Viesturs Celmiņš: Latvijas iedzīvotājs nedomā tālāk par pusotru gadu

Sociologs un Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas pētnieks Viesturs Celmiņš pirms dažiem gadiem atgriezās Rīgā no Ņujorkas, kur, izmantojot viņam piešķirto Fulbraita stipendiju, studēja socioloģijas maģistrantūrā The New School for Social Research.

picturegallery.1d4e04dc-e7f8-4984-b4b6-f11640251336

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas ietvaros Viesturs Celmiņš veicis pētījumu par Latvijas pilsētu sociālekonomisko attīstību. «Tagad visa socioloģija ir kļuvusi par pilsētu socioloģiju, jo pilsētā notiek viss,» viņš secina.

Kā šobrīd Latvijā jūtas pilsētnieks?

Viens no pieņēmumiem ir, ka cilvēki pilsētās meklē dzīves kvalitāti – iespējas atpūsties, izklaidēties un strādāt. Rīgā salīdzinoši šādas iespējas ir vislabākās, bet cilvēki nav apmierināti – lai gan viņiem ir iespējas iet uz Jauno Rīgas teātri, citiem ir iespējas braukt uz teātri Sidnejā. Secinājums? Objektīvi labos apstākļos tu vari būt subjektīvi nelaimīgs. Sociologiem tas ir interesanti, bet Rīgas domei šādi secinājumi nepatīk, viņi saka – ko jūs tur māžojaties? Jūs teicāt, ja mēs radīsim objektīvi labus dzīves apstākļus, cilvēki būs apmierināti, bet viņi tādi nav! Bet tur neko nepadarīsi – jo cilvēkam vairāk ir, jo viņš vairāk grib. Tas ir dzīves paradokss, ne socioloģijas vaina. Jo nav tā, ka, palielinoties teātru, veloceliņu un parku skaitam, cilvēki kļūs apmierinātāki. Tas neiet cauri. Tomēr analīze liecina, ka pat tie, kuri subjektīvi ir neapmierināti ar savu dzīvi, atzīst, ka pilsētā ir iespējas.

Kas tad ir tas, kas cilvēkus apmierina? Ja viņiem ir mazāk, viņi mazāk grib? (Pētījuma rezultāti rāda, ka ar dzīvi apmierinātākie cilvēki dzīvo Krāslavā un Dobelē – red.)

Ja cilvēkiem jautā, kas rada lielāko apmierinātību viņu dzīvē, viņi atbild, ka tās ir iespējas radoši izpausties, piemēram, piedalīties kora mēģinājumos, braukt ar velosipēdu, piedalīties publiskās telpas plānošanā, iet ar bērniem uz spēļu laukumu. Otra lieta ir izglītība – skola, augstskola, kursi, semināri, atkarībā no vecuma. Trešais ir ceļošana. Pagājušajā gadā Analītisko pētījumu laboratorija veica aptauju par apmierinātību ar dzīvi, un vislielākā vienprātība bija šajos trīs punktos. Ceturtā, izrādās, ir dzīvokļa kvadratūra, lai gan tipiskais domāšanas veids ir, ka apmierinātību nosaka transporta infrastruktūra vai slimnīca. Šie rezultāti nav unikāli Latvijai. Radošā izpausme, izglītības iespējas ir ļoti plaši pārstāvētas, pārējie rādītāji, piemēram, medicīnas pakalpojumi ir raksturīgi noteiktām vecuma grupām. Līdz ar to ir skaidrs, ko pilsēta var darīt, lai uzlabotu dzīves kvalitāti – tālākizglītība, mūžizglītība, bērnudārzi. Ja mūsu valsts ir liberāla un atvērta, varam gaidīt labākus dzīves apstākļus – tas ir, lielāku kvadratūru – , bet es par to stipri šaubos. Un ko pašvaldība var darīt, lai cilvēki varētu ceļot? Tas ir atkarīgs no tā, cik katrs pats sakrāj. Man neliekas, ka vajadzētu ieteikt katrai pašvaldībai taisīt ceļu no visām Latvijas malām uz lidostu.

Vai pašvaldības ņem vērā šos rezultātus?

Pašvaldību savienībā gāja vaļā liels tracis – kas šo aptauju ir veicis! Kad viņiem sūtījām aptaujas anketas par cilvēku iespējām līdzdarboties, bieži vien anketas nedabūjām atpakaļ, bet tagad, kad rezultāti ir publiskoti, viņi ir sašutuši. Tas gan ir atkarīgs no pozicionēšanas – ja izskan, ka Latvijā laimīgākie cilvēki ir pilsētā X... Piemēram, Diena mums lūdza rakstu par to, kurā pilsētā ir laimīgākie iedzīvotāji, bet tā ir nepareiza domāšana. Tas ir strupceļš. Latvija ir pārāk maza, lai katra pilsēta attīstītos pati par sevi. Mēs gribējām pierādīt, ka attīstība var notikt tikai tad, ja pilsētas sadarbojas. Tā ir Eiropas un pasaules iezīme. Parīzei un Londonai ir speciāli skrejceļi lidostās, lai nodrošinātu savstarpēju satiksmi, bet Latvijā pilsētas sacenšas, kuras iedzīvotāji būs apmierinātāki.

Liepāja konkurē ar Ventspili – tas ir nonsenss! Tas nav auglīgi, tās viena otrai ņem nost iedzīvotājus. Konkurences princips tirgū strādā, bet mums jau nav ar ko konkurēt. Ja divās blakus pilsētās ir sporta halles, lai gan trūkst bērnudārzu! Tas notiek nepārtraukti. Eiropas nauda ir pieejama, un katra pilsēta raksta projektus, kas dublējas, bet nenodrošina to, kā trūkst. Pilsētas attīstītājiem ir jāsadarbojas infrastruktūras un sociālās labklājības nodrošināšanā, nevis jādublē. Cilvēki būs apmierinātāki ar dzīvi neatkarīgi no pašvaldības, ja vien pašvaldība viņus nepadarīs nelaimīgus.

Kā sadarbība varētu notikt praktiski?

Starp Valmieru un Cēsīm notiek reāla intensīva iedzīvotāju kustība – nodarbinātības, izklaides, sadzīves pakalpojumu jomā. Pilsētām jāsadarbojas, lai iedzīvotājiem šo kustību atvieglinātu. Nākotnē ir paredzama tikai un vienīgi koncentrācija, nevis izkliede. Otrs paradokss ir – mēs sakām, ka jāsadarbojas, to paredz arī Eiropas pilsētu politika, lai koncentrētu nodarbinātību, pakalpojumus, līdzekļus, bet pašvaldības saka – nē, mums ir līdzsvarota attīstība! Bet Latvijā tas ir grūts jautājums. Mēs neesam tik turīga valsts, lai mums būtu 580 pašvaldības un 77 pilsētas katra ar savu statusu. Mēs taču esam dzīvojuši totalitārā iekārtā, kur bija jāsadarbojas, lai apietu likumu un uzbūvētu māju, dotos ceļojumā, pārdotu rozes. Tehniski mēs mākam sadarboties, zinām, kas ir blats, shēmošana. Vajadzētu taču būt iespējai, kā to izmantot pozitīvi, nevis lai tikai izsaimniekotu līdzekļus valsts pārvaldē. Bet tādu pozitīvu precedentu ir gaužām maz.

Joprojām Latvijā ir situācija, ka ir viena milzīga Rīga, kurā notiek viss, un pavisam maz citu pilsētu, kurās veidot biznesu, atrast normāli apmaksātu darbu.

Viena no socioloģijas priekšrocībām ir tā, ka tu vari sekot vēsturiskiem procesiem, saprast, «no kurienes aug kājas», otra – ka vari salīdzināt, jo visā pasaulē urbanizācija pieaug. Tur nekas nemainīsies. Rīga vienmēr ir bijusi galvaspilsēta ar starptautisku profilu, un straujas iedzīvotāju kustības apstākļos ir tikai loģiski, ka Rīga arvien vairāk kļūst par mezglu, pieturas punktu Latvijas iedzīvotājiem. Rīgai pārmet, ka tā nosūc līdzekļus un resursus no pārējām Latvijas pilsētām. Tā ir tiesa, bet Rīga arī rada 50 procentus no Latvijas IKP. Ja Rīga nebūtu paņēmusi resursus no pārējām vietām, Latvijā nebūtu vispār nekāda tirgus. Rīgas stihiskā apbūve Mārupē, uz Jūrmalas, uz Baltezera pusi, transports un pārapdzīvotība, dzīves dārdzība ir pilsētas pašreizējās problēmas, tomēr Rīga ir citu Latvijas pilsētu iespēja, nevis putnubiedēklis, kas vainīgs pie visām nelaimēm. Ja runājam par zinātni, tad pētniecības centru nevar atvērt pilsētā, kurā ir desmit tūkstoši iedzīvotāju. Ir jābūt kritiskai masai, pietiekamam daudzumam skolu absolventu, kas nākamos gadus velta, piemēram, ķīmijas studijām. Kāda iespēja, ka mazpilsētā katru gadu būs 20 – 30 ķīmijas studentu? Jābūt daudz lielākai cilvēku masai, kas sabrauc Rīgā no visas Latvijas, vēlāk nodibina pētniecības firmu un tirgojas ar ārzemēm.

Tas, ka Rīga atņem cilvēkus, nav nekāda maģija vai buršanās. Cilvēki no Oslo, kur ir ļoti augsta dzīves kvalitāte, pārceļas uz Londonu, Ņujorku vai Parīzi. Tā būs visu laiku, bet tas nav politiski izplānots fenomens, kā atsūkt cilvēkus no mazām pilsētām.

Laukos ir tīrs gaiss, bet jaunam cilvēkam tur ir ļoti garlaicīgi. Viņam vajag izdzīvot pilsētas sapni – kaut vai kopmītnē, bet viņš ir pilsētnieks. Tas notiek pilnīgi visur, un pašvaldību vadītājiem tas jāņem vērā, arī Rīgā. Jo tagad ir tā, ka daudzi Rīgā pat nepiestāj – no Cēsīm uzreiz pa taisno brauc uz Londonu, bet būtu labi, ja vispirms iegrieztos Rīgā. Ja plašai sirdij, ambiciozam cilvēkam te ir par šauru, lai brauc tālāk.

Vai mūsdienu cilvēkam ir svarīgi būt pilsētniekam?

Lielākajai daļai mūsdienu jauniešu patīk dzīvot pilsētās, bet ir daļa, kam patīk dzīvot tikai megapolēs. Es kādu laiku dzīvoju Ņujorkā. Ja ņem vērā, cik maza ir dzīvojamā platība, cik liela dzīves dārdzība un cik ilgs laiks jāpavada ceļā no mājām uz darbu, skolu vai slimnīcu – pēc šiem parametriem Ņujorka nav vilinoša, bet ir lietas, kas cilvēkiem tur šķiet tik pievilcīgas, ka viņi gatavi dzīvot par 1000 latiem mēnesī 18 kvadrātmetros, ir lepni un to nemainītu ne pret ko. Varbūt viņi pat dzīvo uz kredīta vai vecāku rēķina, bet Ņujorkā! Ir gan arī cilvēki, kas kādu laiku nodzīvo pilsētā un grib atgriezties laukos, to mēs redzam ar apbūvi, kas notiek ap Rīgu. Pētījumi rāda, ka latviešiem patīk, ka viņiem ir māja laukos, bet krievu kopiena identificē sevi tikai ar pilsētām. Nākotnes sabiedrība būs pilsētnieciskāka, tas nekādā ziņā nenozīmē, ka tā būs laimīgāka, jo pilsētai ir daudz visādu slimību – pārkairinātība, nervozitāte, konflikti, nepieciešama liela paškontrole. Tas viss cilvēku izpumpē.

Vai esi veicis kādus pētījumus, kas attiecas uz izmaiņām Rīgas vizuālajā telpā?

Neesmu. Neesmu arī manījis, kopš esmu atgriezies Rīgā, ka par šo tēmu tiktu veikti analītiski pētījumi. Tas neko labu nerunā, ņemot vērā, cik vērienīgi projekti tie ir. Kopā ar Jaunrīgas attīstības aģentūru mēs veicām pētījumu par Andrejostu – kāda Rīga varētu izskatīties pēc 20 gadiem un kāda veida telpa Rīgai būtu vajadzīga. Rīgas vecpilsētai ir tās pašas problēmas, kas visām ostas pilsētām – vēsturiski centrā izveidojusies tirdzniecība, vēlāk bankas, bet, ostas funkcijām izmirstot, tai ir jābīdās tālāk, jo ir par dārgu aizņemt šādu vietu ar konteineriem. Ostas teritorija ir nost no acīm, un bieži vien, kad tās funkcijas beigušās, kāds ašais tur ātri uzceļ biroju ēkas, kas ir apdzīvotas tikai astoņas stundas dienā. Bet nākotnē Andrejsalai vajadzētu būt ar 24 stundu nozīmi – blakus birojiem jābūt dzīvojamām ēkām, izklaides un kultūras infrastruktūrai. Latvijas iedzīvotājiem visticamāk tur dzīvot nepatiks, bet noteikti brauks imigranti, jo mums ir demogrāfiskā krīze un paši ar nodokļiem galā netiksim.

Kā tu skaties uz izmaiņām, kas notiek Rīgas telpā? Vai to ir pietiekami daudz? Vai tās ir racionālas, cilvēkiem vajadzīgas?

Cilvēki vienmēr bijuši neapmierināti ar apbūvi. Pats fenomens nenozīmē, ka objekts ir labs vai slikts. Bieži pretestība ir tāpēc, ka cilvēkiem tobrīd ir citas vajadzības, un tie ir viņu līdzekļi, kas tiek izmantoti. Ja es esmu maksātājs, man jābūt teikšanai par pilsētu, ko mēs kopīgi būvējam. Ja mēs esam stipra sabiedrība, mēs liekam konfliktu centrā, nevis nost no acīm. Ja mums kaut kas nepatīk, mēs sakām, ar kādiem nosacījumiem varētu apbūvēt Daugavas kreiso krastu vai arī noraidām šo apbūvi vispār, ja tie ir publiskās apbūves objekti. Ja tie ir privātie, tad pilsētas domes atbildība ir izmantot mūsu kolektīvo telpu. Tas jau nav pašvaldības īpašums, tas ir mūsu kolektīvais īpašums, ko apsaimnieko pašvaldība. Mēs esam valdes locekļi, un viņi ir izpilddirektors, kam jākonsultējas ar valdi, kā izmantot zemi. Tur, kur ir pašvaldības zeme un pašvaldības līdzekļi, mēs veidojam ne vien pilsētu, bet arī pilsētbūvniecības kultūru. Mēs būvējam un pārrunājam. Esmu dzirdējis, ka topošajā park&ride pie Doles attālums no stāvvietas līdz tramvajam ir 300 – 400 metri. Protams, es varu aiziet, bet kāpēc man būtu jāiet? Tam nedrīkst pieiet tā – mēs uztaisījām, nu tad lietojiet. Tad ieguldiet vēl miljonu, lai būtu funkcionāls risinājums. Vai tad pēc tam graus nost un cels no jauna? Tas ir noziegums, ka Rīgas transporta problēmas vispār netiek risinātas. Kāpēc jau septiņpadsmit gadus neviens nespēj atrisināt veloceliņa jautājumu? Velosipēdisti no rīta var uzlikt ķiveri, noskaitīt lūgšanu un doties ceļā. Pa Rīgas centru, kur strādā lielais vairākums cilvēku, varētu pārvietoties riteņbraucēji arī lietišķos uzvalkos, tāpat kā tas notiek lielākajā daļā Eiropas pilsētu. Ir arī lietas, kas notiek stihiski, neatkarīgi no tā, vai kāds to grib. Cik maksāja dzīvoklis Antonijas ielā pirms desmit gadiem, kad tur bija tāds kontingents, ka labāk tuvāk nerādīties? Pilsētas centrā zemes cenas augs, un tas tiks apbūvēts, lai arī daudziem tas nepatīk, un tā notiek pilnīgi visur. Tikai tiem, kas apbūvē, vajadzētu rīkot publiskas apspriešanas, nevis ātri pa kluso kaut ko uzcelt.

Pilsētas dome pārmet, ka iedzīvotāji uz viņu rīkotajām apspriešanām nenāk.

Viņi to izsludina Latvijas Vēstnesī astotajā fontā, dažreiz ieliek savā mājaslapā, bet jāstrādā ar medijiem, kas ir aktuāli. Viens viņu nicināts medijs ir draugiem.lv. Man kā sociologam liekas – vai jūs māžojaties? Populārākas lietas Latvijā nav – ja jūs gribat uzrunāt cilvēku masu, runājiet caur populārākajiem medijiem.

Tāpat jārunā arī krieviski. Tas, ka valstī ir nacionālā politika, nenozīmē, ka tas cilvēks te nedzīvo un viņam nav tiesību uz publisko telpu. Kādā valodā māca skolās, ir viens jautājums, bet, ja jūs gribat kopīgi celt telpu, kurā cilvēkam jādzīvo, pasakiet arī krievu valodā. Ja jūs tiešām gribat aizsniegt cilvēkus, jārunā no populārām platformām. Cits jautājums, ja grib tikai normatīvi atzīmēt, ka tas izdarīts. Cilvēki zina, ka viņi atnāks, izteiks viedokli un tam būs tikai rekomendējošs raksturs, kas neatstās nekādu iespaidu. Vēl jāatšķir kvalitatīvs viedoklis no nekvalitatīva – ja viens atnāks un pateiks, ka grib, lai visu nojauc...

2001. gadā es strādāju ar pētījumu Es daru Rīgu par Āgenskalnu, Māras dīķi, Mārupīti, Čiekurkalnu. Cilvēku atsaucība bija ļoti liela, projekts tika labi uzsākts, bet es neredzēju nevienu apkopojumu. Man kā pilsonim ir maz laika – ja es vienreiz esmu saņēmies pateikt, kādi uzlabojumi manā rajonā vajadzīgi un nav nekādas atgriezeniskās saites, es otrreiz vairs neiešu. Tad es varu runāt ar akmeņiem, viņi atbild tikpat daudz.

Tavs viedoklis par Gaismas pils pozicionēšanu raidījumā Kas notiek Latvijā? izraisīja plašas diskusijas. Cilvēkiem priekšstats par bibliotēku ir ļoti atšķirīgs – vieni to aizstāv, citi uzskata, ka projekts ir neglābjami novecojis, vai iestājas pret līdzekļu izsaimniekošanu.

Mēs radām jaunu telpu, taisām bibliotēku un vienlaicīgi mācāmies būvniecības kultūru. Ja tā ir publiska celtne, kam līdzīga Latvijā nekad nav celta, tam jābūt ar atbilstošu iespaidu. Kā var būt, ka nav kampaņas politiskā līmenī? Ir inteliģences daļa, kas sirsnīgi aizstāv bibliotēku, bet tas, kas ir pašsaprotams viņiem, varbūt nav saprotams pārējiem. Vajag izmantot medijus un stāstīt, kāda būs bibliotēku loma 2013. gadā. Cilvēki, kas klāsta, ka tad bibliotēkām nozīmes vairs nebūs, maldās, jo sabiedrība kļūs arvien vairāk uz informāciju vērsta. Ja kāds grib ienākt tirgū, piemēram, ar jaunu veļas pulveri, viņš to izstāsta visiem, un šis produkts sevi laika gaitā atpelna. Jaunie trīs brāļi ir simbolisks nosaukums, un ne velti. Ja mums šitā iet ar vecāko brāli, kas ir visgudrākais, kā mums ies ar nākamajiem? Nevajag aizmirst, ka tā nav ne pašvaldības, ne valsts nauda, ne arī viņu zeme – mēs esam valdē! Vajag izmantot iespēju veidot būvniecības kultūru, savstarpējās saskarsmes kultūru. Ja es maksāju nodokļus, kurus nomaksāt man ir grūti, un valsts pārvalde šos līdzekļus izlieto, ar mani nekonsultējoties, es vienā brīdī aiziešu, un mani bērni šeit nemācīsies. Latvijas iedzīvotāju klusais protests ir tas, ka viņi pārstāj iet uz vēlēšanām, ka viņi gānās komentāros, ir neapmierināti ar dzīvi, kaut arī dzīves kvalitāte ir uzlabojusies. Viņiem nav nekādas ietekmes, un viņu balsī neviens neklausās. Ar kultūras celtnēm tā nevajadzētu būt. Ja tā būtu ārvalstu investoru nauda, tas būtu cits jautājums. Mēs nevaram būt kultūras tauta, ja tikai kopā dziedam un dejojam, bet, kopīgi kaut ko ceļot un tērējot naudu, mums kultūras nav.

Vai pētījums Latvija 2030, kas veido Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģiju, ir pamudinājums un iedrošinājums cilvēkiem izteikt viedokli?