Viena no nozarēm, kas skaļi atgādina, ka darbaspēka problēma ir tiktāl uzrūgusi, ka nupat kāpj pāri bļodas malām, ir pārtikas rūpniecība.
Nozare ir būtiska Latvijas tautsaimniecības daļa, nekautrējoties var teikt, ka pat viens no tās pīlāriem, turklāt tā ir ar tradīcijām bagātu vēsturi un milzīgu attīstības potenciālu. Sevišķi, ja ņem vērā bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanas, pārstrādes un eksportēšanas neizmantotās iespējas. Šajā jomā joprojām faktiski esam tikai kautrīgi iesācēji. Tajā pašā laikā pārtikas rūpnieki kopumā pēdējos gados ir palīdzējuši audzēt valsts eksporta panākumus. Domājams, tā notiks arī šogad, pārtikai dodot ievērojamu pozitīvu artavu ārējo tirgu iekarošanas kopējo rādītāju dinamikā. Tajā pašā laikā nozare joprojām ir vairāk orientēta uz iekšējo tirgu, aptuveni 67% no pārtikas un dzērienu nozarē saražotā paliek mūsu zemē. Pērn pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā paši apēdām pārtiku par 0,96 miljardiem eiro, kamēr eksportējām – par 0,47 miljardiem eiro. Eksporta karaļi tradicionāli ar lielu pārsvaru ir zivju konservi, kam seko augļu un dārzeņu pārstrādes produkti un dzērieni. Jāpiebilst, ka arī valsts ir krietni tērējusies, lai aktivizētu interesi iziet ārējos tirgos.
Pārtikas nozarē nodarbināti aptuveni 28 tūkstoši strādājošo.
Kā Latvijas Radio šonedēļ atzina Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks, situāciju labi raksturo tas, ka darbiniekus pārtikas rūpnieki mēģina viens otram pat atņemt. Šāda nelīdzsvarota situācija, protams, automātiski nes līdzi darbaspēka izmaksu kāpumu, jo darbinieku savā ziņā noliek priviliģētā situācijā – par viņu uzņēmumi plūcas, neskatoties uz to, ka viņa amats tradicionāli ir bijis starp zemāk atalgotajiem valstī. Taču nozare nav gatava palielināt atalgojuma līmeni, jo darbaspēka iztrūkums pamatā veidojas tieši zemākās kvalifikācijas darbinieku vidū. Risinājums, lai aizpildītu šos robus, varētu būt darbinieku ievešana no Ukrainas un Baltkrievijas, bet pašreizējie noteikumi to neļauj, jo prasa ievestajiem nodrošināt vidējo algu tautsaimniecībā un vēl virkni specifisku un reālajam biznesam neatbilstošu prasību.
Iepriekš (14.11.2017. DB) Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure skaidroja, ka Latvijai var sāpīgi iegriezt situācija, kurā lielie uzņēmumi, izvērtējot, kur investēt, novērsīsies no mūsu zemes, ja te padziļināsies darbaspēka bedre. Tad investīcijas aizplūdīs uz Igauniju vai Lietuvu. Cepumu fasētājam nevajag trīs gadu pieredzi, kā to pašlaik pieprasa likumdošana, saka J. Šolks. Nozare piekristu, ja «sieta acs» būtu tik liela, kā Latvijā noteiktā minimālā alga, bet ne vairāk. Pārtikas nozarei attīstoties, šis spiediens neizbēgami palielināsies. Tādēļ valstij ir jāizdiskutē, vai nacionālie darbaspēka izaicinājumi globalizācijas mērcē ir ceļami galdā un vai tos vispār varam atļauties vēl ilgāk «marinēt». Tostarp ņemot vērā, ka darbaspēka izaicinājumi kļuvuši par reālu šķērsli uzņēmumu plāniem attīstīties.