Pirms vairāk nekā 10 gadiem Martins Zemītis kļuva pazīstams kā Jotul krāsniņu un kamīnu tirgotājs Latvijā un daudziem šķita visai interesanta personība latvietim neraksturīgā izskata dēļ. Martins brauca ar mašīnu, kuras numurs bija 666, un par to tikai smēja vien.
Cik tev bija gadu, kad sāki Jotul biznesu?
Man bija 20 – vēl jauns un zaļš. Uzsāku biznesu ar mēbelēm, bet tas mani īsti neuzrunāja. Tad mans sievastēvs Jānis Ciaguns, kurš jau bija Jotul pārstāvis Baltijas valstīs, man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar Jotul krāsniņu tirdzniecību. Aizgāja. Jāsaka banālā frāze – viss notika īstajā vietā un laikā. Kad biju atvēris veikalus Latvijā, atvēru arī Lietuvā un Igaunijā. Savu mazumtirdzniecības biznesu pārdevu jau pirms vairākiem gadiem un šobrīd strādāju norvēģu kompānijā Nordpeis – nodarbojos ar viņu kamīnu tirdzniecību Austrumeiropas valstīs. Nekārtoju naudas darījumus, bet pārstāvu uzņēmuma intereses, strādāju ar konkrētiem klientiem un virzu zīmola tirdzniecību Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Bulgārijā un citur. Bez angļu valodas pārzinu arī krievu, salīdzinoši labi pazīstu austrumnieku mentalitāti un tradīcijas, un tā ir mana priekšrocība. Krievu valodas zināšanas šobrīd ir liela bagātība, jo ko tad mēs varam izdarīt Eiropā, kur pilns ar vietējiem censoņiem! Tāpēc jāizmanto priekšrocības, ko dod krievu valodas zināšana un jālūkojas austrumu virzienā.
Pārdevis mazumtirdzniecības biznesu, jūties kā ieguvējs?
Noteikti. Jo tālāk mēs ejam, jo vairāk dzīvojam patērētāju tirgū. Agrāk noteikumus diktēja pārdevēji, jo pircējs atradās jebkurai precei. Tagad noteikumus diktē patērētāji. Tā, kā tas pašlaik ir nekustamo īpašumu tirgū. To sajutu jau pirms pāris gadiem, kad sapratu, ka jāiegulda divtik liels darbs, lai viss šis tīkls – meistari, pārdevēji, uzņēmuma tēls, preces kvalitāte, piegāde – darbotos kā vienots mehānisms. Tāpēc mācījos universitātē, lai apgūtu biznesa lietas. Bet tad sapratu, ka, 10 gadus darbojoties šādā biznesā, esmu noguris, ka man tas vairs nav saistoši. Mana izglītība ir starptautiskais bizness, tāpēc norvēģu piedāvājums atbilda manām interesēm. Šobrīd ļoti daudz ceļoju, tiekos ar cilvēkiem, apgūstu citu tautu paražas, biznesa tradīcijas un noteikumus – mana līdzšinējā pieredze tajā visā, protams, ļoti noder.
Pārsvarā braukā uz Austrumu valstīm?
Jā, bet ražotāji ir arī Norvēģijā, Polijā, Zviedrijā, Dānijā; izstādes notiek visā Eiropā. Ceļā esmu vairāk nekā mājās. Pamatā ražošana koncentrēta Polijā, jo tas ir izdevīgi no ražošanas izmaksu viedokļa un tuvu Austrumeiropai – mērķa tirgum. Mans uzdevums firmā ir organizēt mazumtirdzniecības tīklus Austrumeiropā. Tagad ceram iekļūt arī Bulgārijas tirgū.
Katrā mājā pa kamīnam?
Tas nav pamatnosacījums. Latvijā šis bizness labi aizgāja tāpēc, ka pie mums malkas apkure vienmēr bijusi svarīga. Savukārt Krievijā kamīns ir nozīmīgs kā dizaina elements.
Lai būtu pa kruto?
Tas ir apmāns. Tāpat kā daudzu uzskats par to, ka strādāt biznesā, kas saistīts ar Krieviju, ir baigi šiki. Tā nav – tam tirgum ir izteikta specifika. Un tie, kas bieži uzturas Krievijā, labi zina, ka tur nebūt nav tā, ka viss spīd un laistās – tevi tur neviens nemaz negaida. Jo ārzemnieki, kas vēlas iekļūt šajā milzīgajā tirgū, tur siro bariem. Lai to saprastu, nav jābrauc tālāk par Šeremetjevas lidostu. Tur labi var redzēt, ka liela daļa no viņiem mājup dodas nokārtām galvām, jo ir pārvērtējuši sava produkta kvalitāti, cenu līmeni un izpratni par Krievijas tirgu vispār. Ja godīgi – arī pats tam esmu izgājis cauri. Nācu ar – uzņemiet mani, esmu ieradies! – bet krievu uzņēmēji māk atsēdināt: jaunais cilvēk, vispirms izdariet to, to un to, vispirms iedodiet mums konteineru preces paraugu par velti, un tad mēs vēl padomāsim! Jā, viņi tā rīkoties atļaujas, jo uzskata, ka viņu lielā vērtība ir Krievijas tirgus pārzināšana. Patiesībā gan daļai no viņiem nav ne izglītības, ne biznesa pieredzes, ne resursu.
Kas tie ir par cilvēkiem – bandīti?
Nē, normāli cilvēki, kuri apzinās, kas viņi ir un kur viņi ir. Iedomājieties situāciju – latviešu meitene sēž Vecrīgā un ārzemnieki siro viņai apkārt, skatās tādām acīm. Tāpat Krievijā sēž krievu uzņēmēji un ap viņiem siro ārzemnieki, kuri lūdz – lūdzu, pērciet mūsu preci! Un cik šādu lūdzēju ir visā pasaulē! Bet Krievijā to pircēju nemaz nav tik daudz, tā ir tikai ilūzija. Pie katra normāla krievu uzņēmēja gadā atnāk 10 – 15 ārzemju ražotāju ar savu piedāvājumu. Uzņēmēji ir uz izķeršanu. Tas uzsit viņu vērtību, viņi jūtas ļoti svarīgi. Savukārt ārzemnieki nav tam gatavi, viņi baidās Krievijā investēt savu naudu, jo, ja gadījumā kas, tad kā to dabūt atpakaļ – tiesāties Krievijā taču ir bezcerīgi. Tāpēc arī daļa nokārtām galvām dodas atpakaļ.
Kā tev tomēr izdevās šo tirgu iekarot?
Braucu vienreiz, otrreiz. Visa dzīve ir smaga cīņa. Un jāsaka, labi, ka norvēģu ražotājiem iekarot Krievijas tirgu nebija pašmērķis – vajag par katru cenu! Mēs pacietīgi pie tā strādājām, viņi man uzticējās, arī paši brauca iepazīt situāciju klātienē. Un mēs joprojām esam pacietīgi. Tas tā ir visos tirgos, tie visur lielā mērā jau noformējušies, ar saviem spēles noteikumiem, tradīcijām, savu kapacitāti – cik viņi var uzņemt, cik liels ir pieprasījums pēc produkta, kāda ir pirktspēja utt. Pateicoties savai pacietībai zinām, ka mēs Krievijas tirgū būsim.
Joprojām ir rietumu un austrumu tirgus vai uzņēmējs ir un paliek uzņēmējs?
Jā, uzņēmējs ir uzņēmējs, bet, ja rietumos bizness balstīts uz uzticību, tradīcijām un zināšanām, tad austrumos – uz emocijām, intuīciju un šņabi. Normālam rietumu cilvēkam ir grūti saprast, kā darbā var iztikt bez sistēmas, plānveidīguma, bet ir diezgan liels emocionāls haoss – ķeram, grābjam – būs labi!
Kā jāizprot biznesa balstīšana uz šņabi?
Tieši. Tam, cik tu vari izdzert, vai dzer vispār, ir liela nozīme. Neformālās sarunās it īpaši, un tieši tajās veidojas normālais bizness. Nesen spriedām, kā uzrunāt reģionālos klientus – vispirms viņiem jāuzsauc šņabis, kopā jāsadzer, un tikai tad vari ieiet viņu uzticības lokā.
Tu esi iemācījies dzer šņabi?
Ar to man iet ļoti smagi. Smejas. Parasti stāstu – esmu sportists, tā un šitā mēģinu izgrozīties, bet gadījies – ap pusdienlaiku viņi vēl tikai sāk dzert, bet es jau beidzu... Jācenšas jau turēt līdz, bet man ir principi, kurus nevaru pārkāpt. Arī Kijevā reiz jau dienas vidū zvanīju paziņam un lūdzu, lai brauc mani glābt. Palicēji gan teica, ka vakarā vēl tā kā varētu turpināt... Protams, viņiem ir rūdījums, un gribam vai ne, bet šņabja dzeršana ir šīs nācijas kultūras būtiska sastāvdaļa. Un problēma ir tā, ka mēs viņu uzskatus bieži gribam mainīt. Tomēr tie ir jārespektē – īpaši, ja jau esam iekļuvuši viņu nometnē.
Ko saki par jaunajiem krieviem?
Starp cilvēkiem, ar kuriem strādāju es, tādu nav. Daudziem vispār ir maldīgs priekšstats par Krieviju kā par vietu, kur tiek skaitīti miljoni un miljardi, bet tas ir tik šaurs cilvēku loks, ka pie tā piekļūt parastam mirstīgajam ir praktiski neiespējami.Un liela daļa krievu, kas ir šeit un dikti zīmējas ar savu milzu bagātību, ticiet man, tur nav nekas.
No kurienes tev tas biznesa tvēriens – māte ārste, tēvs gleznotājs, profesors Mākslas akadēmijā?
Jau ekonomistu pirmajā kursā runā par tādu terminu kā «uzņēmēja spējas». Ja ir, un tās tiek papildinātas ar zināšanām, neatlaidību utt., tad viss notiek. Tomēr ne visi spēj būt uzņēmēji – pirmkārt svarīgi ir, vai cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību, spēj pieņemt lēmumus un par tiem atbildēt, atzīt kļūdas un par tām maksāt, atbildēt nodarbināto cilvēku priekšā un viņiem maksāt algas. Nesaku, ka esmu ļoti atbildīgs, tomēr pienākuma un atbildības apziņa man ir.
Patiesībā jau maksāt nodokļus nozīmē izpildīt pienākumu pret valsti.
Protams. Un uzņēmējam jābūt gatavam ļoti daudz strādāt arī pašam. Latvijas uzņēmēju vidū ir daudzi, kurus es cienu. Viņi kādam var patikt vai nepatikt, bet viņi ir veikuši lielu darbu.
Kuri tie ir?
Konkrēti neminēšu. Man ļoti nepatīk sabiedrības nostāja – biezie, brauc ar krutajām mašīnām... Tikai viņš jau to nav ieguvis par velti, bet smagi strādājot. Mērīt visus uzņēmējus pēc vienas mērauklas – visi ir zagļi un krāpnieki – ir biznesa neizpratnes rezultāts. Bet, es atvainojos, kuri tad ir lielākie nodokļu maksātāji valstij? Tieši tie, par kuriem krietna daļa cilvēku izsakās nievājoši. Bet arī uzņēmēji, kā jebkurš cits cilvēks, grib būt novērtēti. Jo viņi uzdrīkstas, riskē, nodarbina cilvēkus, nes lielu pienesumu valstij, ir ieguldījuši naudu tās attīstībā. Tomēr nez kāpēc izveidojies tā, ka uzņēmēji vairāk vai mazāk tiek nosodīti, viņiem liek justies vainīgiem par to, ko viņi sasnieguši. Man tas, maigi izsakoties, šķiet dīvaini.
Laikam jau daļai cilvēku joprojām ir tā padomju laiku domāšana.
Tieši tā. Joprojām darbojos arī nekustamo īpašumu biznesa jomā un jau trīs gadus apsaimniekoju Latvijas Mākslinieku savienībai piederošos īpašumus. Ar smagu nožēlu un pavisam nopietni varu teikt, ka daļa mākslinieku ir nopietni aizkavējušies laikā. Tas, ko viņi runā publiskā vidē, ir ļoti skaisti, bet dzīvot realitātē ir cits jautājums. Viņi nez kāpēc domā, ka pirkt mākslu ir uzņēmēju pienākums. Ļoti atvainojos, bet es nejūtos atbildīgs pirkt viņu darbus. Ir arī mākslinieki, kuri veiksmīgi iekļāvušies laikā, sapratuši, ka arī māksla ir bizness, un iemācījušies savus darbus pārdot. Tāpēc tiem, kas turpina gulēt uz padomju laika lauriem un žēlojas par grūtu dzīvi, varu tikai pateikt – jāmāk laikus adaptēties. Žēlošanās ir mūsu tautas lielākā sāpe. Ar pilnu atbildību varu pateikt, ka daļa no inteliģences, pie kā mākslinieki sevi pieskaita, es pasvītroju – tikai pieskaita, uzskata, ka viņiem joprojām telpas jāiznomā praktiski par velti, jo – mēs taču esam mākslinieki! Konkrēts piemērs – gleznotāja Aija Zariņa. Es viņai saku – nu tad aizej uz RIMI un prasi, lai tev pienu pārdod par pusvelti, jo tu taču esi māksliniece! Ja ir galva, divas rokas un kājas, tad cilvēks var nopelnīt! Un šajā gadījumā man nav jānodarbojas ar labdarību. Pavisam cita lieta bija labdarības pasākums, kurā vāca ziedojumus bērnu ar īpašām vajadzībām ārstēšanai. Perfekts pasākums! Bet ar vaidošiem māksliniekiem satiekos vai katru dienu, un tas mani tracina. Ir situācijas, kurās jācīnās. Arī viņiem.
Kāpēc padomju vara māksliniekus atbalstīja, bet tagad viņi vairs nav vajadzīgi?
Kāpēc tad uzreiz – nav vajadzīgi!? Atbilde meklējama citur. Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) juridiski ir biedrība, tas ir – privātpersonu savienība. Tai pieder īpašumi, arī māja 11. novembra krastmalā. 2005. gadā, kad sāku strādāt, darbnīcas ar skatu uz Daugavu nomas maksa bija 1,44 lati par kvadrātmetru. Un tad rodas jautājums – par kādu naudu LMS šo īpašumu lai uztur, jo mēs dzīvojam šajā laikā un telpā un uz mums attiecas nodokļi, tirgus stāvoklis. Prasīt naudu valstij? Bet valsts saka – jūs taču esat privātstruktūra, saimnieciska struktūra – paši darbojieties! Pretējā gadījumā jau jebkurš kādā mājā Vecrīgā varētu nodibināt filatēlistu biedrību un cerēt uz valsts atbalstu. LMS pašiem sevi jābaro, bet citu ienākumu, kā no esošajiem īpašumiem, nav. Tāpēc arī prasīt par kvadrātmetru 1,44 vai 3,5 latus vairs vienkārši nav iespējams. Šie banālie biznesa principi attiecas uz visiem. Arī māksliniekiem. Tāpat viņiem arī nodokļi jāmaksā. Un, ja LMS ir māja Vecrīgā un ir nepieciešamība daļu tās iznomāt, tad mēs esam tādi paši tirgus dalībnieki kā citi. Ļoti daudzi grib birojus Vecrīgā, bet arī piedāvājums ir liels. Mums šādā situācijā jābūt gataviem konkurēt, bet vai to varam, kamēr māja nolaista, grīdas šķības? Bet par kādiem resursiem to izremontēt, ja mākslinieki atsakās maksāt adekvātu nomu par darbnīcām. Dīvaini, ka liela daļa no vairāk nekā 1000 LMS biedriem neuzskata par pienākumu samaksāt ikgadējo biedra naudu. Parāds gadu garumā ir sakrājies iespaidīgs.
Kāds ir tavs situācijas risinājuma variants?
Man ir savs viedoklis un situācijas risinājuma loģisks variants. Bet, ņemot vērā, ka neesmu LMS biedrs, publiski to šobrīd atļaušos neizteikt. 6. jūnijā būs LMS kongress, tad arī visi ieinteresētie to uzzinās.
Klausoties tevī šķiet, ka šobrīd ar aktivitātēm LMS esi vairāk aizrāvies nekā ar kamīnu biznesu.
Jā. Man ir arī nekustamo īpašumu bizness, un es riskus cenšos sadalīt.
Esi par godīgu biznesu un godīgām lietām?
Mēs visi varam deklarēt godīgumu, bet būtībā jautājums ir par sirdsapziņu. Arī biznesā cilvēki bieži domā – oh, kā es viņu «uzmetu», kā es vinnēju! Es šiem cilvēkiem piedodu, jo arī pats esmu kļūdījies. Proti – ir lietas, kurās pats neesmu bijis līdz galam godīgs, un par to esmu samaksājis.
Viss nāk atpakaļ?
Protams! Jebkura negodīga darbība nāk atpakaļ. Tas ir Dieva likums. Un arī es par tā pārkāpšanu samaksāju. Esmu ticīgs, lūdzu Dievu, šad tad arī uz baznīcu aizeju. Vairākās situācijās manā dzīvē mācītājs Juris Rubenis izteicis pravietiskus vārdus. Arī šķietami banālos – ir jāpiedod. No tā brīža, kad iemācījos to izdarīt, man dzīvot palicis vieglāk.
Tas ir ļoti būtiski arī veselībai – nu jau teju vai visi ir vienisprātis, ka 98% slimību sākas galvā.
Viennozīmīgi. Daudz no tā var attiecināt arī uz biznesu. Šodien tev veicas, ir nauda, tu jau vari kādu apčakarēt, bet – karā lode ķer visus.... Ieguvējs esi tikai tai brīdī, bet – kas būs rīt?
Par to domā tikai retais.
Bet tas būtībā ir jautājums par iekšējo inteliģenci. Nesaku, ka esmu baigais inteliģents, bet šo to man dzīve ir mācījusi. Reiz, kad, ļoti steidzoties, pārsniedzu ātrumu, mani apturēja policija. Nedomādams meloju, ka man meita jāved pie daktera. Pienāca diena, kad es par saviem vieglprātīgajiem vārdiem samaksāju. Vārdam ir milzu spēks. Tāpēc domā, ko saki. Vienmēr. Jautājums ir tikai – kurā mirklī cilvēks pie šīm atziņām nonāk. Jābūt domājošam cilvēkam, jāanalizē sevi, savu dzīvi. Nevajag arī mēģināt pārveidot pasauli, domāt – šitie ir tādi, tie – šitādi. Arī es agrāk dzenāju darbiniekus, bet pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir. Arī no sliktās puses.
Viss sākas tevī pašā.
Tieši tā. Otrs, runājot par šo tēmu, ir tas, kā tu sevi iekodē. Nodarbojos ar riteņbraukšanu, un man ir ļoti labs draugs Arnis Gromovs, ar kuru kopā piecus rītus nedēļā nobraucam 60 km. Viņš katru rītu saka – es esmu stiprs! Nenormāls spēks manī ir! Vienu brīdi man tas krita uz nerviem, bet pagāja laiks, un arī es sev sāku teikt – es esmu stiprs! Lai kas notiktu, es esmu stiprs. Un tā tas arī ir. Cilvēks sevi var ieprogrammēt uz veselību vai gluži pretēji – slimību. Arī sava problēma jāatzīst – tikai tad to var atrisināt. Beidz īdēt un pukstēt, bet piecelies un dari. Es ļoti daudz nodarbojos ar sportu, pēdējos četrus gadus aizraujos ar riteņbraukšanu, un mana sportista pārliecība ir – sevi jāpārvar.
Ar kādu riteni brauc?
Man ir šosejas velosipēds GT un kalnu divritenis Specialized, abi ļoti labi.
Agrāk tev bija mašīna, kuras numurā bija 666.
Tā ir īpaša dzīves pieredze. Pat īsti nezināju, ka 666 dēvē par velnišķīgu ciparu kombināciju, un, kad man no CSDD piezvanīja un jautāja, vai tiešām gribu šādu numuru, atbildēju – ļoti labi, lai ir! Bet, kad cilvēki sāka atskatīties un es – šīs emocijas sāku saprast, attapos, ka tā tomēr nav bijusi pareiza izvēle. Tieši tajā laikā manai sievai radās smagas veselības problēmas, kas beidzās ar muguras operāciju. To mašīnu man sasita pēc diviem mēnešiem, un es numuru nomainīju ar skaitli 13.
Vēl nebija gana?
Atkal tā pati pieredze. Var jau teikt, ka tā ir māņticība, ka nevajag ietekmēties, bet es zināmā mērā ietekmējos. Sākumā man šķita stilīgi – 13, bet tā mašīna tā arī aizgāja. Lidmašīnās arī nav 13. rindas, daudzās viesnīcās nav 13. stāva. Uz melnu kaķi arī reaģēju – apbraukšu kvartālu, bet viņa pārieto līniju pirmais nešķērsošu. Tāpat mājās esmu aicinājis cilvēkus, kas to attīra no negatīvajām enerģijām. Tam ir būtiska nozīme. Vietai, kur mēs dzīvojam, ir tikpat liela nozīme kā tam, ko ēdam, ko domājam.
Kam ir jēga tērēt nopelnīto naudu un kam – ne?
Kad biju jaunāks, man svarīga šķita ārišķība, jo tas, kurā sabiedrības slānī atrodies, uzliek zināmu pienākumu. Arī tagad man mugurā ir brenda džemperītis, es braucu ar labu auto. Pirms tam braucu ar Audi, jauno mašīnu gaidīju ar maza puikas prieku, bet, kad atnāca, kaifs neiestājās – mašīna paliek mašīna. Un sapratu, ka tas ir pilnīgs sviests – ja es dzīvotu, piemēram, Skandināvijā, man būtu pilnīgi vienalga, ar ko es braucu. Bet te savā izvēlē es maksāju zināmu nodevu daļas sabiedrības uzspiestajam zīmogam. Tātad zināmā mērā to akceptēju un arī nenoliedzu, ka pagaidām vēl esmu tāds pats sabiedrības produkts kā citi.
Zviedrijā kāds cilvēks, kurš vada uzņēmumu ar 100 miljonu eiro apgrozījumu, man mierīgi stāstīja, ka dzīvo160 kvadrātmetru lielā mājā, brauc ar septiņus gadus vecu Volvo. Mēs te netiekam līdz diviem miljoniem, kad jau jūtamies kā pasaules valdnieki. Man vēl ir kur progresēt – jo vecāks kļūsti, jo labāk saproti, cik ārišķīgajam ir maza nozīme. Protams, smagi strādājot, nedrīkst aizmirst sevi mīlēt – ja dārgā mašīna kādam tiešām vajadzīga komfortam, tad – lūdzu! Tas nav nosodāms, tāpēc jau tās mašīnas ražo. Te mēs runājam arī par to, pie kādas kvalitātes mēs pierodam. Dzīvē ir savi spēles noteikumi. Bet, ja cilvēks nonāks izvēles priekšā, kam tērēt naudu – jaunai mašīnai vai bērnu izglītībai, tad viss nostāsies savās vietās. Tas ir laika jautājums, un tam visam jāiziet cauri.
Ko dara tava sieva un bērni?
Santa audzina bērnus. Nikolai ir deviņi, Nikam trīs gadi. Noņemšanās ir gan daudz, un es apbrīnoju mātes, kuras var apvienot darbu ar bērnu audzināšanu, kas būtībā jau pats par sevi ir nopietns darbs. Jūtu cieņu pret cilvēkiem, kas bērnu izglītību izvirzījuši par savas dzīves prioritāti.
Politikai, valstī notiekošajam seko?
Protams, ka sekoju. Bet tā bezcerība kaut ko ietekmēt mani tracina. Cits nekas neatliek, kā vienkārši...
...iesaistīties politikā?
Nē, to gan nedomāju darīt. Tomēr nevaru te dzīvot un neinteresēties par to, kas te notiek. Kaut tā pati bibliotēkas celtniecība.
Tu esi par vai pret tās celšanu?
Pret. Par šo jautājumu tiešām būtu vērts rīkot tautas nobalsošanu. Būtībā jau bibliotēka ir vajadzīga, bet ne šodien un ne par tādu cenu. Ir lietas, kam nauda vajadzīga daudz vairāk – jāizvērtē prioritātes. Četrus gadus esmu nostrādājis Bērnu slimnīcā par sanitāru un zinu, ka tur tiešām būtu vērts ieguldīt. Tā būtu investīcija nākotnē – reāla palīdzība bērnu, kas ir valsts nākotne, veselības uzlabošanai. Uzņēmēji, materiāli atbalstot, motivē savus darbiniekus mācīties, labāk strādāt. Kāpēc valsts par daļu bibliotēkas naudas nevar motivēt māsiņas vai skolotājus? Biju Zviedrijā slēpot. Pilsētiņa maza, 800 km no Stokholmas. Meita saslima, un mēs braucām pie daktera. Slimnīcā viss tīrs un balts, vienā kabinetā analīzes, visa aparatūra. Ārsts savu pienākumu veica smaidot, pēc četrām dienām tāpat. Bet ko mēs varam gaidīt, aizbraukuši kaut kur tepat uz laukiem? Feldšerpunkti visur tiek slēgti – heijā! Cilvēki ir izmisuši, kam viņiem to bibliotēku!? Tāpat šo naudu varētu ieguldīt izglītības sistēmā. Labs piemērs ir Japāna. Šajā valstī nav dabas resursu, Japāna pēc kara bija ļoti cietusi. Ko viņi darīja, kur investēja naudu? Cilvēkos. Izglītībā. Zinātnē. Viss! Un tagad Japāna ir tur, kur tā ir. Ko mēs nākotnē darīsim? Nafta beigs tecēt, koki jau gandrīz ir beigušies, un Īrija jau daļu no mums ir sagaidījusi. Nabaga cilvēki Latvijā ziedo bērniem labdarības akcijā, bet klausieties – paņemsim bērniem tik vajadzīgo naudu no bibliotēkas naudas. Nu samazināsim to «zelta pili» par 30 miljoniem – iedomājieties, cik daudz labuma būtu sabiedrībai!
Liktenim tici?
Jā un nē. Laikam to pagriežam tā, kā mums tobrīd izdevīgāk – vienreiz kaut ko norakstām uz likteni, otrreiz, kad domājam, ka spējam to ietekmēt, tam neticam. Juris Rubenis teica, ka cilvēka dzīves ceļš iekodēts jau no ieņemšanas brīža, ka dvēsele, nākot šurp, tikai izvēlas savus vecākus. Ja pieņemam, ka tas tā ir, tad – liktenis mums jau ielikts no augšas. Var jau apsvērt, ka pastāv izvēle, bet varbūt tā ir jau iekodēta. Bet nevajag ar tādu prātošanu aizrauties – kas par daudz, tas par skādi.
Var teikt, ka tu piederi pie smalkajām aprindām. Kāpēc nezīmējies visos tajos pasākumos, kuros zīmējas citi?
