Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

Latvijas zemnieki nav mierā ar Eiropas Komisijas piedāvājumu un sola radikālu rīcību.

Lai arī Eiropas Komisijas (EK) piedāvājums paredz tajās valstīs, kur maksājumi ir mazāki nekā 90% ES vidējā rādītāja, maksājumus palielināt, pašmāju lauksaimnieki EK piedāvājumu sauc par netaisnīgu un tirgus situācijai neatbilstošu. Kuluāros pat izskan aicinājumi, ka Eiropu vajadzētu brīdināt par izstāšanos no kopējās savienības.

Zemnieku piketā Rīgā sastaptie lauksaimnieki bija noskaņoti kaujinieciski, sakot, ka beidzot pienācis laiks radikālai rīcībai. Turot rokās plakātus ar uzrakstiem «Eiropa, kur tavi vienādie saimniekošanas nosacījumi?», «Vai vienīgā valoda?» un citus, zemnieki miermīlīgā akcijā aicināja EK mainīt atbalsta nosacījumus.

Pasaulē arvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Arī Latvijai jau gadiem neizdodas izkļūt no ļoti izteiktas ienākumu nevienlīdzības apburtā loka.

Davosas Ekonomikas foruma galvenā tēma šogad ir pasaules iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Un ne velti – šobrīd plaisa starp pasaules bagātajiem un nabagajiem ir lielākā pēdējo simts gadu laikā, liecina dažādi pētījumi. Latvija tostarp pēdējos gados ir valsts ar visizteiktāko ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES).

Noslāņošanās maratons

Bagātībai ir tendence plūst vienos un tajos pašos maciņos. Izpētes kompānija Oxfam apkopojusi datus, sadalot pasaules iedzīvotāju skaitu uz pusēm pēc to turības – bagātākajos un nabadzīgākajos. Šie dati liecina, ka 85 pasaules bagātākie cilvēki (viena palielāka autobusa pasažieru skaits) šobrīd kontrolē tikpat lielu bagātību kā visa nabadzīgāko pasaules iedzīvotāju puse (vairāk nekā 3,5 miljardi) kopā. Savukārt Šveices banka UBS norāda, ka Džini koeficienta vērtība (raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā) pēdējo 10 gadu laikā pieaugusi faktiski visās pasaules lielākajās tautsaimniecībās.

Par gada labāko kooperatīvu 2013. gadā kategorijā Izaugsme atzīts uzņēmums Barkavas arodi.

Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība (LPKS) Barkavas arodi investējusi 2,67 miljonus eiro, izveidojot modernu graudu pieņemšanas un uzglabāšanas vietu Madonas novadā.

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons izteicās, ka LPKS Barkavas arodi ir paveikusi nozīmīgu darbu apjomu kāpināšanā, pagājušajā gadā veiktas būtiskas investīcijas, kas ļāvušas attīstīt graudkopību visā reģionā un zemniekiem augt līdz ar kooperatīvu.

Dibināja daži

LPKS Barkavas arodi 2006. gadā dibināja trīs saimniecības, un kopš tā laika biedru skaits arvien pieaug. Sākotnēji Barkavas zemnieki izaudzēto realizējuši, kā nu katrs mācējis – Rēzeknē, Madonā, Jēkabpilī un citviet. Tolaik būdams mazais zemnieks, tagadējais LPKS izpilddirektors Alberts Gailums sapratis, ka jāpulcējas kopā. Pamatkodols bija septiņi līdz desmit zemnieki, ar kuriem bija pārrunas par iespējamo kooperatīva dibināšanu, viņš atceras. Sākuma periods bijis interesants ar to, ka ikvienu saimnieku vajadzējis pārliecināt par pareizo izvēli. Kooperatīva atrašanās vietas izvēle izdarīta par labu Barkavai, kur ir laba infrastruktūra, piebraucamais ceļš, tika arī noslēgts līgums ar Izglītības un zinātnes ministriju par telpu nomu, kur atradās arodskolas mācību bāze. «Raža bija pie durvīm. Sākumā te nekā nebija, graudus bērām uz lauka zem klajas debess. Pirmais uzdevums bija savākt produkciju no zemniekiem un tālāk vedām uz pieņemšanas punktiem sadarbības partneriem,» turpina A. Gailums. Zemniekiem ieguvums – maksimāli īsā laikā labos apstākļos novāc izaudzēto un viņiem nav jārūpējas par ražas transportēšanu. No Barkavas līdz Jēkabpilij ir 90 km, bet līdz Rēzeknei – 65 km, un tas nav maz. Ja zemnieki varētu nodot tikai vienu vai divas kravas, tas radītu problēmas, viņš skaidrojis. Lēnām zemnieki sapratuši, ka kooperatīva uzņemtais virziens esot pareizais un rādītāji ir augšupejoši.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Latvijas uzņēmēji šī gada 1. ceturksnī ir atguvuši piesardzīgu optimismu, kas sasniedz gandrīz 2007. gada nogales līmeni.

Kā liecina bankas Citadele sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS veiktais Citadele Index pētījums, vēl pērnā gada nogalē uzņēmēji Latvijā bija noskaņoti piesardzīgi un viņu noskaņojums bija raksturojams kā drīzāk pesimistisks, savukārt šā gada sākumā uzņēmēji atkal ir atguvuši piesardzīgu optimismu. Uzņēmēju noskaņojuma indeksa vērtība ir sasniegusi 51,89 punktus, kas ir augstākais rādītājs kopš 2008. gada sākuma. Līdzīgs optimisma līmenis bija vērojams 2007. gada nogalē, kad indeksa vērtība bija 51,93 punkti.

Pētījuma tagadnes un nākotnes indeksi liecina, ka uzņēmēju tagadnes noskaņojums joprojām ir piesardzīgs (47,94 punkti). Taču ievērojami ir paaugstinājusies nākotnes indeksa vērtība – tas kāpis no 48,58 punktiem pērnā gada nogalē uz 55,83 punktiem šā gada martā. Tas liecina, ka attiecībā uz nākamo pusgadu Latvijas uzņēmēji ir noskaņoti samērā optimistiski.

Diferencētais neapliekamais minimums, kas ieviests ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību, savu mērķi nesasniedz, bet starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem to pat palielina, turklāt ļoti negatīvi ietekmē ekonomikas attīstību, tāpēc tas ir jāatceļ un jāatgriežas pie fiksētā neapliekamā minimuma

Nodokļi

Šādu ideju aizstāv Latvijas Darba devēju konfederācija. Fiskāli neitrāls neapliekamā minimuma apmērs šobrīd var būt 100 eiro (pašlaik no nulles eiro līdz 230 eiro mēnesī) apmērā mēnesī, savukārt par katru apgādībā esošu bērnu nepieciešams piemērot neapliekamo minimumu 300 eiro (pašlaik 230 eiro mēnesī) apmērā. Ar šādu risinājumu būtu iespējams reāli mazināt ienākumu nevienlīdzību un novērst pašlaik izplatīto situāciju, kad valsts ar šo instrumentu sniedz lielu pretimnākšanu cilvēkiem ar pilnu darbspēju, kuri saņem nelielu legālo algu un uztur tikai sevi vienu pašu. Pēc vairāku DB aptaujāto domām, neapliekamā minimuma apmēru un arī tā piemērošanas kārtību var mainīt jau no 2020. gada, ja vien politiķiem būšot atbilstoša vēlme, vienlaikus tomēr vajagot veikt analīzi, kas pamatota ar cipariem par šāda pasākuma ietekmi ne tikai uz attiecīgo cilvēku maciņiem, valsts budžetu, bet arī uz nodarbināto skaitu, produktivitāti, inflāciju. DB jau vēstīja, ka progresīvo neapliekamo minimumu Latvijā ieviesa no 2016. gada, bet no 2018. gada šī sistēma piedzīvoja kapitālo remontu, kas to sarežģīja.

Valdība otrdien vienojās noteikt jaunu, vienotu un sociāli ekonomiski pamatotu minimālā ienākuma līmeni, nosakot to 40% apmērā no iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu mediānas (vidējā skaitliskā vērtība no iedzīvotāju ienākumiem), informē Labklājības ministrija (LM).

Vienlaicīgi minimālā ienākuma līmeni plānots noteikt atbilstoši mājsaimniecībā esošo cilvēku skaitam. Ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, LM piedāvā piemērot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas izstrādāto skalu, piemērojot to Latvijas situācijai. Proti, pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā minimālā ienākuma līmeni nosakot 100% apmērā, bet pārējiem, tai skaitā bērniem, – 70% apmērā.

«Daudz runājam par valstī pastāvošo ienākumu nevienlīdzību un salīdzinoši augsto nabadzības līmeni. Piedāvājam situāciju risināt, veidojot adekvātu, sociālekonomiski pamatotu sociālā atbalsta sistēmu, vienlaikus sekmējot izmaiņas nodokļu sistēmā, kas mazinātu ienākumu nevienlīdzību. Līdz ar minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu tiktu palielināta minimālā pensija, neapliekamais minimums un pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai, tādējādi mērķtiecīgāk sniedzot atbalstu cilvēkiem ar viszemākajiem ienākumiem, kā arī strādājošajiem ar zemu atalgojumu, palielinot to reālos ienākumus uz rokas. Tāpat izvērtēsim visus valsts sociālos pabalstus, lai tie pēc iespējas mērķtiecīgāk tiktu nodrošināti tām iedzīvotāju grupām, kurām ir paaugstināti sociālie riski, piemēram, ģimenēm ar bērniem. Esmu gandarīts, ka valdība ir vienojusies uzsākt šo nozīmīgo ceļu pareizajā virzienā, un jau tuvākajā laikā Labklājības ministrija veidos darba grupu, lai strādātu pie konkrētiem pasākumiem. Darbs norisināsies pakāpeniski un reālās izmaiņas sociālā atbalsta un nodokļu sistēmā gaidāmas sākot no 2017.gada, ņemot vērā nepieciešamību ieguldīt ievērojamus valsts budžeta līdzekļus minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai,» skaidro labklājības ministrs Uldis Augulis.

Lai mazinātu nabadzību un nevienlīdzību, visbūtiskākie un efektīvākie instrumenti ir atbalstoša izglītības, tostarp mūžizglītības, sistēma un prasmīgi sociālie darbinieki. To liecina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Mediju centra veiktais pētījums, kas analizēja nevienlīdzību un nabadzību mūsu valstī.

Secinājums ir skarbs un nepārprotams – nabadzības risks ir vistiešākajā veidā saistīts ar zemu izglītības līmeni, nepietiekamām prasmēm un ilgu «izkrišanu» no darba tirgus aprites. Satraucoši ir tas, ka bērniem, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, kur vecākiem ir zems izglītības līmenis, ir paaugstināts risks atkārtot savu vecāku likteni. Pētījums liecina, ka viens no šķēršļiem situācijas uzlabošanai ir pašu nabadzīgo cilvēku motivācijas trūkums kaut ko mainīt savā dzīvē un neticība pašu spēkiem. Te ļoti svarīga būtu prasmīga sociālā darbinieka iesaiste. Taču tādu darbinieku diemžēl trūkst.

Ja paraugās partiju priekšvēlēšanu solījumus, tad tikai divas partijas – ZZS un NA – piemin sociālo darbu kā nozīmīgu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā. Par to vispār neviens vārds nav atrodams labklājības ministra Jāņa Reira partijas Jaunā Vienotība programmā, kas ir, mazākais, dīvaini. Var jau saprast, ka politiķi orientējas uz pensiju un pabalstu paaugstināšanu, ko elektorātam vieglāk uztvert, taču arī ar paaugstinātiem pabalstiem nevienlīdzību un nabadzību būtiski samazināt nav iespējams. Vienīgais veids, kas patiešām efektīvi samazina nevienlīdzību un nabadzības risku, ir iekļaušanās darba tirgū, ko nereti nevar izdarīt bez prasmīga un kvalificēta sociālā darbinieka palīdzības un atbalsta. Līdz ar to valstij būtu jāuzņemas atbildība par šādu speciālistu sagatavošanu, savukārt pašvaldībai jānodrošina adekvāts atalgojuma līmenis.

Lai arī iecere zemniekiem maksāt 65% no ES vidējā ir vairāk nekā pašreiz, laukos ir sašutuši par saglabāto nevienlīdzību. Vairums zemnieku uzskata, ka tas nav pieņemami un Latvijas amatpersonām un lobijiem jādara viss, lai kauja par vienlīdzīgākiem maksājumiem beigtos Latvijas lauksaimniekiem labvēlīgi. Pretējā gadījumā protesta akcijas un streiki būšot neizbēgami.

Pēc pusotras nedēļas - 19. jūnijā Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības komitejā pirmo reizi oficiāli tiks prezentēti kopējās lauksaimniecības politikas reformas izstrādātie priekšlikumi, kurus sagatavojis atbildīgais ziņotājs deputāts Luiss Manuels Kapoulašs Santušs. Viņš rosinās noteikt, ka turpmāk neviens Eiropas zemnieks nedrīkstēs saņemt mazāk 65% no vidējā maksājuma lieluma par hektāru, informē Lauksaimniecības komitejas deputātes Sandras Kalnietes parlamentārais asistents Mārtiņš Spravņiks. Šāds priekšlikums nozīmē, ka turpmākajos septiņos gados Latvijas zemnieki saņemtu par 270 miljoniem eiro vairāk, nekā bija paredzēts Eiropas Komisijas iesniegtajā lauksaimniecības budžeta priekšlikumā. Sandra Kalniete šos grozījumus vērtē kā soli pareizajā virzienā, tomēr tie tikai daļēji izlīdzinot līdzšinējo nevienlīdzību. Deputāte uzskata, ka pagaidām noiets tikai pusceļš un svarīgākais vēl priekšā. Viņa sola iesniegt nepieciešamos grozījumus likumdošanas ziņojumā, lai paaugstinātu tiešmaksājumus Latvijai un aizstāvētu grozījumus tālākajās sarunās, kuras sāksies septembrī. Pēc tam, kad komitejā būs notikusi sagatavoto priekšlikumu apspriešana, līdz jūnija beigām varēs iesniegt grozījumus. Šobrīd plānots, ka Lauksaimniecības komitejai par vienotu nostāju būs nepieciešams vienoties līdz gada beigām.

Lauksaimnieki ar traktoriem trešdien nobloķējuši daļu no Parīzes apvedceļa, protestējot pret ierobežojumu pastiprināšanu pesticīdu izmantošanai, neizdevīgajiem noteikumiem tirdzniecībā ar lielveikalu ķēdēm un citām problēmām.

Lauksaimnieki ieradušies Parīzē ar aptuveni 1000 traktoriem, un līdzīgas protesta akcijas sarīkotas arī vairākās citās Francijas pilsētās, radiostacijai RTL pavēstīja lauksaimnieku federācijas FNSEA vadītāja Kristiāna Lambēra.

Elizejas laukos zemnieki nobloķējuši ielu ar siena ķīpām.

Daudzi zemnieki uzskata, ka kļuvuši par mērķi nesaprātīgiem ierobežojumiem pesticīdu un insekticīdu izmantošanai, kā arī vegānu aktīvistu kritikai par mājlopu skaita palielināšanu.

Lauksaimnieki arī iebilst pret brīvās tirdzniecības līgumiem ar valstīm, kas neietilpst Eiropas Savienībā (ES), jo šie līgumi pieļauj lētāku pārtikas produktu importēšanu.

"Mums ir iespaids, ka visi grib mūs mācīt, kā darīt mūsu darbu, lai gan zemnieki nenopelna pietiekami iztikai," sacīja Lambēra.

LTRK Ekonomikas indeksa vērtība 2020. gada 3. ceturksnī joprojām atrodas zem 50 punktu robežas - tā ir 41.69 punkti, kas liecina par vidēju uzņēmēju pesimismu. Indeksa vērtība šī gada 1. ceturksnī bija 38.50 punkti, taču pirms tam vēl zemāka indeksa vērtība novērota tikai 2009 gadā, liecina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktais 2020.gada 3.ceturkšņa pētījums "LTRK Ekonomikas indekss".

Kā 2020.gada 1.ceturksnī, tā arī šajā vērojams pesimistisks noskaņojums visās uzņēmumu grupās un tautsaimniecības jomās. Salīdzinoši mazāk pesimistiski noskaņoti tirdzniecības uzņēmumu vadītāji, kā arī būvniecības un ražošanas jomu uzņēmumu vadītāji, bet vispesimistiskāk noskaņoti pakalpojumu jomas uzņēmumu vadītāji.

Pētījuma autori uzsver, ka uzņēmēju atbildes ir iegūtas laika posmā no šī gada 23. septembra līdz 20. oktobrim, kad Covid-19 saslimšanas gadījumu skaits vēl nebija tik augsts kā oktobra beigās, novembra sākumā. Tādējādi šī brīža situācija, iespējams, atšķiras no publicētā LTRK Ekonomikas indeksa 3.ceturkšņa rādītājiem ar lielāku piesardzību un mazāku optimismu uzņēmēju vidū.

2020. gada 1. ceturksnī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Ekonomikas indeksa vērtība ir nokritusi krietni zem 50 punktu robežas - tā ir 38.50 punkti, kas liecina par vidēju uzņēmēju pesimismu.

Zemāka indeksa vērtība pēdējo reizi novērota 2009. gada ceturtajā ceturksnī. Salīdzinot ar 2019. gada pirmo ceturksni, indeksa vērtība ir samazinājusies par 12.98 punktiem.

"Šis ir uzņēmēju noskaņojuma mērījums, kas pēc savas būtības ir apsteidzošs un korelē ar ekonomisko situāciju valstī nākotnē. Ja nevēlamies šos rādītājus redzēt valsts budžetā IKP kritumā, jāturpina pilnveidot atbalsta instrumentu kopums. Jārīkojas ir apsteidzoši, lai pētījuma datu scenāriju mēs nepiedzīvotu realitātē," saka LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

LTRK Ekonomikas indeksa vērtības dažādās ekonomikas nozarēs liecina, ka 2020. gada 1. ceturksnī pesimistisks noskaņojums vērojams visās tautsaimniecības jomās. Salīdzinoši nedaudz mazāk pesimistiski noskaņoti ir ražošanas jomas uzņēmumu vadītāji (41.62); jau pesimistiskāk noskaņoti būvniecības jomas (39.15) un tirdzniecības jomas (38.28) uzņēmumu vadītāji, bet salīdzinoši vispesimistiskāk noskaņoti pakalpojumu jomas uzņēmumu vadītāji (37.66).

Piesardzīgs optimisms vērojams ražošanas, tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu grupās, bet būvniecības uzņēmumu grupā joprojām valda drīzāk pesimistisks noskaņojums. Tāds vērojams arī mikrouzņēmumu grupā, noskaidrots bankas Citadele un pētījumu centra SKDS veiktajā Citadele Index pētījumā.

Ja šā gada pirmajā ceturksnī drīzāk optimistiski noskaņoti bijuši pēc apgrozījuma lielie uzņēmumi, tad tagad tiem pievienojušies arī uzņēmumi ar vidēju apgrozījumu. Bet uzņēmumi ar mazāku apgrozījumu (līdz 50 tūkst. Ls) joprojām ir noskaņoti drīzāk pesimistiski. Taču, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, noskaņojuma indeksa vērtība ir pieaugusi visās apgrozījuma grupās.

Otrajā ceturksnī, aplūkojot uzņēmumus pēc kapitāla izcelsmes, vērojams, ka, līdzīgi kā pagājušā gada nogalē un šā gada pirmajā ceturksnī, optimistiskāk noskaņoti ir uzņēmumi, kuros ir pārstāvēts ārvalstu kapitāls, bet uzņēmumi, kuros ieguldīts tikai vietējais kapitāls, joprojām jūtas drīzāk pesimistiski.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Sagaidāms, ka martā piena iepirkuma cena būs atpakaļ vismaz decembra līmenī, ja ne pat nedaudz augstāka, tomēr nozarē problēmu netrūkst

Tā DB intervijā stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks. Pieninieki negrib attapties panikas lēkmē, tāpēc nekavējoties pieprasa pārstrādātājiem pieejamu atbalstu, nediskriminējot nevienu no iesaistītajiem posmiem.

Piena nozare grīļojas uz kraujas malas. Kas īsti bijuši lielākie grūdieni?

Latvieši ir izturīga tauta, bet pašlaik mūsu nozarē visas nelaimes sanākušas vienkopus. Jau pagājušā gada maijā bija pirmās piezīmes, ka eiforijai jābeidzas, jo cenu kāpums industriālajiem produktiem apstājās un sāka kristies – sausajam vājpienam, sausajam pilnpienam, sūkalu pulverim, industriālajiem sieriem un arī sviestam, kas ir sausā vājpiena ražošanas blakusprodukts. Tajā pašā laikā ziemeļu puslodē pieauga piena ražošanas apjoms, jo nāca vasara. Tas bija vēl pirms embargo. Visi grib teikt, ka embargo bija vienīgais, kas noveda piensaimniekus krīzē, bet nebūt ne. Krievija nav tik stipra, lai sašūpotu visu pasauli, vēl jo vairāk – piena nozarē. Nekādi. Vienlaikus embargo nenoliedzami bija kārtīgs spēriens Baltijai un Polijai. 2013. gadā uz Krieviju aizvedām produkciju par 25,4 milj. eiro, bet pērn tikai pirmajā pusgadā – par 24,5 milj. eiro. Tikpat, cik iepriekš gada laikā. Galvenokārt pateicoties Food Union aktivitātēm un īpašnieku struktūrai. Mūsu piena produktiem Krievija zuda, izņemot atsevišķas sīkas produktu kategorijas. Un saldējumu, kam vismaz šobrīd durvis nav ciet, tomēr rubļa devalvācija ir novedusi pie tā, ka mūsu saldējums Krievijā kļuvis konkurētnespējīgs.

Latvijas pabalstu sistēma nabadzības un nevienlīdzīgu ienākumu mazināšanai ir laba, bet problēmas rada nepietiekamais pabalstu apjoms, šādu viedokli Latvijas Bankas ekspertu diskusijā "Ar valsts budžeta svirām pret nabadzību un nevienlīdzību" pauda sociālās politikas pētniece Ruta Zilvere.

Zilvere uzskata, ka pašreizējie atbalsta mehānismi, kas pastāv nevienlīdzības mazināšanai, netiek pielietoti gana efektīvi. Zilvere pieminēja sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas neesot paaugstināts vairāk nekā 10 gadus.

"Ja pats pabalstu apjoms ir zems un nemainās gadu desmitiem, tad, protams, nevar cerēt, ka šāds pabalsts efektīvi varētu mazināt nabadzību vai atbalstīt nabadzīgas ģimenes," sacīja Zilvere.

Arī minimālās pensijas gadījumā pastāv tādas pašas problēmas, norādīja pētniece, pēc kuras vārdiem, vairāk nekā 10 gadus netika paaugstināts minimālās pensijas līmenis. Diskusijā iezīmējās visu ekspertu atbalsts nostājai, ka Latvijā ir zema nodokļu iekasējamība, kas rodas no ēnu ekonomikas un nodokļu sistēmas nepilnībām, piemēram, no pašreizējā mikrouzņēmumu nodokļu modeļa.

Ministru kabineta komiteja šodien atbalstīja Finanšu ministrijas (FM) priekšlikumu ar 2016.gadu ieviest diferencēto neapliekamo minimumu.

Neskatoties uz sociālo partneru iebildumiem, šo jautājumu virza skatīšanai valdības sēdē, kur tiks pieņemts politisks lēmums. Pret koncepcijas tālāku virzību iebilda ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), savukārt finanšu ministrs Jānis Reirs (V) atgādināja, ka diferencēta neapliekamā minimuma ieviešanu paredz valdības deklarācijā dotais uzdevums.

Jautājums vēl pirms valdības sēdes tiks skatīts Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē, kas notiks trešdien, 26.augustā.

Valdības komiteja šodien uzklausīja FM konceptuālo ziņojumu Priekšlikumi diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanai, kompleksi izvērtējot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus un darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu, kurā ministrija rosināja atbalstīt priekšlikumu par diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu jau no nākamā gada.

ASV prezidents Baraks Obama nākamajam finanšu gadam, kas sāksies 1.oktobrī, ir iesniedzis valsts budžeta projektu četru triljonu ASV dolāru (3,5 triljonu eiro) apmērā ar izdevumu un nodokļu reformām, kas gan, visticamāk, tiks noraidīts republikāņu kontrolētajā parlamentā.

Izmantojot to, ka ekonomika ir kļuvusi veselīgāka, Obama mudina atkāpties no vairākus gadus īstenotās politikas, ka taupība ir pirmajā vietā, un savā plānā ir iekļāvis būtiskus izdevumus infrastruktūrai, izpētei un armijai.

Augsta ranga amatpersonas, kas vēlējās palikt anonīmas, norādīja, ka no Obamas budžeta plāna «iegūs vidusšķiras ģimenes un mūsu ekonomikas priekšplāns un centrs, vienlaikus turpinot progresu uz fiskālās disciplīnas atjaunošanu».

«Nav jāizvēlas starp šīm divām lietām,» sacīja amatpersona un piebilda, «patiesībā varat izpildīt abas».

Plāns paredz, ka pasaulē lielākās ekonomikas budžeta deficīts saglabāsies zem 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) - līmeņa, ko ekonomisti uzskata par ilgtspējīgu.

Uzņēmēji un politikas veidotāji ir vienisprātis, ka, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, ir nepieciešams palielināt neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādībā esošām personām, taču par minimālās algas kāpumu vēl tiks diskutēts, jo Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) uzskata, ka minimālās algas palielināšana nedos gaidīto efektu, un vēlas, lai neapliekamais minimums tiktu paaugstināts līdz iztikas minimumam, bet Finanšu ministrija norāda, ka tas nav reāli.

Nolūkā mazināt sociālo nevienlīdzību Finanšu un Labklājības ministrija piedāvā nākamajā gadā minimālo algu palielināt no līdzšinējiem 200 uz 225 latiem (320 eiro). Savukārt neapliekamo minimumu varētu diferencēt - lielākajām algām saglabāt pašreizējo 45 latu apmērā, bet mazākajām algām palielināt līdz 84 latiem jeb 120 eiro. Tiek piedāvāts arī palielināt atvieglojumu par apgādībā esošām personām 2014.gadā līdz 98 latiem (140 eiro).

«Šī ir ļoti svarīga izšķiršanās nākamajam gadam, tai ir jābūt galvenajai prioritātei, veidojot 2014.gada budžetu. Laikā, kad makroekonomika uzrāda labus rezultātus un krīze tiešām ir pārvarēta, straujā tempā mazinot budžeta deficītu, mums ir bijušas mazas iespējas palīdzēt iedzīvotājiem ar mazākiem ienākumiem un mazināt sociālo nevienlīdzību,» Nozare.lv rīkotā diskusijā savu uzskata pauda finanšu ministrs Andris Vilks (V).

Pasaules pieci turīgākie cilvēki kopš 2020.gada vairāk nekā dubultojuši savu bagātību, secināts starptautiskās humānās palīdzības organizācijas "Oxfam" ziņojumā.

"Oxfam" norāda, ka šo cilvēku bagātība palielinājusies no 405 miljardiem dolāru 2020.gadā līdz 869 miljardiem dolāru pērn.

Taču vienlaikus šajā periodā gandrīz pieci miljardi cilvēku pasaulē kļuvuši nabadzīgāki, teikts ziņojumā.

Miljardieri šobrīd ir par 3,3 triljoniem dolāru bagātāki salīdzinājumā ar 2020.gadu, neskatoties uz vairākām krīzēm, kas negatīvi ietekmējušas globālo ekonomiku, tostarp koronavīrusa pandēmija.

"Oxfam" ikgadējais ziņojums par nevienlīdzību pasaulē tradicionāli tiek publiskots pirms Davosas Pasaules ekonomikas foruma, kas šogad ilgs līdz 19.janvārim un kuru apmeklēs augsta ranga amatpersonas.

Organizācija pauž bažas par aizvien pieaugošo nevienlīdzību pasaulē, bagātākajiem cilvēkiem un uzņēmumiem kļūstot aizvien turīgākiem, pateicoties akciju cenu kāpumam, kā arī tiem iegūstot aizvien lielāku varu.

Uzmanību pievērsa Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenā ekonomista Dr. Oļega Krasnopjorova raksts, ko publicējām arī Dienas Biznesa portālā, par to, ka pandēmijas laikā būtiski audzis lielo algu saņēmēju skaits.

Protams, ir labi, ja kāds dzīvo aizvien labāk, taču šajā gadījumā atklājas būtiska problēma – kā akcentēts arī pieminētajā rakstā, kopējie rādītāji slēpj “divu ātrumu Latviju”. Proti, viena sabiedrības daļa Covid-19 pandēmijas laikā sekmīgi pārgāja uz attālināto darbu un savās ģimenēs labklājības kritumu neizjuta, bet daļai iedzīvotāju ienākumi un drošības sajūta par nākotni būtiski kritās.

Pandēmijas laikā būtiski audzis lielo algu saņēmēju skaits 

Ātrums, ar kādu 2020. gada aprīlī saruka darbavietu skaits un iedzīvotāji reģistrējās...

Pētījums, uz ko atsaucas O. Krasnopjorovs, pamatā ir par darbaspēku, taču redzam, ka tas pats divu ātrumu princips attiecināms arī uz uzņēmumiem, kam savukārt mēs esam vairāk pievērsuši uzmanību. Jo, protams, algu līmeņi privātajā biznesā tieši korelē ar to maksātāju ekonomisko situāciju. Bet, kā zināms, uzņēmumi atšķiras dažādā ziņā – kaut vai energoresursu patēriņa, lokācijas, klātienes darba īpatsvara, noieta tirgus, tā, vai šajā laikā vispār drīkst un var strādāt vai nē, utt. Ir tādi uzņēmumi, kas fokusējas uz kādu vienu darbības virzienu, ir daudzprofilu. Ir tādi, kas krīzē nolaiž rokas, aptur darbību, nogaida, un ir tādi, kas izmisīgi ķepurojas. Lielā mērā no tā izriet arī valsts atbalsta pieejamība, kas arī līdz ar iepriekšminētajiem un citiem faktoriem biznesa vidē lielā mērā veido tādu kā greizo spoguļu attēlu galeriju.

Kā piemin arī O. Krasnopjorovs, ir nozares, kurās darbavietu skaits krīzes laikā nesamazinājās gandrīz nemaz, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē, informācijas tehnoloģiju jomā, valsts pārvaldē, kā arī apstrādes un ieguves rūpniecībā, bet tajā pašā laikā ir arī būtiska sabiedrības un ekonomikas daļa, kura atrodas diametrāli pretējā situācijā.

Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbinieku skaits pandēmijas laikā saruka par ceturtdaļu, būtiski cieta ceļojumu biroju, gaisa transporta un skaistumkopšanas salonu darbība. Un te var piebilst, ka atsevišķu politisku lēmumu dēļ vairojusies arī ēnu ekonomika, kam spilgts piemērs ir ilgu laiku legāli liegtā, bet privāti tāpat pieejamā skaistumkopšana. Protams, valsts atbalsts ir būtisks šādā krīzes situācijā, taču, kā esam jau rakstījuši, problēma ir tajā, ka izvēlētie atbalsta veidi vēl vairāk veicina šo nevienlīdzību, jo mērķēti nevis uz visiem, bet gan uz konkrētām uzņēmēju grupām. Kopumā ņemot, visa veida pabalsti, regulārie granti, valsts pasūtījumi utt. demotivē cīnīties.

Precīzāk – tie gan motivē cīnīties par šo atbalstu, pielāgoties tā saņemšanas prasībām, bet ne fokusēties uz izdzīvošanu brīvā tirgus apstākļos. Tā ir kā dzīvnieka dzīve zooloģiskajā dārzā, kur ik pa laikam visu atnes kopējs un vienīgā prasība ir labi demonstrēties publikai. Līdz ar to pabalsti neveicina dabīgu attīstību. Vēl vairāk – visu veidu pabalsti kropļo konkurenci, vairo nevienlīdzību, atsevišķos gadījumos arī korupciju.

Kāds būtu labāks risinājums? Jau iepriekš rakstījām: teiksim, uz krīzes laiku ieviests akcīzes nodokļa būtisks samazinājums degvielai vai PVN samazinājums elektroenerģijai. Noteikti ir arī citi varianti, taču būtiski, lai tie attiektos uz visiem uzņēmējiem vienādi un vienlaikus. Tas vismaz nozaru griezumā visus nostādītu līdzīgos apstākļos. Un tas lielā mērā mazinātu arī energoresursu cenu pieauguma radīto slogu, kā arī kaut nedaudz, bet bremzētu inflāciju.

Un te noteikti der atgādināt, ka tieši nevienlīdzības mazināšana savulaik – pirms vēlēšanām – bija viens no centrālajiem saukļiem vairākām pašreizējo valdību veidojošām partijām. Vismaz priekšvēlēšanu diskusijās noteikti. Ja tagad jautātu ministriem, premjeram vai Saeimas deputātiem par to, vai viņu realizētā politika vērsta uz nevienlīdzības vairošanu vai mazināšanu, atbilde noteikti būtu: mēs gribam mazināt nevienlīdzību. Un to attiecinātu kā uz fiziskām, tā juridiskām personām. Jo valstiski svarīga ir līdzsvarota attīstība.

Diemžēl krīzes laikā realizētā politika uz to nav vedusi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka būtu jānolaiž rokas bezspēcībā – situācija vēl ir labojama. Tikai būtiski to pastāvīgi, tā teikt, uzturēt karstu, aktuālu. Jo pie mums jau tā pierasts, ka vispirms tiek risinātas to problēmas, kas visskaļāk bļauj. Šajā gadījumā tā bļaušana būtu visu labā. Tātad jārunā par šo būtu visiem.

Fiskālās disciplīnas padome piekrīt, ka nodokļu sistēmas reforma ir nepieciešama, taču padziļināti šo jautājumu analizēs 17. maija sēdē, kad būs iepazinusies ar detalizētu aprēķinu metodoloģijas izklāstu, informē padomes pārstāvji.

Padome uzsver, ka turpinās sekot, vai neveidojas neatbilstība Fiskālās disciplīnas likuma 9. pantā noteiktajam. 2017. gada 9. maija Ministru kabineta sēdē turpinājās diskusija par Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm 2018.-2021. gadam. Sēdē piedalījās arī Fiskālās disciplīnas padomes biedrs Andžs Ūbelis, kurš pauda Padomes viedokli un neskaidros jautājumus saistībā ar piedāvāto nodokļu sistēmas reformu. «Padome atzinīgi vērtē centienus izstrādāt visaptverošu un paredzamu vidēja termiņa nodokļu stratēģiju, kā arī mazināt darbaspēka nodokļu slogu un ekonomisko nevienlīdzību.

Vienlaikus padome pauž bažas, ka pieejamā informācija neapliecina plānotu virzību uz nodokļu ieņēmumu mērķi 1/3 no IKP un reformas ietekme uz ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanu ir ierobežota, bet izmaksas - augstas,» skaidro A. Ūbelis. Padomes pozīcija par Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm 2018.-2021. gadam tiks formulēta 17. maija fiskālo risku darba grupas sēdē, uz kuru aicināti arī vairāki Finanšu ministrijas pārstāvji. «Lai padome varētu paust informētu viedokli par reformu pasākumiem, ir nepieciešams caurspīdīgs un detalizēts aprēķinu metodoloģijas izklāsts par reformas ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem, kā arī analīze par reformas ietekmi uz budžeta ieņēmumiem cikliskās lejupslīdes gadījumā. Nepieciešams arī pārskatīt ekonomiskajā ciklā izvērtēt, lai pārliecinātos, vai netiek pārkāpts pretcikliskas fiskālās politikas princips. Tā kā reformas pasākumi paredz deficīta pieaugumu tuvākajos gados, Padome rūpīgi sekos, vai neveidojas neatbilstība Fiskālās disciplīnas likuma 9. pantā noteiktajam, t.i. ievērotas prasības par kompensējošo pasākumu nodrošināšanu,» norāda A. Ūbelis.

Mūsdienu Latvijā nevienlīdzība ir ieguvusi jaunu seju un vaibstus. Proti, atšķirībā no pagājušā gadsimta, kad nevienlīdzības galvenā izpausme un dalījuma līnija bija cilvēku mantiskais stāvoklis – turīgs vai trūcīgs, pašlaik jaunā dalījuma līnija ir izglītība un zināšanas, un mantiskais stāvoklis ir tikai sekas tam, vai cilvēks pieder zināšanu sabiedrībai vai nē.

Īsto nevienlīdzību šodien definē (ne) iegūtās zināšanas un profesija. Darbspējīgiem veseliem cilvēkiem nabadzība nav kāds ļauns liktenis, ar ko pazemīgi jāsamierinās. Parasti tās ir sekas sliktai izglītībai un nepietiekamām prasmēm. Ja jaunietis pēc pamatskolas vai pat vidusskolas beigšanas nemācās tālāk un neapgūst profesiju, tad viņš sevi nolemj nabadzībai. Labā ziņa gan ir tā, ka jauniem cilvēkiem ir visas iespējas no šāda likteņa izbēgt vai nu mācoties, vai apgūstot profesiju.

To, ka nevienlīdzības galvenais iemesls ir nepietiekama izglītība un prasmes, apliecina arī Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Saskaņā ar tiem tikai ļoti neliels procents bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību, un viņu bezdarba periods ir ļoti īss. Visvairāk bezdarbnieku ir ar vidējo izglītību, viņiem ir tikai vidusskolas izglītība bez profesionālās.

Saeimas vairākums, visticamāk, šodien atbalstīs 2020. gada valsts budžeta likumprojektu un to pavadošo normatīvo aktu grozījumus, vienlaikus tiks noteikti ļoti īsi termiņi priekšlikumu iesniegšanai.

Nenoliedzami, ka 2020. gada budžeta projekts neatspoguļo tos solījumus, kuri tika izteikti priekšvēlēšanu laikā. Tas nekas jauns nav, jo realitāte ir cita. Mediķiem un pedagogiem nav paredzēts tik, cik iepriekš likumos bija rakstīts, bet papildu miljoni Saeimā pārstāvētajām partijām atradās.

Ar pašreizējo piedāvājumu koalīcijas reitingi tuvākajā nākotnē neuzlabosies, tomēr tā ir mazākā bēda. Mani vairāk uztrauc tas, ko šis projekts tā apstiprināšanas gadījumā nodarīs ekonomikai, veselības aprūpes sistēmai, kā arī tas, ka šis budžets, pretēji finanšu ministra u.c. amatpersonu postulētajam, palielinās nevienlīdzību starp tiem, kuriem vajadzētu būt galvenajam valsts rūpju objektam (bez vecāku gādības palikušie bērni, invalīdi, mazo pensiju saņēmēji u.c.), un tiem, kuriem par sevi vajadzētu rūpēties pašiem (personas ar pilnu darbspēju bez apgādājamajiem, kuras valstij «nezināmu» iemeslu dēļ legāli saņem mazu atalgojumu).