Mūsdienu Latvijā nevienlīdzība ir ieguvusi jaunu seju un vaibstus. Proti, atšķirībā no pagājušā gadsimta, kad nevienlīdzības galvenā izpausme un dalījuma līnija bija cilvēku mantiskais stāvoklis – turīgs vai trūcīgs, pašlaik jaunā dalījuma līnija ir izglītība un zināšanas, un mantiskais stāvoklis ir tikai sekas tam, vai cilvēks pieder zināšanu sabiedrībai vai nē.
Īsto nevienlīdzību šodien definē (ne) iegūtās zināšanas un profesija. Darbspējīgiem veseliem cilvēkiem nabadzība nav kāds ļauns liktenis, ar ko pazemīgi jāsamierinās. Parasti tās ir sekas sliktai izglītībai un nepietiekamām prasmēm. Ja jaunietis pēc pamatskolas vai pat vidusskolas beigšanas nemācās tālāk un neapgūst profesiju, tad viņš sevi nolemj nabadzībai. Labā ziņa gan ir tā, ka jauniem cilvēkiem ir visas iespējas no šāda likteņa izbēgt vai nu mācoties, vai apgūstot profesiju.
To, ka nevienlīdzības galvenais iemesls ir nepietiekama izglītība un prasmes, apliecina arī Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Saskaņā ar tiem tikai ļoti neliels procents bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību, un viņu bezdarba periods ir ļoti īss. Visvairāk bezdarbnieku ir ar vidējo izglītību, viņiem ir tikai vidusskolas izglītība bez profesionālās.
Ja runā par pirmspensijas vecuma cilvēku samērā augsto bezdarba līmeni, tad arī jāteic, ka pārsvarā gadījumu tas ir nevis vecuma, bet neatbilstošo prasmju dēļ. Nav dzirdēts, ka problēmas būtu ārstiem vai universitāšu mācībspēkiem, vai inženieriem un juristiem vecumā 50+. Lai cik skumji tas nebūtu, bet darba tirgū visnevienlīdzīgākajā situācijā un visvairāk diskriminētie ir cilvēki ar zemām prasmēm, kuri ir viegli aizstājami. Līdz ar to mūsdienās vienīgais veids, kā mazināt nevienlīdzību darbspējīgu veselu cilvēku vidū, ir tikai un vienīgi caur izglītību. Ne velti pašlaik daudzviet redzami Valsts izglītības attīstības aģentūras plakāti ar saukli Tu saki - tāds liktenis? Mēs sakām: Tu vari to mainīt, kas reklamē mācības pieaugušajiem, sākot no 25 gadu vecuma. Pateicoties Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstam, ikvienam, kurš vēlas iegūt jaunas zināšanas un prasmes, neraugoties uz to, ka skolas solā sēdēšanas laiks jau ir aiz muguras, ir tāda iespēja.
Šķiet, pats svarīgākais ir tā sauktajām sociāli atstumtajām grupām likt noticēt tam, ka viņu situācija nav ar ļaunā likteņa nelabvēlīgo roku zvaigznēs ierakstīta un to ir iespējams izmainīt. Indivīda tiesības un pienākums ir izmantot sniegtās iespējas, lai mazinātu savu nevienlīdzību, savukārt valsts uzdevums ir nodrošināt, lai visiem bērniem būtu vienādas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Tieši tādēļ tik svarīgi ir atrisināt izglītības iestāžu tīkla optimizāciju, lai visi bērni mācītos kvalitatīvās vidusskolās un nebūtu tā, ka atšķirība starp mazajām lauku un pilsētas skolām ir apmēram viens mācību gads. Nevienlīdzība ir jāizravē no izglītības sistēmas, vispirms jau nodrošinot vienlīdzīgu vidusskolu kvalitāti, nevis krampjaini turoties pie pustukšām mācību iestādēm.
