Biznesa portāls Db.lv, aptaujājot nekustamo īpašumu speciālistus, secināja, ka Latvijā šobrīd par labu cenu ir iespējams pārdot ikvienu nekustamo īpašumu, neraugoties uz to, vai šis īpašums atrodas kapu, cūku fermas, šosejas vai citu dzīvošanai un darījumiem ne visai patīkamu vietu tuvumā.

Uz jautājumiem atbild kompāniju Balsts, Arco Real Estate un Colliers International nekustamo īpašumu speciālisti.

- Kuras ir tās vietas, kurās ir praktiski neiespējami pārdot nekustamos īpašumus (novietojuma dēļ)?

Balsts: "Nav tādu īpašumu, kurus būtu neiespējami pārdot. Ir tāds teiciens: "katram podiņam savs vāciņš". Ir tādi objekti, kuriem ir ilgāks pārdošanas termiņš. Visbiežāk šādiem objektiem ir nepareizi noteikta cena, kā arī nav ņemti vērā visi īpašuma vērtību ietekmējošie faktori.

Vietās, kur sarežģītāk pārdot, pārdošanas laiks var būt ilgāks, un vieta var būtiski ietekmēt nekustamā īpašuma cenu:

Parex bankas mazākuma akcionāri vēlas virzīt savu pārstāvi bankas padomē, jo nevēlas pārdot bankas akcijas un it īpaši par santīmiem. Pagājušā nedēļā valstij piederošā (ap 85 %) Parex banka uzrunājusi Parex bankas mazākuma akcionārus, vai tie nevēlas pārdot sev piederošās bankas akcijas.

Lai gan valsts pārstāvji nav oficiāli pateikuši, kāds ir iemesls šādam piedāvājumam, publiskā telpā ir izskanējis, ka 100 % Parex bankas valsts īpašumā ir nosacījums, lai Latvija varētu dabūt starptautiskos finansējumus, tostarp no Zviedrijas. Savus piedāvājumus par nosacījumiem pārdot Parex bankas akcijas svētdien gan bankai, gan Finanšu ministrijai nosūtījuši lielie mazākuma akcionāri - ārvalstu fondi: East Capital, Danske Capital Finland, Amber Trust un Firebird Management, kas ir vieni no lielākajiem investoriem Baltijas valstīs. Tomēr atbildi ārvalstu fondi nav saņēmuši ne no viena adresāta. Uzņēmējiem arī nav izdevies sazināties ar atbildīgajām amatpersonām. "Mūs biedē, ka tā vietā, lai valdība konstruktīvi un pa tiešo runātu par šīm akcijām, daži valdības pārstāvji komentē situāciju presē, ka ja ar akcionāriem nepanāks vienošanos, tad akcijas atņems, nacionalizēs. Protams, ir valdībā daudz diskusiju, bankā, ar kreditoriem, un mēs saprotam, ka laikam valdībai ir ar ko nodarboties, bet mēs sagaidām, lai nebūtu tādu paziņojumu presē [par to, ka var atņemt akcijas]," Db skaidroja Parex bankas 4.2 % akciju īpašnieces East Capital partneris Aivars Abramovičus (Aivaras Abromavicius).

Talsu novada domes deputāti nolēmuši ar 1.februāri mainīt vecāku maksu par bērna uzturēšanu divās pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēs Talsu pilsētā. Sprīdītī būs jāmaksā 20 lati mēnesī līdzšinējo 25 latu vietā, bet Pīlādzītī – 25 lati līdzšinējo 29 latu vietā.

Maksu iespējams samazināt, jo ir pazeminājušās pārtikas produktu cenas, norāda pašvaldība. Pārējās pirmsskolas izglītības iestādēs maksa par bērna uzturēšanos pagaidām nemainīsies. Talsu novada pašvaldības izpilddirektora vietniece administratīvajos un finanšu jautājumos Inguna Kaļinka skaidro, ka maksa par bērna uzturēšanos pirmsskolas izglītības iestādēs, galvenokārt, ir maksa par pārtikas produktiem, kas nepieciešami bērna ēdināšanai. Tā kā vairākas iestādes iepirkumu procedūru pārtikas produktiem veica, kad cenas bija augstākas, šobrīd maksa paliek iepriekšējā. I.Kaļinka gan pieļauj, ka arī citās iestādēs maksa varētu samazināties, kad beigsies līgumu termiņi un no jauna tiks veikti iepirkumi, ja vien pārtikas produktu cenas atkal nepieaugs.

Eteri Gabunijas mamma, vecmamma un vecvectēvs ir bijuši amatnieki, un viņa šo tradīciju turpina ar Tatis ādas somām.

Tatis somas nosauktas par godu dizaineres Eteri Gabunijas vecvectēvam, kura iesauka bija Tatis. Viņš bija amatnieks, kurš mīlēja savu amatu, strādāja ar koku un nedaudz arī ar ādu. Eteri vecmamma bija skrodere, bet mamma – cepurniece. «Es esmu Rīgas amatniece ceturtajā paaudzē,» saka Eteri. Vēl pirms kāda laika viņai licies, ka tā nebūs, jo, izvēloties studiju virzienu, viņa nedomāja par dzimtas tradīciju turpināšanu, šūšana viņu nesaistīja.

Eteri interesēja dizains, tomēr idejai studēt šajā virzienā viņa atmeta ar roku, jo šķitis, ka ar to nenopelnīs. Galu galā viņa izvēlējās studēt komunikācijas zinātni. «Strādājot ar ādu, vajag dzelžainu pacietību, mieru un harmoniju. Nevari nervozs strādāt. Vērojot manu straujo dabu un emocionalitāti, krustmāte teica, ka no manis droši vien laikam nesanāks ceturtās paaudzes amatniece,» viņa saka.

22 gadus veca ASV studente nolēmusi rīkot publisku izsoli, kurā viņa nolēmusi pārdot savu nevainību. Studente ar iegūto naudu vēlas samaksāt par tālākām studijām, ziņo aģentūra Reuters.

Kārtējā studente grib pārdot savu nevainību"Mēs dzīvojam kapitālisma sabiedrībā. Kāpēc es nedrīkstētu pelnīt ar savu nevainību?" sacījusi studente intervijā kādam ASV televīzijas raidījumam.

Studente, kura nesen ieguva bakalaura grādu un vēlas turpināt studēt laulības un ģimenes terapiju, cer savu nevainību pārdot par 1 miljonu ASV dolāru.

Sākotnēji studente, kura droārtējā studente grib pārdot savu nevainībušības apsvērumu dēļ izmanto segvārdu Natālija Dilana (Natalie Dylan), vēlējās izsoli rīkot ar eBay starpniecību, taču interneta izsoļu rīkotājs tam nepiekrita. Tāpēc izsoli paredzēts rīkot klātienē kādā Nevadas štata bordelī ar nosaukumu Moonlite Bunny Ranch.

Ielūkojoties nekustamo īpašumu sludinājumos un ieraugot prasītās summas, potenciālajiem pircējiem nereti ieplešas acis.

Tādēļ biznesa portāls db.lv nolēma aplūkot piedāvājumu privātmāju tirgū Rīgā, skatoties tieši uz dārgāko «galu», un lūgt speciālistu vērtējumu.

1. Cik bieži (šogad un pagājušajā gadā) ir bijuši gadījumi, kad Rīgā esošu privātmāju izdodas pārdot par cenu, kas pārsniedz 260 tūkstošus latu?

ARCO REAL ESTATE tirgus analītiķis Jānis Dzedulis: «VZD darījumu datu bāzē 2011.gadā fiksēti 10 darījumi ar viena dzīvokļa mājām par kopējo summu virs 260 000 LVL. 2012.gada pirmajā ceturksnī ir fiksēts 1 darījums. Pieļaujams, ka reālais darījumu skaits virs šīs summas ir nedaudz lielāks, ņemot vērā faktu, ka bieži vien Zemesgrāmatā tiek norādīta zemāka summa nekā par kādu tiek iegādāts nekustamais īpašums.»

Sociologs un Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas pētnieks Viesturs Celmiņš pirms dažiem gadiem atgriezās Rīgā no Ņujorkas, kur, izmantojot viņam piešķirto Fulbraita stipendiju, studēja socioloģijas maģistrantūrā The New School for Social Research.

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas ietvaros Viesturs Celmiņš veicis pētījumu par Latvijas pilsētu sociālekonomisko attīstību. «Tagad visa socioloģija ir kļuvusi par pilsētu socioloģiju, jo pilsētā notiek viss,» viņš secina.

Kā šobrīd Latvijā jūtas pilsētnieks?

Viens no pieņēmumiem ir, ka cilvēki pilsētās meklē dzīves kvalitāti – iespējas atpūsties, izklaidēties un strādāt. Rīgā salīdzinoši šādas iespējas ir vislabākās, bet cilvēki nav apmierināti – lai gan viņiem ir iespējas iet uz Jauno Rīgas teātri, citiem ir iespējas braukt uz teātri Sidnejā. Secinājums? Objektīvi labos apstākļos tu vari būt subjektīvi nelaimīgs. Sociologiem tas ir interesanti, bet Rīgas domei šādi secinājumi nepatīk, viņi saka – ko jūs tur māžojaties? Jūs teicāt, ja mēs radīsim objektīvi labus dzīves apstākļus, cilvēki būs apmierināti, bet viņi tādi nav! Bet tur neko nepadarīsi – jo cilvēkam vairāk ir, jo viņš vairāk grib. Tas ir dzīves paradokss, ne socioloģijas vaina. Jo nav tā, ka, palielinoties teātru, veloceliņu un parku skaitam, cilvēki kļūs apmierinātāki. Tas neiet cauri. Tomēr analīze liecina, ka pat tie, kuri subjektīvi ir neapmierināti ar savu dzīvi, atzīst, ka pilsētā ir iespējas.

Ja tiktu veiktas izmaiņas likumā, tad varētu atsavināt pilsētā esošos graustus, un pārdot tos izsolē ar nosacījumu, ka kāds tos atjaunotu, Db pastāstīja Rīgas domes Īpašuma un privatizācijas lietu komitejas vadītājs Andris Ameriks.

Viņš teica, ka tādā veidā varētu pārdot arī graustu A. Čaka un Elizabetes ielas stūrī, kurā nesen izcēlies ugunsgrēks. Viņš gan nepateica, kurš gribētu pirkt avārijas stāvoklī esošo namu. Savukārt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks Jānis Asaris norādīja, ka ēka A. Čaka un Elizabetes ielas stūrī ir katastrofālā stāvoklī, un lai arī tā joprojām tiek aizsargāta kā piemineklis, tajā nav saglabājušies nekādi vēsturiskie elementi, izņemot fasādi. Tāpēc, ņemot vērā, ka ēka kopš padomju laikiem nav apsaimniekota, turklāt tagad vēl cietusi ugunsgrēkā, to varētu pārdot ne dārgāk par tās kadastrālo vērtību. Šo vērtību gan J. Asaris nevarēja pateikt, taču piebilda, ka jaunajam īpašniekam, kurš vēlētos ēku atjaunot, visticamāk nevajadzētu saglabāt ēkas vēsturisko plānojumu, bet varētu izveidot jaunu.

Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Rīgas dome grib pārdot 102,9 ha plašus īpašumus Lucavsalā, ko iepriekš biznesam tā noskauda

Otrdien Rīgas dome iecerējusi lemt par 10 īpašumu Lucavsalas ielā nodošanu atsavināšanai, pārdodot tos izsolē. Šie īpašumi, kuru kopējā platība ir 102,9 ha, ir gandrīz visa Lucavsalas ziemeļu daļa – lielākā salas daļa, kuru no pašvaldības lab- iekārtotā parka šķir Salu tilts. Daži īpašumi šajā salas pusē pieder arī privātīpašniekiem, tomēr lielākoties zeme, no kuras lielu daļu aizņem mazdārziņi, ir pašvaldības īpašums.

Salas zemi iecerēts pārdot attīstības vārdā. Proti, salu attīstīt iespējams, īpašumus vai nu atsavinot par labu kādam privātam investoram, vai pašvaldībai sadarbojoties ar investoru, DB norāda Rīgas domes Īpašuma departamenta vadītājs Oļegs Burovs. Viņš arī piebilst – Lucavsalas attīstība nekad nav bijusi pašvaldības funkcija.

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

Lai uzsāktu eksportu, nepietiek vien ar izdevīga cena piedāvājuma sagatavošanu, jāprot veidot attiecības, jāieklausās ārzemju partnera ieteikumos un galvenais – nedrīkst nolaist rokas, ja 15 reizes pēc kārtas tev atbildēja «nē», iesaka eksporta konsultāciju uzņēmuma GatewayBaltic direktore Inese Andersone.

Viņasprāt, Latvijas uzņēmumi pa maz uzmanības velta pārdošanai, taču tieši ar to, kā arī ar zemāku efektivitāti viņi zaudē Rietumeiropas konkurentiem.

Visi runā par to, kā Latvijas ekonomiku glābs eksports. Vai tā domā arī paši uzņēmēji?

Darba mums noteikti kļuva vairāk. Interese ir bijusi arī pirms tam, un tie, kas saprata, ka jāeksportē, to sāka darīt jau iepriekšējos gados – krīze viņus ir skārusi daudz mazāk. Tiem, kas tikai tagad sāk meklēt eksporta tirgus, iet daudz grūtāk, jo viņiem nav nekādas iestrādes – viņi visu laiku bija orientējušies uz Latvijas tirgu, strādāt uz eksportu – tas tomēr ir savādāk. Lai uzsāktu eksportu, uzņēmumam jāiziet cauri diezgan lielai transformācijai.

“Mēs esam īslaicīga investīcija uzņēmumā: mēs atpelnām sevi, turklāt iemācām uzņēmumus vai privātpersonas, kā pārdot un nopelnīt vairāk arī turpmāk,” – Pārdošanas skolas ideju skaidro tās dibinātājs un vadītājs JĀNIS VIEGLIŅŠ.

Jānis Viegliņš divus gadus ir mācījies Mūzikas akadēmijā, taču brīdī, kad nācās lemt, vai turpināt ceļu uz sapni par skatuvi, vai ļaut izpausties citam viņa talantam, Jānis izšķīrās par labu otram. Zēns no lauku ciemata, audzis bez tēva un trūkumā, spēja īstenot patiesu veiksmes stāstu: pārdevējs, zāles pārzinis, veikala vadītājs, četru veikalu vadītājs, sešu veikalu vadītājs, tirdzniecības vadītājs uzņēmumā, uzņēmuma direktors, tirdzniecības vadītājs Baltijā. – Es palīdzēju īstenot svešus sapņus, taču vienlaikus mācījos, lai padarītu savu sapni pilnīgāku – tā par šo periodu smaidot teic Jānis.

SIA Dabas dots īpašnieks Rolands Briņķis piedāvā alternatīvu gāzētajiem cukurotajiem dzērieniem, ražojot dabīgu augu dzērienu no Latvijas lauku tējām un ogām

Fotogrāfijas - raksta galerijā!

«Esmu dabīga un veselīga dzīvesveida entuziasts. Pirms trim gadiem man radās doma uztaisīt absolūti dabīgu dzērienu, ko bez ierobežojumiem un bez pārmetumiem var lietot visi – pieaugušie, bērni, jaunieši. Esmu aktīvs sportists – tagad gan mazāk – , un gribējās tādu produktu, kas labi remdē slāpes, taču plašajā veikalu klāstā nebija, ko izvēlēties,» saka Rolands. Viņš pats ikdienā dzer daudz ūdens, bet ievērojis, ka bērniem un arī pieaugušajiem labāk patīk, ja dzērienam ir kāda garša. Savu produktu Rolands sauc par augu dzērienu, un tajā apvienotas Latvijas lauku tējas – kumelīšu, pelašķu, piparmētru – ar aroniju, upeņu un rabarberu sulu. Vaicāts, kāda ir to atšķirība no veikalos jau nopērkamām ledus tējām, viņš uzsver, ka tas ir saturs. Ledus tējas ir gatavotas no koncentrāta, bet Dabas dots augu dzērieni ražoti «kā mājās» – vārīta tēja, spiesta sula, sajaukta ar cukuru vai medu. «Saldinātājs pievienots tikai tik daudz, lai dzēriens būtu mazliet saldāks. Es biju iedomājies dzērienu pavisam bez saldinātājiem, taču tad es to lietotu viens pats. Ir jāskatās, ko patērētājs prasa,» atzīst Rolands. Divus no šī brīža produktiem saldina augļu cukurs fruktoze, bet vienu – medus.

Galds, divi krēsli un sols. Mēs ar fotogrāfu nelielajā Centrālcietuma ieslodzīto tikšanās kabinetā gaidām Latvijas pazīstamāko nacionālboļševiku Vladimiru Lindermanu, kurš pirms nepilna mēneša deportēts no Krievijas. Tur viņš uzturējās kopš 2002. gada novembra, kad ar mērķi iesaistīties Krievijas politiskajos procesos pameta Latviju.

Tagad Lindermans atvests uz tikšanās kabinetu un, mazliet samulsis, paraksta cietuma administrācijas prasīto rakstisko apliecinājumu, ka tiešām ir ar mieru sniegt interviju Db. Mūsu saruna notiek krievu valodā, taču tas nebūt nenozīmē, ka Lindermans neprastu latviski. Viņš vienkārši vēlas izteikties iespējami precīzāk.

Kā jūs deportēja uz Latviju?

Čekisti mani aizturēja uz ielas. Maskavā. Pēc tam notiek procedūra, ir tiesa, kas lemj par deportāciju. Sākumā atrados izvietošanas izolatorā, mani nolaupīja no turienes, bija iesaistīti trīs, četri specdienesti, tostarp federālā milicija, kopā trīsdesmit cilvēku. Ielika mašīnā, aizveda. Nolaupīja no izolatora. Es zināju, ka mani deportēs, gribēju, lai Latvijas vēstniecība pakontrolē šo procesu, jo tie puiši, kas noņēmās ar manu deportāciju, varēja mani nogādāt ne tikai uz Latviju, bet arī uz mežu varēja aizvest un norakt. Tad mani izveda uz Pleskavas apgabalu, tad uz pierobežas pilsētu Balviem.

Deviņpadsmit gadu laikā Reaton no kooperatīva pārtapis kompānijā, kas attīsta savu biznesu vairākos virzienos, plāno paplašināt delikatešu tirgotavu Gastronome tīklu un kļūt par vadošo interjera priekšmetu tirgotāju Latvijā. Par uzņēmuma biznesa principiem intervijā Db stāsta Reaton, ltd. prezidents Boriss Gluhmans.

Nesen iznākušajā 800 Latvijas miljonāru sarakstā saistībā ar jūsu vārdu minēts, ka gatavojaties tālāk attīstīt deliaketešu tirgus Gastronome koncepciju. Kā tieši?

Tur gan ir minēts arī, ka Reaton gatavojas startēt biržā, bet nezinu, no kurienes šāda informācija, jo es neko tādu neesmu teicis. Nedomāju, ka Latvijā ir pietiekoši atraktīva birža, vismaz priekš Reaton. Savukārt, kas attiecas uz Gastronome paplašināšanu, jā, tas tiek plānots!

Tas nozīmē, ka Rīgā vai citās Latvijas pilsētās plānojat atvērt jaunas delikatešu tirgotavas Gastronome?

Krievija plāno pārdot 15% Rosņeft, kas ir Krievijas lielākais naftas ražotājs. Valsts valdība nākamo piecu gadu laikā centīsies pārdot aktīvus, lai tādējādi līdzsvarotu budžetu, ziņo Bloomberg.

Premjera Vladimira Putina valdība apstiprinājusi plānu pārdot aptuveni 900 kompāniju akcijas, ieskaitot Sberbank un VTB Group, vakar vakarā informējis pirmais premjerministra vietnieks Igors Šuvalovs.

Valdība izmantos daļu no ieņēmumiem, lai sašaurinātu budžeta deficītu līdz 1,8 triljoniem rubļu jeb 3,6% no iekšzemes kopprodukta 2011.gadā no aptuveni 5,3% šogad. Pērn Krievijā tika reģistrēts 5,9% liels deficīts - pirmais desmit gadu laikā. 5. oktobrī Putins solīja, ka Krievija savu budžetu sabalansēs līdz 2015.gadam.

«Ja prezidents piekritīs šim plānam,» tas tiks virzīts tālāk, runājot par kompāniju privatizāciju, sacījis Šuvalovs.

Tuvāko piecu gadu laikā varētu būt piemērota ekonomiskā situācija, lai valsts varētu pārdot savas kapitāldaļas uzņēmumā Lattelecom, uzskata Pārresoru koordinācijas centra Attīstības uzraudzības un novērtēšanas nodaļas vadītājs Vladislavs Vesperis.

Pagaidām vēl ir grūti prognozēt precīzu laiku, kad varētu šīs kapitāldaļas pārdot, taču tas varētu notikt tuvāko trīs līdz piecu gadu laikā, atzina Vesperis. Tomēr šajā jautājumā arī ir svarīgas sarunas ar SIA "Lattelecom" otru īpašnieku pusi par to, kādā veidā pārdošanas process varētu notikt.

«Lai gan konceptuālais lēmums par atsavināšanu ir pieņemts, ir jāsaprot, ka ir jēga to darīt tajā brīdī, kad ir pietiekami laba cena par kapitāldaļām, kuras valsts varētu pārdot. Skaidrs ir tas, ka sliktā tirgus situācijā pārdot sev piederošās kapitāldaļas - to droši vien dara tikai tad, ja ir neatliekama vajadzība valstij,» sacīja eksperts, piebilstot, ka patlaban šādas situācijas noteikti nav. Līdz ar to, ja kapitālsabiedrība ir labi pārvaldīta, tad var gaidīt atbilstošu tirgus situāciju un adekvātu piedāvājumu, lai par atbilstošu cenu to varētu pārdot.

Noturīgajam ārējam pieprasījumam pēc Latvijas nekustamā īpašuma objektiem var kaitēt nevis politiskās kolīzijas, bet gan dārgo īpašumu saimnieku uzvedības īpatnības, liecina Latvijas konkurētspējas attīstības fonda sadarbībā ar nekustamā īpašuma uzņēmumiem Baltic Sotheby`s International Realty, Real Estate Jurmala un Nira fonds veiktā pētījuma rezultāti.

Ekspertu lēmumu veikt šo pētījumu rosināja fakts, ka pieaudzis tādu gadījumu skaits, kad potenciālie pircēji ir spiesti atteikties no darījumiem.

Neskatoties uz lielo piedāvājumu skaitu, nekustamā īpašuma meklējumi aizņem samērā ilgu laiku. Tādēļ, kad pircējs ir beidzot izvēlējies objektu, ir ļoti nepatīkami, ja darījuma noslēgšanai traucē dažādi juridiska rakstura sīkumi.

«Īrnieki ar spēkā esošu īres līgumu rokās ir tikai viens no daudzajiem piemēriem. Bieži sastopami ir arī citi šķēršļi - objekts nav nodots ekspluatācijā, īpašnieks ir šķiršanās procesā, nav sastādīts pirmslaulību līgums, otra puse nesniedz piekrišanu pārdot, ir vēlēšanās pārdodot saņemt nodokļu atvieglojumus, taču nav vēlēšanās ņemt vērā nianses deklarēto personu jautājumos. Pēdējā laikā samērā izplatīts gadījums ir pārdošanas cenas nesaskaņošana ar banku. Pārdevējs un pircējs ir vienojušies, taču objekts ir ieķīlāts bankā un banka par šādu cenu pārdot neļauj,» norāda Baltic Sotheby`s International Realty līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Vestards Rozenbergs.

Viss, kas ir mums apkārt, ir dizains. Tas ir kļuvis starpdisciplinārs, jomas saplūst, un viss mainās, mēs varam no tā baidīties, bet mums nāksies to pieņemt

Tā DB pauž Una Rozenbauma, kuras veidotā kampaņa #esesmuintroverts saņēma Dizaina Gada balvu 2019. Unu Rozenbaumu kaitina tas, ka Rīgai trūkst vides dizaina vīzijas, un galva viņai ir pilna ar trakām idejām. Viņai pietika drosmes latviešu autorus Londonas grāmatu tirgū pieteikt kā introvertus, bet, ja viņa uz vienu dienu kļūtu par Rīgas pilsētas radošo direktori, strūklakās lītu šampanietis.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness:

Kādas ir tavas profesionālās attiecības ar dizainu?

Esmu hard core freelancer, kas nozīmē, ka ar melnu muti raujos gabaldarbos, taču man ir daudz vairāk projektu nekā tad, kad strādāju reklāmas aģentūrā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kopā ar vēl pāris potenciālajām partnerēm jau sāku plānot uzņēmuma izveidošanu šī gada rudenī. Uzņēmuma Wannabe Intelligent darbības profils būs kultūras komunikācija, ar ko es nodarbojos pēdējos piecus sešus gadus. To redzu kā brīvu nišu Latvijā. Iepriekš šķita, ka šādām aktivitātēm nav naudas, bet kopš valsts simtgades, kad lielākajai daļai projektu tāda bija nepieciešama, daudzi ir aptvēruši, ko kultūras komunikācija spēj dot, ka tā strādā gan filmām, gan literatūrai. Ja par to runā pietiekami interesantā veidā, tas palīdz, nevis traucē. Agrāk Latvijā bija priekšstats, ka mākslu nevajag pārdot, proti, ja ir labs produkts, tas sevi var pārdot pats. Tas ir mīts jeb «bleķis», jo mēs dzīvojam tādā vidē, kur notiek sīva konkurence nevis tikai starp Latvijas, bet visas pasaules produktiem, kas nozīmē, ka mums ir jāspēj pateikt, par ko būs konkrētā filma vai grāmata.

Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.

A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.

Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?

Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.

Preču zīmoli mācās no Baraka Obamas veiksmīgās kampaņas sociālajos tīklos, saka sabiedrisko attiecību kompānijas Ogilvy PR Worlwide reģionālais vadītājs Stjuarts Smits.

Patiesībā daži no labākajiem komunikācijas paraugiem ir tieši politiskās kampaņas, jo tajās ir lielāka brīvība radošiem meklējumiem, nekā veicinot kāda patēriņa produkta noietu.

Kā gan tā?

Ja komunicējat idejas, jūs varas atļauties būt agresīvāks. Un tajā ir arī «visu vai neko» situācija.

Tas gan.

Un ir kampaņas beigu termiņš. Politiskā kampaņa ir smags pārbaudījums, bet tā nav uzticības veidošana gadiem un gadiem ilgi. «Balsojiet par mums ŠODIEN!»

Līdzīgi, starp citu, tagad ir sociālajos medijos, jo tur ikviens vienlaikus gan eksperimentē, gan mācās. Nav tā, ka aģentūrām būtu atbilde, kā reklamēties sociālajos medijos. Aģentūras nemaz nav tik drošas, ko klientiem būtu jādara, un visi eksperimentē – kā aģentūras, tā klienti, un visi mācās ļoti lielā ātrumā.

Zemnieku saimniecības (z/s) Stārķi saimnieks Roberts Jonāns uzsācis piena realizāciju Daugavpils tirgū sakarā ar novēlotiem maksājumiem par pienu, tā 9. janvārī raksta avīze Dienas bizness.

Zemnieku saimniecības (z/s) Stārķi saimnieks Roberts Jonāns Z/s Stārķi piena noslaukums dienā ir 1.9 tonnas, bet tirgū R. Jonāns cer realizēt līdz pustonnai dienā. Atlikusī daļa tiek realizēta AS Preiļu siers. "Pustonna piena būtu pietiekami, lai segtu izmaksas un vēl nopelnītu. Pagaidām esam tuvu peļņai, kas sākas, realizējot ap 400 l dienā. Pēdējās 2008.gada dienās jau spējām pārdot pustonnu piena dienā," stāsta R. Jonāns. Pašreiz saimniecībai zaudējumi radušies sakarā ar to, ka AS Preiļu siers, kam tiek nodots piens, ar maksājumiem kavējas aptuveni par mēnesi pēc noteiktā termiņa. "Tas gan nav vienīgais iemesls, jo negribu būt atkarīgs tikai no viena pircēja. Turklāt tā sauktā krīze arī ir iespēju laiks," uzskata R. Jonāns. Arī viņam sakarā ar šo situāciju radušās grūtības kredītu atmaksā.

Alkoholiskos dzērienus veikalos varētu pārdot stundu ilgāk - līdz pulksten 23, šādu priekšlikumu šodien atbalstīja Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija.

Alkoholu varētu pārdot līdz pulksten 23Alkoholu varētu pārdot līdz pulksten 23Komisijā izskanēja priekšlikums pārdot alkoholu līdz pusnaktij, taču tas netika atbalstīts. Pagaidām vēl nav zināms, kad varētu stāties spēkā jaunie noteikumi, jo par tiem vēl jālemj Saeimai.

Saeimas komisijā sniegtie dati liecina, ja alkohola tirdzniecība būtu atļauta līdz pusnaktij, tad ienākumi no akcīzes nodokļa pieaugtu par 12 miljoniem latu. Tomēr Finanšu ministrija šo informāciju noliedza, sakot, ka šāds efekts būtu īslaicīgs.

Normatīvie akti atļauj privātpersonām pārdot sev piederošas XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku pasākumu biļetes, taču likums aizliedz to darīt nolūkā gūt peļņu, nereģistrējot komercdarbību, informēja Valsts ieņēmumu dienestā (VID), piebilstot, ka VID nevar sākt pārbaudes un sodīt kādu par nodokļu nemaksāšanu no neatļautas komercdarbības.

Latvijas normatīvajos aktos nav noteikts tiešs aizliegums privātpersonai nodot, dāvināt vai pārdot sev piederošu kultūras vai sporta pasākuma ieejas biļeti bez atlīdzības vai par samaksu, kas kompensē personas izdevumus, kas radušies šīs biļetes iegādei.

Situācijā, kad fiziskā persona ir iegādājusies pasākuma ieejas biļeti un kādu sev zināmu apsvērumu dēļ nevar vai nevēlās vairs apmeklēt pasākumu, tad normatīvie akti neliedz šo biļeti nodot citai personai.

Likums «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» šādā situācijā nosaka, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliek ienākumus no personīgā īpašuma atsavināšanas. Tādējādi personas ienākums nav apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja persona ir iegādājusies pasākuma ieejas biļeti bez mērķa to pārdot tālāk un gūt peļņu, skaidroja VID.