Saskaņā ar jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn iedzīvotāju skaits pieauga tikai Pierīgā - par 0,9 % jeb 3,3 tūkstošiem. Savukārt Rīgā iedzīvotāju skaits saruka par 0,8 % jeb 5,4 tūkstošiem.
Tas saistīts ar to, ka rīdzinieki vairumā pārceļas uz Pierīgu, īpaši uz Jūrmalu un Mārupi. Šie dati tikai apstiprina pilsētplānotāju un arhitektu sen teikto – mūsu galvaspilsēta nav cilvēkiem draudzīga. Līdz ar to tā ir viena no absolūti retajām metropolēm, kur iedzīvotāju skaits rūk. Pilsētplānotājs un sociālantropologs Viesturs Celmiņš jau ir izrunājis sausu muti, vairākus gadus stāstot, ka ir nepareizi Rīgu pilnībā atdot autotransportam, ja tā vēlas piesaistīt iedzīvotājus. Rezultātā cilvēki pārceļas uz Pierīgu, katru dienu dodas uz Rīgu ar autotransportu, kas rada sastrēgumus un vairo gaisa piesārņojumu.
Diemžēl līdz šim galvaspilsētas vadībai prioritāte nav bijuši rīdzinieki. Rīgā tā arī nav nedz gājēju ielas, nedz pietiekamā daudzumā un kvalitātē veloceliņu. Arī ar tik daudz piesauktajiem park&ride nevedas. Arī sabiedriskais transports nav tāds, lai tajā gribētos pārsēsties no automašīnas. Un šeit neder atrunas, ka viena gada laikā Rīgu nevar pārvērst. Jo par to, ka galvaspilsētai ir jākļūst draudzīgākai cilvēkiem un mazajam biznesam, ir runāts gadiem. Tikai darīts gan ir ļoti maz. Toties ar plašu vērienu «šeptēšanās» ir notikusi dažādās pašvaldības kapitālsabiedrībās. Simptomātiski, ka, DB, sarunājoties ar lielu industriālo parku attīstītāju, tas paziņoja, ka strādā tikai Pierīgā un galvaspilsētā nedarbojas principiāli, jo birokrātiskās procedūras, kuras Pierīgas pašvaldībās var nokārtot pāris nedēļu laikā, Rīgā aizņem vairāk par pusgadu.
Tas nekādā gadījumā nav kompliments galvaspilsētai un tikai apliecina tās nespēju piesaistīt investīcijas. Mēs varam Rīgu izrotāt ar skaistiem objektiem, cik vien gribam, taču, ja nebūs kvalitatīvas dzīves vides, iedzīvotāji turpinās pārcelties uz citām pašvaldībām. V. Celmiņš par absolūti absurdu uzskata situāciju, kad pilsētas centrā ir ielas, kuras nav paredzēts šķērsot pat kilometra garumā! Tāpat nav sabiedriskā transporta, kas savienotu dažādas pilsētas daļas, piemēram, Mežaparku ar Juglu. Modernajā pilsētplānošanā aizvien vairāk ir redzama atteikšanās no objektu pieejas, kad pilsētas galvenais uzdevums ir sabūvēt tā sauktos apskates objektus, bet priekšplānā izvirzās dzīves telpa, tas, kas notiek starp šiem objektiem.
Pašlaik arhitekti un pilsētplānotāji ar cerībām skatās uz Pārdaugavu un Torņakalnu, kur Latvijas Universitātes jauno ēku dēļ varētu veidoties dzīvīga studentu kopiena. Pie labajiem piemēriem pieder arī Ķīpsala. Taču Rīgas vēsturiskais centrs aizvien tukšojas. Vai šis process ir neatgriezenisks, rādīs laiks un pašvaldības rīcība.
