Sagaidāms, ka martā piena iepirkuma cena būs atpakaļ vismaz decembra līmenī, ja ne pat nedaudz augstāka, tomēr nozarē problēmu netrūkst
Tā DB intervijā stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks. Pieninieki negrib attapties panikas lēkmē, tāpēc nekavējoties pieprasa pārstrādātājiem pieejamu atbalstu, nediskriminējot nevienu no iesaistītajiem posmiem.
Piena nozare grīļojas uz kraujas malas. Kas īsti bijuši lielākie grūdieni?
Latvieši ir izturīga tauta, bet pašlaik mūsu nozarē visas nelaimes sanākušas vienkopus. Jau pagājušā gada maijā bija pirmās piezīmes, ka eiforijai jābeidzas, jo cenu kāpums industriālajiem produktiem apstājās un sāka kristies – sausajam vājpienam, sausajam pilnpienam, sūkalu pulverim, industriālajiem sieriem un arī sviestam, kas ir sausā vājpiena ražošanas blakusprodukts. Tajā pašā laikā ziemeļu puslodē pieauga piena ražošanas apjoms, jo nāca vasara. Tas bija vēl pirms embargo. Visi grib teikt, ka embargo bija vienīgais, kas noveda piensaimniekus krīzē, bet nebūt ne. Krievija nav tik stipra, lai sašūpotu visu pasauli, vēl jo vairāk – piena nozarē. Nekādi. Vienlaikus embargo nenoliedzami bija kārtīgs spēriens Baltijai un Polijai. 2013. gadā uz Krieviju aizvedām produkciju par 25,4 milj. eiro, bet pērn tikai pirmajā pusgadā – par 24,5 milj. eiro. Tikpat, cik iepriekš gada laikā. Galvenokārt pateicoties Food Union aktivitātēm un īpašnieku struktūrai. Mūsu piena produktiem Krievija zuda, izņemot atsevišķas sīkas produktu kategorijas. Un saldējumu, kam vismaz šobrīd durvis nav ciet, tomēr rubļa devalvācija ir novedusi pie tā, ka mūsu saldējums Krievijā kļuvis konkurētnespējīgs.
Visi gaida, kas tuvākajā laikā notiks ar piena iepirkuma cenu. Vai prognozes par tās pieaugumu ir pamatotas, sevišķi – brīdi pirms kvotu sistēmas atcelšanas?
Protams, zemniekiem ir sāpīgi četrus mēnešus saņemt visai nelielu samaksu par pienu. Zemnieki sauc šos 27–28 eiro centus par vidējo pašizmaksu, bet tas ir tāpat kā noteikt vidējo temperatūru slimnīcā. Tomēr kaut kāds atskaites punkts ir vajadzīgs. Parēķinot gada griezumā, vidējā cena būs pašizmaksas līmenis. Mums prasot atbalstu, Eiropa var iebilst – jāmāk izdzīvot pa nullēm, būs labāki laiki – tad pelnīsiet. Paredzu, ka marta sākumā piena cena būs atpakaļ vismaz decembra līmenī, ja ne pat drusciņ aug- stāka. Kolīdz industriālo produktu cenas aug, tirgus sakustas un automātiski piena iepirkuma cena palielinās. Ticiet man, tirgus reakcija ir tikpat ātra kā telefona zvans. Pašlaik piena iepirkuma cena ir 22 centi, bet tūlīt tā celsies.
Vai zemnieki var atviegloti pasmaidīt?
Vēl nē, bet viņi var ievilkt elpu ar cerību, ka būs labāk, atceroties, ka aprīlis atkal var ienest korekcijas. Nezinām, kā visi kopā reaģēs – kāds būs pēckvotu periods. Zemāk iepirkuma cenai pēc definīcijas nevajadzētu nokristies, ja nenotiks vēl kādi brīnumi. Biržas prognozēs Okeānija un Jaunzēlande lielu pieaugumu vairāk nesola. Arī cenu kāpumu tagad neprognozē, lai gan to neviens neprognozēja arī iepriekšējos ziedu laikos, kad mēneša laikā cena pieauga par trešdaļu un visi viens otram grāba piena mašīnas no deguna, melnu muti ražoja pulveri. Līdz vienā dienā bija stop. Tā tas notiek ik pa brīdim, cikls atkārtojas ik pa diviem trim gadiem. Embargo Latvijai papildus iedeva ar kāju pa vienu vietu. Bet īpaši labākā situācijā mēs nebūtu tāpat, ņemot vērā, ka puse piena mums tāpat ir jādabū prom no Latvijas.
2014. gads bija reizē viens no labākajiem un reizē viens no sliktākajiem. Iepriekšējā krīzē 2008. un 2009. gadā degviela maksāja tikpat cik šodien, bet par pienu zemniekiem maksāja vidēji 13 santīmu. Tas ir mazāk nekā pašlaik. Graudu un līdz ar to barības cenas toreiz bija pat augstākas. Var teikt, ka apstākļi ir līdzīgi. Taču toreiz zemnieki prasīja 14 santīmu, lai izdzīvotu, bet tagad prasa jau ievērojami vairāk.
Cik nopietna ir draudošā iespēja pārpildīt kvotas un Latvijai izpelnīties soda naudu?
Eiropa pati ir atzinusi, ka Latviju embargo ietekmējis visspēcīgāk, uzreiz aiz Lietuvas. Embargo tikai papildināja situācija pasaules tirgū un tad vēl nāca piena kvotas. Cenas pērn maijā kritās visā Baltijā, embargo – baukš! – cenu noblieza pavisam. Bet šis process sākās martā, aprīlī. Visi trīs faktori kopumā noveda Latviju ļoti nepatīkamā situācijā, ko pēc būtības ietekmēt nevaram nekādi. Bija dažādi aicinājumi nepiemērot soda naudu tiem, kas pārsnieguši kvotas tikai pēdējā gadā. Eiropas piena asociācija, kuras valdē esmu, šo jautājumu pat neielika sēdes darba kārtībā. Ja trešā daļa ES valstu ir maksājušas soda naudas, kāpēc Latvijai būtu jādod kāds bonuss? Saka – beidziet kropļot tirgu! Formāli viņiem ir taisnība. Tā viņi cieti stāv un stāvēs. Ja būs jāmaksā, tad soda nauda varētu būt ap miljonu eiro. Tomēr par tik nelielu kvotu pārsniegumu, kāds varētu mums būt, pilna summa nav jāmaksā, tad tiek piemērota izlīdzināšanas formula. Tāpēc varētu no mums prasīt ap 60–70% no soda naudas apmēra. Par soda samaksu Latvijas valsts ir atbildīga pret Eiropu, bet pret Latvijas valsti atbildīgs ir piena ražotājs, kurš šo kvotu ir pārsniedzis. Ļoti ceru, ka varbūt beigās tiksim cauri sveikā, jo piena apjomi būtiski nepieaug. Vēl ir korelācija ar tauku saturu – jo tas ir zemāks, jo kvotas ietvaros pēc apjoma var pārdot vairāk piena, līdz ar to zemnieki dara visu, cik vien tas ir saprāta robežās iespējams, lai tauku saturu samazinātu. Kā to panāk? Ar barību. Vienkārši runājot – zemnieki dod lopam mazāk ēst.
Pilnu interviju Diētu govīm pārtrauks kvotu brīvlaišana lasiet otrdienas, 10. marta, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!