«Lietuvas tirgus specifiskā iezīme ir tā, ka ienāk ļoti daudz Polijā ražotu produktu,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Cido grupas reģionālais vadītājs Baltijā Marijus Kirstuks.
«Polijas ražotāji ir ļoti spēcīgi konkurenti ne tāpēc, ka prastu strādāt labāk, nekā strādā Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas uzņēmumi, bet tāpēc, ka Polijā ir ļoti liels iekšējais tirgus, uzņēmumi var strādāt efektīvāk un produkciju pārdot par zemāku cenu nekā Baltijas valstu ražotāji. Liels vietējais tirgus vienmēr nodrošina to, ka produkcijas cena sanāk zemāka un līdz ar to prece ir vieglāk pieejama pircējam,» viņš skaidrojis.
«Jāsaprot, ka cenai šajā gadījumā nav nekāda sakara ar kvalitāti,» akcentējis M. Kirstuks.
«Latvijā šī problēma vērojama piena produktu jomā, ienāk lētākie Lietuvas produkti, jo Lietuvā lielāks vietējais tirgus, piena pārstrādes uzņēmumiem lielākas jaudas, rezultātā var saražot lētākus produktus, ievest Latvijā un izkonkurēt vietējos ražotājus,» viņš stāstījis.
Savukārt, runājot par emigrantu tēmu, M. Kirstuks teicis: «Ne tikai Latvijā, arī Lietuvā tiek daudz runāts par to, ka būtu labi, ja izdotos panākt, ka emigrācija ne tikai apstājas, bet arī pavēršas pretējā virzienā un cilvēki sāk atgriezties no ārvalstīm mājās. Bet viss paliek runu līmenī. Iemesls tam, ka no Lietuvas aizbraukuši vairāk cilvēku nekā no Latvijas, meklējams lietuviešu mentalitātē, kam raksturīga spēcīga kopā turēšanās.
Lietuvietis aizbrauc uz ārzemēm strādāt, tur veiksmīgi iekārtojas un aicina pie sevis gan ģimeni, gan radus, gan draugus, un šie ataicinātie cilvēki atrod labu darbu un arī sauc pie sevis tuviniekus un draugus. No Lietuvas vēl vairāk nekā no Latvijas uz ārzemēm strādāt aizbrauc jauni cilvēki, jo draugi viens otram pastāsta par ārvalstu darba tirgus iespējām, kā arī palīdz darbu atrast. Domāju, ka no Igaunijas - salīdzinot ar Lietuvu un Latviju - aizbrauc mazāk cilvēku gan tāpēc, ka tur ir augstāks dzīves līmenis, gan arī tāpēc, ka mentalitāte cita.»
Cido grupas pārstāvis intervijā laikrakstam Diena arī stāstījis: «Lai veidotu jaunu ražotni, vajadzīgas milzīgas investīcijas. Ja mēs vēlētos attīstīt ražošanu, tad varētu to darīt Rīgā uz jau esošās ražotnes bāzes. Savukārt tas, vai palielināsim ražošanu, vai varēsim radīt jaunas darba vietas, atkarīgs no tā, cik daudz mūsu produkcijas varēsim pārdot. Jo vairāk pārdosim, jo vairāk cilvēku pie mums strādās.»
«Visas Baltijas problēma ir tā, ka pēc ekonomiskās krīzes tirgus neatdzimst. Cilvēki veikalos pērk mazāk preču, mazāk naudas tērē pārtikai arī tāpēc, ka ir spiesti aizvien lielāku ienākumu daļu izdot par mājokli, gāzi, elektrību, apkuri,» norādījis M. Kirstuks.
