Pašlaik plaši iedzīvotāju protesti notiek Čīlē. Nesen Parīzi plosīja dzeltenās vestes. Kas kopīgs šiem nemieriem un kādēļ par to vērts runāt Latvijā?

Iedzīvotāju neapmierinātībai gan Čīlē, gan Francijā nevis iegansts, bet dziļākais cēlonis ir kopējs – ģeogrāfiskā nevienlīdzība. Proti, Francijā par iemeslu dzelteno vestu kustībai kļuva degvielas cenas sadārdzinājums, kas īpaši sāpīgi skāra nabadzīgākos iedzīvotājus (turklāt daudzi no tiem – strādājošie) perifērijās, kuriem uz darba vietu jāpārvietojas ar auto. Savukārt Čīlē nemierus izraisīja metro biļešu cenas pieaugums, kas sāpīgi «sit» pa nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kas koncentrējušies pilsētu nomalēs un uz centru var tikt, vienīgi izmantojot metro.

Tieši šī ģeogrāfiskā nevienlīdzība lielā mērā veido arī Latvijas nevienlīdzības seju. Arī mūsu valsts gadījumā taisnība ir pirms pāris gadiem Pasaules Bankas secinātajam, ka daudz izteiktāka ir nevienlīdzība valstu iekšienē nekā starp valstīm. Eiropā un ASV aktuālais jēdziens «spatial inequality» jeb «telpiskā nevienlīdzība» ir pilnā mērā attiecināms arī uz Latviju. Jo pārtikusī urbānā vidusšķira Rietumu metropolēs ir savstarpēji daudz tuvāka dzīves līmeņa ziņā nekā savas valsts attālāko reģionu un lauku iedzīvotāji. Proti, dzīves līmeņa ziņā (tajā, ko var atļauties un ko nē) Rīgas IT speciālists vai advokāts būs tuvāks saviem kolēģiem Polijā, Čehijā un Francijā nekā, piemēram, maza veikaliņa īpašniekam Latgales vai Vidzemes laukos.

Šķiet, pašsaprotama patiesība, kāpēc par to jārunā? Tādēļ, ka, manuprāt, Latvijas izstrādātajās nevienlīdzības mazināšanas stratēģijās uzsvars tiek likts vienīgi uz ienākumu līmeņa izlīdzināšanu (ar dažādu transfertu palīdzību), pilnīgi aizmirstot par ģeogrāfisko kontekstu. Mūsdienās aktuāla ir ne tikai ienākumu nevienlīdzība, bet arī krasās atšķirības iespējām piekļūt dažādiem pakalpojumiem, atšķirīgs infrastruktūras nodrošinājums. Latvijā var runāt ne tikai par sociālās atstumtības, bet ģeogrāfiskās atstumtības riska grupām, turklāt ģeogrāfija nereti ietekmē arī sociālo un ekonomisko komponenti.

Pašlaik vērojamā un nākotnē prognozējamā tendence ir nežēlīga: ja saglabāsies status quo, tad atšķirības starp Rīgu un pārējo valsti, kā arī atšķirības starp turīgākajām un nabadzīgākajām pašvaldībām tikai pieaugs. Šāda valsts ģeogrāfiskā sašķeltība ir visai postoša un nebūt neveicina demokrātisku pārvaldi.

Viens no būtiskākajiem šādas ģeogrāfiskās nevienlīdzības mazināšanas instrumentiem ir administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā jātop mazākam skaitam, bet daudz spēcīgākiem novadiem, kas saviem iedzīvotājiem spēs nodrošināt gan nepieciešamos pakalpojumus, gan infrastruktūru. Velns, protams, slēpjas detaļās, un par tām ir jādiskutē, bet vienlaikus jāapzinās – saglabājot esošo stāvokli, ģeogrāfiski noteiktā nevienlīdzība tikai pieaugs.