SIA UVB valdes priekšsēdētāja, Latvijas sauļošanās un solāriju asociācijas valdes locekle Marika Ģederte šovasar kļuva par Mrs. Universe 2008 titula īpašnieci – uzņēmēja, sieva un māte, šķiet, šīs sievietes dzīvē viss ir kārtībā. Vismaz Marika pati par to ir pārliecināta.

«Esmu ļoti praktiska un iepriekš pasaku, ko man dāvināt – vienas krāsas traukus vai rozes,» aiz stiklotā ofisa galda, kas nokrāmēts ar saldumiem, stāsta Marika Ģederte. Saldumi esot domāti viesiem, jo uzņēmēja stingri ietur slaido līniju. Savā ģimenes mājas dārzā viņa audzē ziedus, un šīs rūpes par estētisku vidi sasaucas ar darba pienākumiem skaistumkopšanas biznesā. Cilvēkam jārūpējas par savu izskatu, pirmais iespaids ir noteicošais – šī atziņa Marikai ir ļoti būtiska.

Savā darba kabinetā Rīgā uzņēmēja, nekustamo īpašumu un projektu attīstītāja miljonāre Irēna Pulkinena uzturas labi ja četrus mēnešus gadā. Viņas bizness ir stabils un sakārtots, tāpēc pārējo laiku Irēna var atļauties dzīvot, kā grib.

Todien, kad esam sarunājušas tikšanos, snieg. Viņa ierodoties notrauš no sejas slapjo sniegu, bet vēl pēc mirkļa, nejauši uzmetusi skatienu rokai, secina, ka pa ceļam gredzenam izkritis akmens. Briljants – 2,3 karāti. Ja kāds to uz ielas pamanīs, visticamāk, tāpat neuzskatīs par vajadzīgu pacelt, aplūkojot tukšo gredzena iedobi, Irēna Pulkinena bezkaislīgi spriež. Jo briljanti jau zem kājām nemētājas. Bet stāsts arī nav par briljantu, bet par viņas attieksmi pret lietām. Viņa varētu nopirkt jaunu gredzenu, taču šim akmentiņam viņas uztverē nav tādas vērtības, lai par tā pazušanu lietu gaužas asaras. Kas cits gan tas ir – tikai akmentiņš.

Viņu dzīvē virzījuši divi sapņi – kļūt par pasaules klases futbolistu un restorāna īpašnieku. Jaunībā atvadījies no lielā futbola, Elmārs pārcēlās uz tēva zemi. Kamēr daudzi joprojām skatās Īrijas virzienā, viņš pamatīgi, tā sakot, stingri uz abām kājām nostiprinājies Latvijā.

Ēst gatavošanu dažreiz salīdzina ar mūzikas radīšanu – vai tu arī tā domā? Vai tev patīk sarežģīti ēdieni?

Zini, kā tas ir? Kas vienam ir sarežģīti, otram būs vienkārši. Šodien saprast, kas ir sarežģīti, gandrīz nav iespējams. Tas atkarīgs no auditorijas. Bet man patīk gatavot kā mājās, lai cilvēks saprastu, ko viņš bāž mutē, un būtu garšīgi paēdis, nevis ieknābājis kaut ko ļoti smalku – nezinu, vai ikdienā pie galda ir vajadzīga dārga izsmalcinātība. Protams, ir forši dažreiz aiziet uz kādu šiku restorānu, bet es dodu priekšroku vienkāršākām lietām. Ja man, piemēram, būtu jāēd steiks par 90 latiem, man to būtu ļoti grūti sagremot, jo es meklētu, kur tā lielā vērtība. Tiklīdz tev pie galda kaut kas jāmeklē, tā zūd patiesā bauda. Cita lieta, ja cilvēks ir ļoti turīgs un viņam tie deviņdesmit lati ir kā deviņi. Bet man nekad nav paticis no ēdiena gaidīt dārgus brīnumus un, izgaršojot katru kumosiņu, meklēt augstās cenas iemeslus. Nesaskatu šādā procesā ne prieku, ne jēgu. Varbūt tāpēc esmu tāds demokrāts.

Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.

Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?

Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.

Pelnījis miljonus, spēlējoties Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, viņš tagad ceļ mājas Amerikā, bet to, kas pašlaik notiek Latvijā, sauc par laiku, kad beigušies Ziemassvētki. Tāds ir 29 gadus vecais uzņēmējs, basketbola kluba VEF dibinātājs, Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva.

Sarunas sākumā Mārtiņš atgādina, ka vēl pirms gada teicis, ka vienīgā reālā iespējamā mūsdienu apokalipse ir finanšu krīze, jo pasaules finanšu sistēma uzbūvēta ļoti absurdā un gandrīz nepārvaldāmā veidā. Kā piemēru viņš min Čikāgas preču biržu, kur no dienā noslēgtiem daudzu miljardu darījumiem tikai 1 % ir reālas preces, bet pārējie 99 ir uz to procentu atvasinātie vērtspapīri. Tas pats notika ar nekustamo īpašumu ASV, skaidro Mārtiņš. «Iedomājies, kāds nabaga amerikānis maksā par savu māju kredītu 500 dolārus mēnesī, šo kredītu kāds smuki iepako un pārdod biržā, bet uz šī iepakojuma tiek uzcelta vesela piramīda ar atvasinātajiem vērtspapīriem, tā ka beigu beigās tāds Lehman Brothers, kurš bija piramīdas augšgalā, beigās pat nesaprata, ko īsti pērk. Te nu ir rezultāts. Lielākie cietēji īstenībā nav amerikāņi, jo tie iepakoja nekustamā īpašuma vērtspapīru portfeļus, bet Āzijas, Eiropas, Austrālijas, Japānas investīciju bankas, pensiju fondi, kas ieguldīja šajās investīciju bankās (Lehman Brothers, Chase Manhattan, Bearn Stearns utt.) vai arī aizdeva tām naudu. Tie, kas pārdeva vērtspapīrus, tagad sēž Havajās, dzer kokteili un ņirdz par to visu. Pašreizējās finanšu sistēmas pieredze ir šausmīgi īsa, kādi 30 – 40 gadi, kā reaģēt uz šādām krīzēm, vells viņu zina! Var tikai izteikt pieņēmumus.»

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Martins Zemītis kļuva pazīstams kā Jotul krāsniņu un kamīnu tirgotājs Latvijā un daudziem šķita visai interesanta personība latvietim neraksturīgā izskata dēļ. Martins brauca ar mašīnu, kuras numurs bija 666, un par to tikai smēja vien.

Cik tev bija gadu, kad sāki Jotul biznesu?

Man bija 20 – vēl jauns un zaļš. Uzsāku biznesu ar mēbelēm, bet tas mani īsti neuzrunāja. Tad mans sievastēvs Jānis Ciaguns, kurš jau bija Jotul pārstāvis Baltijas valstīs, man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar Jotul krāsniņu tirdzniecību. Aizgāja. Jāsaka banālā frāze – viss notika īstajā vietā un laikā. Kad biju atvēris veikalus Latvijā, atvēru arī Lietuvā un Igaunijā. Savu mazumtirdzniecības biznesu pārdevu jau pirms vairākiem gadiem un šobrīd strādāju norvēģu kompānijā Nordpeis – nodarbojos ar viņu kamīnu tirdzniecību Austrumeiropas valstīs. Nekārtoju naudas darījumus, bet pārstāvu uzņēmuma intereses, strādāju ar konkrētiem klientiem un virzu zīmola tirdzniecību Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Bulgārijā un citur. Bez angļu valodas pārzinu arī krievu, salīdzinoši labi pazīstu austrumnieku mentalitāti un tradīcijas, un tā ir mana priekšrocība. Krievu valodas zināšanas šobrīd ir liela bagātība, jo ko tad mēs varam izdarīt Eiropā, kur pilns ar vietējiem censoņiem! Tāpēc jāizmanto priekšrocības, ko dod krievu valodas zināšana un jālūkojas austrumu virzienā.

Par Aivara Lemberga un viņa līdzgaitnieku darbībām un izstrādātājām nodokļu shēmām vairāku gadu garumā Ventspils uzņēmumos, prokuratūrai liecības sniedzis Šveices advokāts Rūdolfs Meroni.

«Ventspilī runājot - viens korumpēts Šveices advokāts, saukts vēl arī par Šveices Ostapu Benderu jeb Lielo mahinatoru, par taisnīgu atlīdzību 15 000 000 dolāru apmērā, ko sarūpējuši mani negodīgie partneri, dara visu iespējamo, lai izpildītu četru blēžu pasūtījumu un iespundētu mani cietumā. To var vērtēt kā izcilu Šveices advokātu ētikas un atbildības piemēru. Ceru, ka šī Šveices mahinatora slimība nepielips Latvijas advokātiem, mācītājiem, ginekologiem, ģimenes ārstiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuriem viņu amatu pēc tiek uzticēti personiskie un intīmie noslēpumi,» tā, piemēram, A. Lembergs uz jautājumu par R. Meroni izteicies rakstiskā intervijā Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Daudzi pret viņu izturas ar zināmu aizturi, jo Juris Millers savulaik ir iemetis ne vienu vien akmeni daudzos dārziņos. Jā, iespējams, kādam viņš var nepatikt, taču nevar noliegt, ka Jura aktivitātes vienmēr ir piesaistījušas uzmanību. Turklāt Juris jau līdz sešpadsmit gadu vecumam bija paguvis izgaršot to, ko cits nepiedzīvo visa mūža garumā. Un joprojām viņa dzīvi nevar saukt par gluži parastu.

Desmit gadu vecumā viņš jau intervēja Alfrēdu Rubiku un Edgaru Liepiņu, trakajos deviņdesmitajos Juris kļuva par pasaulē jaunāko uzņēmēju, plikā vietā izveidodams pats savu konkursu. Vēl pienapuika būdams, viņš bīdīja lietas ar nopietniem onkuļiem, vēlāk izvārtījās pedofilijas skandāla dubļos, spēja piecelties un virzīties tālāk, pats sevi nodēvējot par paparaci.

Pēc nepilna mēneša Jurim būs trīsdesmit. Tiekoties ar viņu karstā, saulainā maija pēcpusdienā, rodas sajūta, ka Juris nav spējis izvairīties no trīsdesmitgadnieku krīzes. Lai arī viņš ir tikpat vitāls un atvērts kā līdz šim, kaut kas tomēr ir mainījies. Šobrīd viņš strādā nobriedušo cilvēku radio SWH, ir aizrāvies ar akadēmiskās izglītības turpināšanu, nākotnē ir gatavs pievērsties producēšanai. Pēc radio SWH jubilejas viņam klajā nāks nopietna grāmata: tie vairs nebūs paparaci novērojumi, bet gan pētnieciskais darbs par SWH vēsturi, intervijas ar radio bijušajiem un esošajiem dīdžejiem, ētera personībām, aizkadra stāsti. Lai gan... ar Juri ir kā ar bitēm. Nekad neko nevar zināt.

Uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, būdams Latvijas kultūras un vēstures erudīts, palīdz Rīgai atgūt pagātnes tēlniecības skaistumu, un arī tas mūs pietuvina Eiropai, kur metropoles rotā vēsturiski pieminekļi.

Pazīstamais miljonārs naudu iegulda ne tikai senu namu un skulptūru atjaunošanā, bet arī tranzītā un ražošanā – nesen Ventspils brīvostā palaista viena no lielākajām biodegvielas rūpnīcām Baltijā ar ražošanas jaudu 100 000 tonnas gadā.

Jau sen esat iekļauts miljonāru saraksta nodaļā Nekustamais īpašums, un te pēkšņi – biodīzeļdegvielas ražošanas rūpnīca! Ar ko jūs vispār nodarbojaties?

"Lai gan saka – trakiem pieder pasaule, tomēr neviens negrib būt traks, – vismaz es ne," apliecina Viesturs Rudzītis.

Pazīstamais psihoterapeits nule kā klajā laidis savu pēdējo gara darbu, fundamentālo pētījumu Pie tēva, kurā veicis veselu jūru zinātnisku secinājumu par cilvēka psihes darbību, tai skaidrojumu meklējot sengrieķu mitoloģijā. Kā domā Viesturs Rudzītis, tur atspoguļojas cilvēka dzīve un attiecību modeļi, kas darbojas joprojām, arī Latvijas sabiedrībā. Un mums, latviešiem, viss vēl tikai priekšā, uzskata Viesturs Rudzītis: Latvieši baidās nosaukt lietas īstajos vārdospsihoterapeits.

Ābrams Kleckins ir viens no retajiem cilvēkiem, kurš gadu desmitiem nebūdams nevienā partijā, nebūdams «sasmērējies» nevienā skandālā, spēja saglabāt to milzīgo privilēģiju, kas saucas neatkarīgs viedoklis. Kad pagājušā gada oktobrī viņš kļuva par Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju, daudzu vienīgais jautājums bija – kāpēc Kleckinam tas bija vajadzīgs?

Pa Nacionālās radio un televīzijas padomes ofisa uzgaidāmās telpas logu paveras pasakains skats uz Doma laukumu, Vecrīgas namu jumtiem un baznīcu torņiem. Mums ar Agnesi ir gana laika pētīt šo ainavu – jau pagājusi pusstunda kopš norunātā laika. Sekretāre nervozi lūdz uzgaidīt vēl nedaudz, jo Kleckina kungam esot svarīga tikšanās. Nojaušu, ka tas ir Pēteris Šmidre, kuru, nākot šurp, redzēju pasteidzamies man garām. Kamēr mēs uz piekto stāvu ar kājām, viņš brauca ar liftu, un te nu ir rezultāts. Visticamāk, runā par digitalizāciju, prātoju. Ābramam Kleckinam tagad ir daudz šādu tikšanos ar ietekmīgiem cilvēkiem. Nez, vai viņi visi mēģina viņu «ietekmēt», pie sevis smejos. Kad beidzot sagaidām savu kārtu, Ābrams Kleckins izskatās tikpat mierīgs un līdzsvarots, kādu es viņu atceros kopš studiju gadiem. Inteliģents, taktisks, ļoti zinošs cilvēks. Pret saviem studentiem tāpat kā pret oponentiem viņš mācējis izturēties ar pietāti, cienot ikvienu viedokli. Šķiet, arī nesenie skandāli nav viņu padarījuši nervozu – vismaz ārēji to nevar manīt. Vienīgi pauzes viņš ietur garākas un daudznozīmīgākas, it kā klusējot teiktu – nu, jūs taču saprotat?

Ar viņu ir pārsteidzoši viegli runāt. Ļoti atvērts un pozitīvi noskaņots Jēkabs Nākums ar smaidu un pat tādu kā bērnišķīgu naivumu runā par lietām un situācijām, kas daudzus citus, visticamāk, būtu iedzinušas izmisumā. Un tikko es esmu nonākusi pie šādas atziņas, Jēkabs, it kā nolasījis manas domas, saka: «Zini, es šobrīd esmu atgriezies pie tā, kā pasauli uztvēru bērnībā. Uz visām lietām skatos vienkārši, bez šaubīšanās un domāju tikai labas domas.»

Domāju, ka 2004. gadā par Jēkaba Nākuma lēmumu doties prom no Latvijas bija pārsteigti ne tikai sporta līdzjutēji. Pēc astoņpadsmit biatlonā pavadītiem gadiem viņš pēkšņi, vienā dienā visu pameta un aizbrauca uz Īriju. Viens no Latvijas labākajiem sportistiem, kurš Nagano olimpiskajās spēlēs izcīnīja 5. vietu, bet Pasaules kausa posmā Oberhofā – 4.vietu, izlēma aiziet no aktīvā sporta, lai mazgātu mašīnas un darītu melno darbu. «Latvijā iztikt nav iespējams. Traki. Un es Īrijā darīšu jebkuru darbu, lai būtu paēdis, izgulējies un nopelnījis,» 2004. gadā īsi pēc aizbraukšanas žurnālam Privātā Dzīve teica Jēkabs.

Operas soliste Inese Galante dzied visā pasaulē, taču par sava festivāla Summertime norises vietu izvēlējusies Latviju – arī šogad no 8. augusta Dubultu baznīcā un Dzintaru koncertzālē Inese kopā ar Innu Davidovu un Hermaņa Brauna fondu aicinājusi dažādu valstu māksliniekus. Šādu personību aicinājumam mūziķi atsaucas.

Inese, ierodoties Latvijā, joprojām saka pie mums, mēs, it kā Diseldorfā nodzīvotie gadi nebūtu mainījuši viņas identitātes sajūtu. Viņa patiešām ir savējā, un viņas sirds gan priecājas, gan sāp par to, kas notiek mūsu valstī ar mūsu tautu.

Latvija viņai par to pateicas ar sirsnību skatienos uz ielas, ar ziediem pēc izpārdotās zālēs dziedātiem koncertiem un operizrādēm. Inese Galante ir vienīgā māksliniece, kura Latvijā patronē apjomīgu mūzikas festivālu, un viņas vārds afišā nozīmē piedāvātās mākslas kvalitātes garantu.

Mairita Solima par savu biznesu varētu pati uzrakstīt veiksmes stāstu, jo, pirmkārt, viņa ir bijusi žurnāliste ar divdesmit gadu stāžu, otrkārt – miljonāre, kurai, pašas vārdiem runājot, visas biznesa olas nav vienā groziņā saliktas.

Vecumdienas Mairita Solima domā pavadīt, gleznojot un rakstot romānus, taču līdz tam vēl jāpagaida, tāpēc par sevi viņa stāsta intervijā, sēžot savas viesnīcas Gūtenbergs restorāna ērtajā krēslā.

Vasaras sezona beigusies, klāt rudens, tuvojas ziema – kas notiek viesnīcā klusajā periodā? Pavērojiet zirgu, kad tas vasarā mierīgi ganās zaļā pļaviņā – viņa muskuļi ir atslābuši, bet, tiklīdz jāsāk skriet, tie saspringst. Rudens sezona tūrismā ir laiks, kad muskuļiem jāsaspringst. Ir nepieciešams lielāks darbs marketingā, kvalitātes uzlabošanā, elastīgāki piedāvājumi. Mēs cenšamies vairāk piedomāt pie tā, ko celt priekšā viesim, kā viņu «ievilināt» pie sevis: vai tās būs garšīgas, elegantas un ātri pasniegtas biznesa pusdienas restorānā Gutenbergs, vai slavena pianista dzīvā mūzika vakaros, vai piedāvājumi veselības uzlabošanai SPA kūrortā Mārcienas muiža, tai skaitā ar profesora Nazarova biomehānikas stimulācijas metodēm, kas pasaulē vēl saņemamas vienīgi dārgos Šveices, Austrijas un Vācijas kūrortos. Diemžēl iebraucēju Latvijā reāli paliek arvien mazāk, un tas nav tikai tāpēc, ka laukā līst. Pirmām kārtām tā ir Latvijas ekonomikas īsredzība, kas joprojām neredz, ka tūrisms ir nopietna valsts budžeta sastāvdaļa un bez stabila valsts atbalsta diemžēl tas panīks. Jau ir panīcis.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Lasītāji bieži apgalvo, ka publiska netīrās veļas mazgāšana viņiem derdzas, taču dzeltenās preses reitingi liecina par pretējo. Šķiet, cilvēki vēlas tieši to – maizi un izklaides – un liekuļo, noliedzot savu interesi par privāta rakstura ziņām. Par to uz sarunu aicināju Izdevniecības Rīgas Viļņi valdes priekšsēdētāju Aiju Simsoni, kura ne vien izdod žurnālu Kas Jauns, bet arī pati kādu laiku bijusi preses uzmanības centrā.

Protams, ir ierasts, ka pēdējo divu gadu laikā mediji interesējas tikai par skandalozo tiesas procesu, kurā iesaistīta Aijas Simsone, un neliegšos – arī es nenocietos, nepajautājot, kā tas attīstās tālāk. Taču Aija ir nepiekāpīga, vien norāda, ka tiesvedība ir atsākusies, taču viņa nevēlas vairs par to runāt. Punkts. Nav noslēpums, ka sabiedrība par Aiju ir izveidojusi gana daudz stereotipu – konservatīva, agresīva, veiksmīga, Aija ejot «pāri līķiem», lai sasniegtu savus mērķus. Miljonāra sieva, kurai viss tiek pasniegts uz šķīvīša ar zilu maliņu. Tāpēc šīs sarunas mērķis ir palūkoties, kas aiz šiem stereotipiem slēpjas. Iespējams, sākot lasīt šo interviju, daudzi jutīsies vīlušies, jo tas patiešām nebūs kārtējais pikantais stāsts par krūšu implantiem, bet saruna par patriotismu un pozitīvo domāšanu. Jā, blondīne mēdz domāt arī par to, ironizē Aija.

Strādājot pie mūzikla Vadonis, komponists Zigmars Liepiņš sapratis — Latvijai steidzami vajag jaunu Kārli Ulmani.

Vai Latvija nav kļuvusi par placadarmu kārtējam starptautiska mēroga eksperimentam, kas — Austrumi vai Rietumi ietekmē šeit notiekošos procesus, vai arī Obama Amerikā un Medvedevs Krievijā nav uzskatāmi par diktatoriem? Šādas un dažādas citas pārdomas radušās komponistam kādreizējam Radio SWH īpašniekam Zigmaram Liepiņam, strādājot ar kārtējo lieldarbu — muzikālo izrādi Vadonis, kas veltīta slavenākajam mūsu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim.

Kopš atbrīvojāties no savām daļām Radio SWH, informācija par jūsu gaitām ir visai paskopa. Ko īsti šobrīd dara Zigmars Liepiņš?

Nodarbojos ar savām mūzikas lietām, un ar zināmu sava kapitāla menedžēšanu. Tās «olas», kas savulaik ir «izdētas», tagad ir jāmēģina saglābt, lai tās nesaplīstu. Pa šo laiku esmu uzrakstījis Kapteiņa stāstus, svītu Dziesmu svētkiem Dziedot dzimu, dziedot augu, bet pašlaik top jauns darbs, kas pilnībā ir paņēmis manu laiku — muzikālā izrāde Vadonis.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Politiski ieceltajam bijušajam Kurzemes rajona izpilddirektoram Orvilam Heniņam (LSDSP) Rīgas dome gatavojas maksāt 8 tūkst. Ls lielu kompensāciju par atlaišanu.

Bijušais Rīgas domes deputāts O. Heniņš par Kurzemes rajona izpilddirektoru tika iecelts pēc tam, kad 2007. gada rudenī no šī amata tika atbrīvots cits politiski iecelts izpilddirektors, Jaunā laika pārstāvis Armands Agrums. Arī par viņa atbrīvošanu no amata tiesa piespriedusi samaksāt vairāk nekā 11 tūkst. Ls.

Vairākus gadus ilgas tiesvedības rezultātā A. Agrums panāca atjaunošanu darbā Kurzemes izpilddirekcijā, līdz ar to Rīgas domei nācās no amata padzīt O. Heniņu.

Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Džudo cīņa, Imantā barotas cūkas un paštaisītie garie kokteiļi restorānā Ščecina – raibs bijis uzņēmēja Gunāra Ķirsona ceļš uz labklājību, ko viņam pavēra plaukstošās firmas Lido izveide.

Spriežot pēc Lido zīmola attīstības, jūs savam biznesam esat ielicis tik stabilus pamatus, ka uz tiem var uzcelt augstceltni, varbūt pat debesskrāpi. Kas kurā šīs būves stāvā atrodas?

Šīs būves pamatos ir gribēšana uztaisīt kaut ko labu, kas būtu paliekoša vērtība, nevis ekonomiskie rādītāji. Šajā ziņā esam dīvaiņi un biznesu veidojam tā, lai gūtu gandarījumu no sava darba. Līdzīgi kā cilvēkam, kurš raksta romānu – literāts taču nesāk ar topošās grāmatas pārdošanas aprēķiniem, bet gan domā par to, lai uzrakstītais būtu tīkams lasītājiem.

Un jūs domājat par to, vai ēdīs Lido?

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild AS Sentor farm aptiekas un AS Recipe plus valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Juskovecs. Fotogrāfijas no personīgā arhīva skatāmas raksta galerijā.

- Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvētajiem uzņēmumiem?

Pirmkārt, abi uzņēmumi, kurus pārstāvu, kā Latvijas kapitāla uzņēmumi ir vieni no lielākajiem katrs savā jomā. Tas ir nozīmīgi, jo Latvijā varam vērot, ka līderpozīcijas daudzās mūsu tautsaimniecībai svarīgās jomās ir ieguvuši ārzemju uzņēmumi.

Otrkārt, abi uzņēmumi strādā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. AS Sentor farm aptiekas īpašumā esošais zīmols Mēness aptieka ir viens no pirmajiem aptieku zīmoliem Latvijā, tātad tam jau ir gandrīz 20 gadi. Tā ir gara veiksmīgas taktikas un stratēģijas vēsture, kuru veido un ar savu darbu, idejām attīsta pašmāju komanda. Tas apliecina, ka ne tikai no citām zemēm aizgūtas idejas var izpelnīties Latvijas patērētāju uzticību.

"Kopš Rīgas domē pie varas stājusies jaunā koalīcija, mistiska slimošanas lēkme ķērusi Rīgas Kurzemes rajona izpilddirekcijas vadību, tas ir, izpilddirektoru Armandu Agrumu no partijas Jaunais laiks un viņa vietnieci Vitu Eglīti," šodien, 16.oktobrī, vēsta laikraksts Neatkarīgā Rīta Avīze. A. Agrums praktiski nav bijis darbā jau kopš maija, bet viņa vietniece – kopš augusta.

Iespējams, ka Rīgas dome pat vērsīsies Veselības inspekcijā (kādreizējā MADEKKI), lai pārbaudītu, cik pamatota ir A. Agruma un viņa vietnieces darba nespēja, informē laikraksts.

Neatkarīgās rīcībā esošā informācija par A. Agruma un V. Eglītes slimošanas ligu atklājusi patiešām satriecošu ainu. "Sākot no maija, kad JL pārstāvji sāka šķirties no vadošiem amatiem pašvaldībā, A. Agrumam "pārejošā darba nespēja" bijusi sešas (!) reizes, turklāt turpinās joprojām. Pa starpu slimošanai A. Agrums paguvis aiziet ikgadējā un arī papildu atvaļinājumos, turklāt interesantas sakritības dēļ uzreiz pēc tiem atkal saslimis. Veselības likstas viņam gan nav traucējušas uzņemties donora pienākumus.

Jaundibinātā hokeja kluba Dinamo Rīga prezidents, enerģiskais latviešu miljonārs Viesturs Koziols ir optimists pat šajā, biznesam sarežģītajā, laikā. Apsvēris ideju pamest šo valsti, viņš izšķīries par labu nākotnei Latvijā.

Viens no Latvijas ceļa dibinātājiem, Ivara Godmaņa padomnieks privātā biznesa jautājumos, laikraksta Atmoda komercdirektors, viens no kompānijas Formus dibinātājiem, Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētājs, Kluba 21 biedrs, Aerokluba prezidents, jauniešu organizācijas Avantis prezidents, Andrejsalas fotostudijas Imagine izveidotājs un tā tālāk. Kurš tad Latvijā nezin Koziolu?!