Kurp ejam? Kas mūs – valsti, tautu – sagaida nākotnē? Kādi ir Latvijas attīstības mērķi un kas tiks darīts, lai tos sasniegtu? Un vai vispār valstī īstenotā politika ir mērķtiecīga? Bet, ja ir, tad aktuāls jautājums: vai tie mērķi ir labākie iespējamie un sabiedrības akceptēti?
Šādus un līdzīgus jautājumus, ikdienā runājot ar ļoti daudziem uzņēmējiem, nākas dzirdēt aizvien biežāk. Jā, valstī ir pieņemts gan Nacionālais attīstības plāns, gan daudzi citi plānošanas dokumenti, taču kā agrāk, tā arī tagad tie tapuši un apstiprināti bieži vien tikai tāpēc, ka tādiem esot jābūt, nevis lai, līdzībās runājot, būtu par tādu kā koka stumbru ar augšup vērstu galotni, ap ko tad veidoties normatīvu sazarojumam. Tas, kas redzams šobrīd, drīzāk atgādina krūmāju. Ir milzum daudz dažādu mērķu, kuru vārdā kaut kas tiek lemts, kaut kas mainīts, tostarp biznesa spēles noteikumos, taču tas viss nav savstarpēji saistīts, nav virzīts vienā, kaut vai valsts līdzsvarotas, bet straujākas attīstības virzienā. Tad nu nav brīnums, ja ik pa brīdim ar tikpat vērā ņemamiem argumentiem kā pieņemot kāds lēmums tiek atcelts, grozīts vai atlikts.
Šībrīža spilgtākais piemērs – nodokļu reforma, kas it kā bija veikta cēlu mērķu vārdā, taču itin nemaz nevērtējot, kā tā ietekmēs tirgu, īpaši krīzes situācijā. Protams, var iebilst, ka mums ir demokrātija, ka jārespektē visu vai maksimāli daudzu intereses, nav nekādi komunistu laiki, kad visiem bija jāiet ar saukli “Uz priekšu, uz komunistisko nākotni!”. Bet te jāteic, ka vienās situācijās nekur tālu no tā visa neesam aizgājuši, taču citās – izskatās, ka esam iemetušies no viena grāvja otrā.
Piemēru? Lūdzu! Atliek vien aizstāt jau pieminētajā sauklī vārdu “komunistisko” ar “zaļo”, un, šķiet, ikvienam, vismaz biznesā esošajam, ir skaidrs, ka apmātība ar vienu utopiju nu ir aizstāta ar otru. Un ir cilvēki, kas to pieņem gluži kā reliģiju, ir cilvēki, kas ātri pielāgojas un domā, kā nopelnīt, ir birokrāti, kas zaļos saukļus mēdz lietot vietā un nevietā gluži kā savulaik Marksa un Ļeņina vai vienīgās pareizās partijas kongresu citātus, un ir skeptiķi, kas visu ar to saistīto filtrē caur veselā saprāta prizmu.
Labi, viedokļu dažādība arī šajā jautājumā var būt, bet vismaz vienotai izpratnei par to, ko saprotam ar šiem lielajiem mērķiem un kā līdz ar tiekšanos uz tiem padarām cilvēku dzīvi labāku, ir jābūt. Citādi neizbēgams ir tas, ko medicīnā dēvē par blaknēm. Proti, var pastiprināties valstu nevienlīdzība ekonomiskās attīstības ziņā un līdz ar to darbaspēka migrācija no nabadzīgākajiem reģioniem uz turīgākajiem, var pasliktināties iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība valstu ietvaros, var pieaugt publisko līdzekļu nelietderīgas izmantošanas apmēri aiz zaļuma argumentiem paslēptiem bezjēdzīgiem projektiem u.tml.
Protams, nav teikts, ka tieši tā arī būs, taču riski pieaug, un tie jāvērtē jau mērķa definēšanas stadijā. Bet tas arī parāda, ka mērķiem jābūt maksimāli universāliem, tādiem, kas dod reālu labumu katram cilvēkam, katrai valstij, turklāt neko būtisku neupurējot to vārdā. Viena lieta gan, kā teikts, ir plāni un mērķi, pavisam cita – reālais izpildījums. Ko redzam politikā, īpaši Latvijā? Pamatā – tukšu putu kulšanu. Kā kādai partijai krīt reitings, tā tās līderis biežāk nāk klajā ar vēstījumiem, ko gribētu dzirdēt vismaz daļa viņu vēlētāju. Kā tuvojas vēlēšanas, tā dažādu uz ātru roku uzcepto vienas dienas iniciatīvu kļūst aizvien vairāk.
Paralēli tam visam – strīdi par amatiem, cīņas par ietekmēm, politiķu savstarpēja apliešanās ar samazgām. Un tas viss par nodokļu maksātāju naudu! Jā, var teikt, ka arī par šoviem maksājam, lai dzīve nešķistu garlaicīga, taču tādā brīdī atkal un atkal gribas vaicāt – ko tas dod, kā tas veicina tautas attīstību? Un biežākā atbilde ir – nekā, lai neteiktu skarbāk, ka tas bieži vien veicina vien cilvēku patstāvīgas spriestspējas degradēšanos.
Tātad efekts ir pilnīgi pretējs vēlamajam. Laikam viens no cēloņiem tam visam ir arī tas, ka informācijas šajā laikā par visu ko ir ļoti daudz, taču pārāk maz ir diskusiju par būtiskāko. Cilvēki tiek radināti būt vadāmi, nedomāt, pieslieties kaut kādu saukļu paudējiem, nevis patstāvīgi apzināt informāciju, vērtēt kopsakarības. Un tas arī noved pie tā, ka drīzāk ir pieprasījums pēc īslaicīgiem labumiem vai plakātiskām vērtībām, nevis pēc kā fundamentāla, vispārcilvēciska.
