Inese Liepiņa savus adījumus darina Latvijā, bet lielākā daļa to pircēju ir ASV; viņas rokdarbi tur nonāk ar interneta starpniecību.
Inese pelna, pārdodot savus darinājumus starptautiskajā rokdarbnieku portālā Etsy. «Es adu un pārdodu savas lietas internetā. Tā ir paradīze. Līdz šim esmu savas preces pārdevusi uz 26 valstīm,» viņa saka. Latvijā Inese neko nepārdod, neesot jēgas – par viņas noteikto cenu neviens nepērkot. Sākumā gan Inese mēģināja tirgoties tepat un cenu piemēroja atbilstoši pirktspējai. «Cilvēki pirka vairāk, nekā varēju uzadīt. Tad ieliku internetā par «normālu» pasaules cenu un sāku domāt – kāpēc lai es pārdotu par puscenu Latvijā? Tur var pārdot par adekvātu cenu, es neesmu ierobežota. Es varu darīt, ko gribu, viss, ko vajag – lai tikai pasaulē būtu kāds, kam manis radītais patīk,» tā Inese.
Reiz viņa ziemā staigājusi pa kādu tirdziņu, redzot, kā amatnieki salst, un nodomājusi: «Paldies internetam, ka man tā nav jādara. Es pelnu vairāk nekā viņi, turklāt Etsy prasa tikai aptuveni 4% par starpniecību.»
Inese laiku pa laikam nomā tirdzniecības vietu Vecrīgā. Tas notiek vienīgi tad, kad viņa zina, ka ostā ienāk kuģi ar amerikāņu tūristiem. «Nav tā, ka var precīzi pareģot, vai tūristi kaut ko pirks, taču, ja ostā neienāk kuģis, nav vērts turp doties vispār. Arī, ja atbrauc itāļi vai ķīnieši, nav jēgas iet tirgoties – viņi tikai fotografē,» viņa zina teikt.
Dzimusi ASV
Inese Liepiņa ir dzimusi un augusi Čikāgā, kur studēja mākslu, bet ar to nevarēja nopelnīt. Tāpēc viņa pievērsās adīšanai. Kad Inese apprecējās, ģimene par pastāvīgu dzīves vietu izvēlējās Sanfrancisko, no kurienes bija viņas vīrs; tur viņa dažādās kompānijās strādāja par dizaineri. «Agrāk visu vajadzēja darīt ar otu – ja es biju uzzīmējusi sarkanas puķītes un pasūtītājs gribēja zināt, kā izskatītos zilas, viss bija jāpārzīmē. Pēdējos gados, kad dzīvoju Sanfrancisko, šī joma bija attīstījusies un dizainu varēja veidot datorā, tas bija pasakains darbs. Preces ar manu dizainu varēja nopirkt 700 veikalos, bet es strādāju pagrabā kopā ar 30 citiem dizaineriem, ražošana bija Indijā vai Ķīnā, Turcijā. Kompānijas gada apgrozījums bija 200 miljoni dolāru, bet darba process bija ļoti atsvešināts – varbūt pēc gada, ieejot veikalā, es redzēju sevis zīmēto,» stāsta Inese. Kad viņa izšķīrās no sava vīra, saprata, ka vienai dzīvot Sanfrancisko ir neiespējami. Ineses un vīra atalgojums bija labs, taču pat viņi nav varējuši atļauties iet uz operu, viss bija ļoti dārgs. Ja Inese gribētu palikt šajā pilsētā, nāktos dzīvot kopā ar 4–5 dzīvokļa biedriem. Amerikā ir daudz jāstrādā, jāaizmirst par garām brīvdienām, esot iespējams papildu nedēļas nogalei paņemt vēl brīvu pirmdienu, bet nedēļu ilgs atvaļinājums ir kaut kas neiedomājams. «Sapratu, ka es negribu tā dzīvot, bet nezināju, kur es varētu dzīvot. Biju iedomājusies, ka Latvijā dzīvojot nevarētu iztikt bez vīra. Taču nolēmu – lai arī cik slikti te būs, es gadu sevi piespiedīšu dzīvot Latvijā, izturēšu tik ilgi, kamēr izgudrošu, kur dzīvot. Neviens nebūtu varējis man iestāstīt, ka man te patiks. Es tam neticēju,» saka Inese. Tagad viņa ir iedzīvojusies un neplāno pamest Latviju. «Brīnumainā kārtā labi iedzīvojos Latvijā. Biju pārliecināta, ka man te nepatiks. Ar katru gadu kļūst labāk – cilvēku laipnība, apkalpošana veikalos utt. Latvieši ceļo, redz, kā lietas notiek ārzemēs, un saprot, ka nav jākliedz, bet visu var pateikt pieklājīgi. Ja kāds ir skarbs, tas tagad ir retums, nevis sistēmas norma,» uzskata Inese.
Izlēma strādāt sev
Inese dzīvo Rīgā jau gandrīz deviņus gadus. «Te es pelnu krietni mazāk nekā Amerikā, bet man arī nevajag tik daudz. Vienīgi ir grūti ceļot ārpus Latvijas, jo cenas ir citā līmenī. Dažas lietas Latvijā ir smieklīgi lētas, bet dažas – ļoti dārgas, piemēram, tehnika. Fotoaparātu es pirku Amerikā, arī drēbes pērku tur. Jāzina, ko un kur pirkt. Amerikā es nekad nevarēju atļauties pedikīru un manikīru, bet te es to varu atļauties,» salīdzina Inese. Sākumā viņa turpināja strādāt attālināti darbadevējam Amerikā. «Strādājot uz vietas, ja man prasīja uzzīmēt rozes, bija jāmeklē, kā tās izskatās. Protams, es zinu, kā izskatās roze, bet ir vieglāk zīmēt, ja priekšā ir tās attēls. Nevarēju pateikt, ka aiziešu uz veikalu, nopirkšu rozi, nofotografēšu un pārzīmēšu. Strādāt attālināti kā brīvmāksliniecei bija patīkamāk un vieglāk, neviens netraucēja,» viņa atminas. Taču ar laiku Inese nosprieda, ka nevēlas visu dienu strādāt citiem. Viņai apnika, ka katrs iesaistītais var likt pārtaisīt viņas darbu, kā rezultātā to Inese neuztvēra kā savējo dizainu. Tāpēc māksliniece sāka nodarboties ar to, ko agrāk bija darījusi Čikāgā – ar adīšanu.
Jāstrādā, lai pirktu
Inese līdztekus adīšanai ir iesaistījusies citos projektos Latvijā. Viens reiz sākās tā: nākot mājās no tirgus, Ineses somā saspiedās sulīgi bumbieri, tāpēc viņa izdomāja uzšūt tašu ar dažādiem nodalījumiem. Salocītā veidā tā atgādinot putniņu – tajā ir divas daļas «smagumiem», bet augšā vieta precēm, kas viegli saspiežas, piemēram, augļi. «Ieliku Etsy, bet neko neesmu darījusi lietas labā un nekas nav pārdots. Tas nozīmē, ka visu laiku jāstrādā, lai būtu interese par taviem produktiem. Nav tik vienkārši – ieliec internetā un tevi atradīs. Pašiem sevi jāreklamē,» saka Inese. Taču veidojas sadarbība ar Vāciju, kur varētu būt potenciāli liels pieprasījums šai somai. Viņa ir atradusi labu šuvēju, bet tik lielus apjomus viņa nevarēs nodrošināt. Tāpēc visdrīzāk būs jāpērk ražošanas ārpakalpojumi ārzemēs. «Putniņam» reģistrēts dizainparaugs.