilvēku. Es uzreiz viņa vietā iedomājos sevi. Arī par citu jādomā kā par sevi un nav jābaidās no izsmiekla, nesapratnes. Nu un?! Nav jākautrējas būt labam, jo mūsos tāpat pietiekoši daudz ir sliktā. Dažreiz man galīgi negribas būt labai, gribas pagriezt muguru, bet es sakožu zobus un smaidu. Mēģinu sevi audzināt.
Tu esi apbrīnojami radoša savā domāšanas veidā...
Tā ir dāvana no mana tēva, viņa raksturs. Es vienkārši cenšos to sevī nenogalināt. Būt sliktam taču ir daudz vieglāk nekā labam, jo tas ir mūsu dabā, asinīs. Tāpēc jau Talmudā vai Bībelē ir tik daudz pa punktiem sarakstīts par to, kas ir labs un slikts – tas ir mēģinājums mūs ielikt cilvēciskos rāmjos. Un tur visu laiku ir jādomā.
Neviens neprasīja, vai tu gribi piedzimt, un neviens neprasīs, kad tu gribi nomirt. Tas notiks tad, kad piespiedīs pogu. Un tev tas posms jāiet cauri, patīk vai ne. Dzīve ir skola, mēs nepārtraukti kļūdāmies un mācāmies, jo dzīvojam sabiedrībā – komunaļņikā, un mums ir viena virtuve. Ja tajā nebūs nekādas kārtības, visi tikai ar kājām mīcīsies, nebūs arī jēgas. Ir jābūt sarakstam, kurš kurā laikā darbosies. Un lielākam respektam vienam pret otru, bet neviens jau negrib otru dzirdēt, tikai redz – tur ir netīrs vai kaut kas atstāts. Bet ikvienam jāpadomā, ka aiz viņa nāks tāds pats cilvēks, kurš gribēs, lai būtu tikpat tīri, kā bija pirms tevis. Gan tualetē, gan virtuvē – jebkurā vietā. Arī tavā dvēselē. Diemžēl mēs iemācāmies lietas, kad ir par vēlu. Es arī nemitīgi atkārtoju savas kļūdas un zinu, ka daru nepareizi, bet es nevaru iet pret sevi. Ir lietas, kurām es nevaru pārkāpt pāri. Tā ir mana daba.
Kāda ir tava maksimālā un minimālā dzīves programma?
#1/6
#2/6
#3/6
#4/6
#5/6
