Pasaulē arvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Arī Latvijai jau gadiem neizdodas izkļūt no ļoti izteiktas ienākumu nevienlīdzības apburtā loka.
Davosas Ekonomikas foruma galvenā tēma šogad ir pasaules iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Un ne velti – šobrīd plaisa starp pasaules bagātajiem un nabagajiem ir lielākā pēdējo simts gadu laikā, liecina dažādi pētījumi. Latvija tostarp pēdējos gados ir valsts ar visizteiktāko ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES).
Noslāņošanās maratons
Bagātībai ir tendence plūst vienos un tajos pašos maciņos. Izpētes kompānija Oxfam apkopojusi datus, sadalot pasaules iedzīvotāju skaitu uz pusēm pēc to turības – bagātākajos un nabadzīgākajos. Šie dati liecina, ka 85 pasaules bagātākie cilvēki (viena palielāka autobusa pasažieru skaits) šobrīd kontrolē tikpat lielu bagātību kā visa nabadzīgāko pasaules iedzīvotāju puse (vairāk nekā 3,5 miljardi) kopā. Savukārt Šveices banka UBS norāda, ka Džini koeficienta vērtība (raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā) pēdējo 10 gadu laikā pieaugusi faktiski visās pasaules lielākajās tautsaimniecībās.
Daudzi ekonomisti uzsver – lielākas bažas pašlaik ir par to, ka ienākumu nevienlīdzība pieaug galvenokārt uz sabiedrības vidusslāņa rēķina – tas kļūst plānāks, kamēr nabadzīgāko īpatsvars pieaug. Piemēram, ASV Džini koeficients 2012. gadā pieaudzis līdz 0,48 punktu atzīmei no 0,39 punktiem 1968. gadā.
Latvijas Džini koeficients, izteikts procentos, 2012.gadā bija 35,3. Labā ziņa ir tā, ka koeficients nedaudz sācis samazināties. Tomēr priekam īpaši liela pamata nav, jo Latvijā šis rādītājs vienalga ir augstākais ES. Salīdzinājumam, viszemākais Džini koeficienti un līdz ar to arī mazākā plaisa starp turīgo un trūcīgo slāni Eiropā ir Ziemeļvalstīs. Savukārt uz papēžiem ienākumunevienlīdzības ziņā Latvijai min krīzes smagi skartās Dienvideiropas valstis, kā arī Rumānija un Bulgārija.
Krīzes ietekme
Nevienlīdzības jautājums ir aktualizējies vērienīgās krīzes ietekmē un nonācis daudzu valstu politisko darbu dienaskārtībā, atsevišķās valstīs gan kļūstot par zināmu modes lietu bez konkrētiem soļiem tās mazināšanā. «Var spekulēt, ka nevienlīdzības jautājums ir aktualizējies tieši politisko risku ietekmē, apzinoties, ka bezdarbs un ienākumu trūkums ir laba augsne politiskiem nemieriem un radikālismam, attiecīgi arī drauds esošajai kārtībai, iekārtai. To parāda Arābu pavasara notikumi, un turīgās Rietumu valstis nav izņēmums. Te ir jautājums – cik dziļa patiesībā ir problēma un cik reāls ir risinājums? Līdzšinējā monetārā politika, piemēram, ASV parāda – lai ekonomika atgūtos un iedzīvotāji tiktu kaut vai pie nelieliem ienākumiem, turīgie kļūst vēl bagātāki, veicinot tālāku noslāņošanos. Kā rāda turīguma sadalījums, tas jau šobrīd ir pietiekami nevienlīdzīgs. Tāda ir cena par to, lai saglabātos ierastā kārtība,» atbildot uz jautājumu par ienākumu plaisas palielināšanos, saka SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
Arī Latvijas gadījumā nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaits būtiski pieauga tieši pēckrīzes gados. Tiesa, ātru risinājumu šai problēmai, iespējams, nav. «Kamēr Latvija neatgūs vismaz 300 tūkstošus nodokļu maksātāju, kas ir aizbraukuši, mēs nevaram cerēt, ka situāciju radikāli izdosies uzlabot,» saka Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājs Andris Siliņš.
Nabadzības seja
Latvijā nabadzībai ļoti izteikti ir vecuma seja. Eurostat apkopotie dati rāda, ka nabadzības riskam Latvijā ir pakļauti 42,6% vientuļo cilvēku, kas ir vecāki par 65 gadiem, un 13,1% cilvēku šādā vecumā, kas dzīvo ģimenēs. A.Siliņš min, ka faktiski pusei Latvijas pensionāru regulāri ir problēmas ar galu savilkšanu. Turklāt otrajā pusē tikai daļai pensionāru relatīvu labklājību garantē pensijas – lielākoties ir jāpateicas bērnu un citu radinieku atbalstam vai savulaik iegādātiem īpašumiem.
Pēc viņa domām arī valsts pēdējie lēmumi nebūt neveicina līdzvērtīgus ienākumus. «Mēs ierosinājām uzlikt griestus pensiju izmaksām. Tā vietā griesti tika uzlikti iemaksām pensiju budžetā. Tas ir pozitīvi cilvēkiem ar lielām algām un nevienlīdzību tikai palielina,» stāsta A.Siliņš.
Reģionālās atšķirības
Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati liecina, ka Latvijā pieaug reģionālās atšķirības. Piemēram, Rīgā mājsaimniecību ienākumi 2012.gadā bijuši par 21% lielāki nekā vidēji Latvijā, Pierīgā – par 5% lielāki. Savukārt Vidzemē un Latgalē ienākumi ir vien 81% un 75% no vidējā valsts rādītāja. Pasaulē satraukumu rada arī vidusslāņa samazināšanās, tad Latvijas gadījumā joprojām notiek diskusijas, vai stabils vidusslānis maz ir paspējis izveidoties. «Pie mums par vidusslāni var runāt nosacīti – tāda faktiski joprojām nav. Ja kāds ir uzbūvējis greznu māju, vēl nenozīmē, ka viņš klasiskā izpratnē pieder pie vidusslāņa. Visdrīzāk viņš vienkārši pareizā laikā gadījās pareizā vietā. To skaits, kas turību ir panākuši ar sistemātisku darbu, joprojām ir mazs. Tam ir vajadzīgs ilgāks laiks,» saka ekonomists Uldis Osis.
Pieaugošā progresija
No teorijas izriet, ka izteiktai ienākumu nevienlīdzībai mēdz būt visai graujošas sekas. Proti, bagātajiem ir daudz plašāka pieeja dažāda rakstura informācijai, kas tiem ļauj cementēt savu ietekmi vēl vairāk.
Savukārt nabadzīgākiem sabiedrības slāņiem ir daudz grūtāk tikt pie vienlīdzīgām izglītības iespējām (jo tā labāka, jo dārgāka) un bieži nav arī pietiekamu resursu, lai kāpinātu savas iemaņas.
Darba tirgus ir pakļauts nežēlīgai konkurencei un jāņem vērā, ka pieprasījums pēc cilvēkiem ar «augstām prasmēm» arī mēdz būt ierobežots (uz zināmu sabiedrības daļu pilnīgi pietiek ar dažiem indivīdiem ar «augstām prasmēm»). Rezultātā šo augstāko pakāpienu aizņem tie, kuriem ir gan pieeja informācijai, gan līdzekļi savu prasmju efektīvai celšanai, jeb bagātie.
Tāpat jāņem vērā, ka ierindas cilvēkiem nākas ne tikai pastiprināti konkurēt globalizācijas apstākļos, bet to nākas darīt arī ar robotiem. Sagaidāms, ka šāda tendence tikai pieaugs. Proti, arvien vairāk agrāko darba roku aizstāj mašīnas, kur zināma loma šajā apstāklī ir kompāniju vēlmei samazināt izmaksas un palielināt darba ražīgumu. Rezultātā pieaug risks, ka arvien lielāka sabiedrības daļa mūsdienu pasaulē jutīsies lieka.
«Kā viens no riskiem, kas apdraud iedzīvotājus individuālā un arī valstiskā līmenī, ir produktivitātes sāncensība un procesu automatizācija. Tas uztur aktualitāti par atbilstošu izglītību, lai pasargātos no noslāņošanās. Līdz ar to primārais izaicinājums ir nodrošināt atbilstošas zināšanas, izglītību, kas ļautu uzturēt konkurētspēju. Jau tā ir globāla konkurence starp darbiniekiem par ienākumiem, bet nākotnē konkurenci pastiprinās roboti. Tātad cīņa par vienlīdzību ir ne tikai katras sabiedrības ietvaros, bet arī starpnacionālā līmenī. Tā ir cīņa par dominanci. Manuprāt, jo demokrātiskāka un sociāli vairāk attīstīta valsts, jo lielāki ir iespējami tās panākumi nevienlīdzības mazināšanā. Tomēr pilnīga vienlīdzība kādā konkrētā valstī vai globāli laikam ir ilūzija. Būtiski būt sociāli atbildīgai sabiedrībai, kas lielā mērā izriet no tā, kādas vērtības katrā konkrētā sabiedrībā dominē un cik izglītota tā ir,» piebilst SEB eksperts.
Ekonomiskie riski
Ienākumu kraso atšķirību mazināšana būs liels izaicinājums pasaulei, jo esošā situācija var gan apdraudēt ekonomikas izaugsmi, gan radīt labu fonu sociālajiem nemieriem. Ekonomikas izaugsme var tikt apdraudēta tāpēc, ka sabiedrības lielā nabadzīgā slāņa dēļ var būt nepietiekams vai stagnējošs pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem. Tāpat, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda aplēses liecina, ka sabiedrībai, kurā ir lielāka ienākumu vienlīdzība, ir mazāka nosliece uz korupciju. Šādām valstīm arī labāk veicoties starptautiskajā tirdzniecībā un izdodas piesaistīt vairāk ilgtermiņa ārvalstu investīcijas. Savukārt sociālo nemieru risks augs, jo pārliecinoši lielākā sabiedrības daļa jutīsies nenovērtēta, lieka, nesaprasta un varbūt nepaēdusi. Nebūs brīnums, ja šis iedzīvotāju vairākums lietu kārtību gribēs mainīt.
Jau pierādīts, ka ar sabiedrības ienākumu nevienlīdzības līmeni korelē, piemēram, noziedzības līmenis un veselības kvalitāte. Dažādi pētījumi liecina, ka augstāka ienākumu nevienlīdzība mēdz novest pie tā, ka liela sabiedrības daļa daudz pasīvāk iesaistās kultūras un pilsoniskajās aktivitātēs. «Nespēja tikt galā ar augošo ienākumu atšķirību risku var negatīvi ietekmēt pieprasījumu un politikā vairot populismu,» Bloomberg norāda Institute of International Finance prezidents Tims Adams.
U.Osis norāda, ka nabadzības pieaugums ietekmē visu sabiedrību. «Cilvēkiem zūd motivācija kaut ko tālāk darīt, zūd cerības un nolaižas rokas. Turklāt tas var būt masveidīgi. Ticības trūkums visu laiku atražojas,» viņš iezīmē draudus.
No nodokļiem…
Ienākumu vienlīdzības vairošai tiek izteikti visdažādākie priekšlikumi. Viens no populārākajiem ir progresīvā nodokļa ieviešana. Valdība situāciju var mēģināt labot arī ar dažādiem pabalstiem, minimālo algu, izglītības nodrošināšanu. Tāpat tā var steigties palīgā ar kāda svarīga uzņēmuma nacionalizāciju (tas gan mūsdienu kapitālismā mēdz būt jutīgs jautājums) vai, dažādu jomu subsidēšanu (piemēram, lai visiem būtu pieejama pārtika un medicīna).
«Latvijas gadījumā pirmām kārtām ir jārunā par nodokļu sistēmas sakārtošanu un tostarp darbaspēka nodokļu samazināšanu, kas Latvijā ir ļoti augsti,» saka U. Osis. Vienlaikus viņš neitrāli raugās uz progresīvā ienākuma nodokļa nepieciešamību, jo šo problēmu jau pašlaik var risināt ar nodokļiem neapliekamā minimuma palīdzību.
«Protams, katrā valstī uzskats par nevienlīdzību un vienlīdzību atšķirsies, jo arī vērtību skalas ir atšķirīgas. Vienkāršoti, bez saspīlējumiem, vienlīdzību, kā to nereti postulē partijas, panākt nemaz nav iespējams. Tā nav iekārtota cilvēka daba, jo katrs cīnās par savām interesēm, bet, kam ir vairāk resursu, arī ietekme ir lielāka. Situāciju nevar regulēt revolūcijas ceļā, kas nozīmē, ka notiktu tikai resursu pārdale un pēc laika atkal noslāņošanās. Tikpat būtisks jautājums kā par iedzīvotāju vienlīdzību ir jautājums arī par valstu vienlīdzību pieejā pasaules resursiem – dabas, iedzīvotāju, ģeogrāfiskā novietojuma utt. Ir secinājumi, ka nevienlīdzību iespējams mazināt ekonomiskās izaugsmes ceļā, ne tik daudz ar nodokļu palīdzību. Protams, arī nodokļu sistēmai ir jābūt atbilstošai, kas neveicina noslāņošanos. Bet to ir ārkārtīgi grūti panākt, jo tie, kas spējīgi radīt, vēlēsies vairāk nopelnīt, liekot lietā arī ekonomisko ietekmi. Būtiski atzīmēt, ka ļoti liels uzsvars šobrīd visu problēmu risināšanai tiek likts uz izaugsmi, lai gan arvien biežāk parādās šaubas par šī koncepta dzīvotspēju nākotnē, respektīvi, cik ilgi iespējama izaugsme, izmantojot esošos zemes resursus lai, saglabātu atbilstošu vidi dzīvošanai,» spriež D. Gašpuitis.
…līdz kāzām
Priekšlikumi tiek izteikti arī citās frontēs. Piemēram, The Wall Street Journal raksta, ka viens no ienākumu nevienlīdzības mazināšanas veidiem varētu būt precības (bagātie prinči apprec pelnrušķītes vai otrādi). Tiesa gan, vienlaikus biznesa laikraksts vērš uzmanību uz dažādiem pētījumiem, kas liecina, ka cilvēkiem ar augstu ienākumu līmeni arī otra puse visbiežāk nāk no šīs sabiedrības daļas. Turklāt šī tendence pēdējo gadu desmitu laikā kļuvusi arvien vairāk izteikta. Lielu lomu spēlē gan iegūtā augstā, prestižā izglītība, gan saskarsme darba vidē. Piemēram, pētījumā Marry Your Like: Assortative Mating and Income Inequality secināts, ka līdz ar sieviešu spēju uznācienu uz pasaules darba tirgus skatuves ir vērojama augoša tendence izvēlēties tādus dzīves partnerus, kuriem ir līdzīga izglītība un profesionālās iemaņas. Tas savukārt gājis roku rokā ar augošu ienākumu plaisu dažādu sabiedrības slāņu vidū jeb vienkāršāk to varētu pateikt – bagātie precas ar bagātajiem.
