Kopumā Rīgā izbūvēti velo ceļi 50 kilometru garumā, savukārt pērn ieviestas pirmās velo joslas Dzirnavu, Elizabetes un Lāčplēša ielās, portālu db.lv informēja Rīgas domes Satiksmes departamenta komunikāciju speciāliste Ilze Dišlere.

Pagājušā gada nogalē arī izbūvēta speciāla nobrauktuve velobraucējiem no Akmens tilta un velo ceļš Vecmīlgrāvis – Vecāķi.

Students Artūrs Buzijans, kurš Rīgā aktīvi pārvietojas ar velosipēdu, dalās pieredzē ar db.lv: «No sākuma, kad velo joslas uztaisīja, man šķita forši, ka tās ir, bet tajā pašā laikā es brīnījos, vai vispār kāds pa tām bija pabraucis. Brīžiem tās bija nebraucamā stāvoklī. Tādas bedres gar sāniem, ka jābrauc iekšā mašīnu joslā. Ar laiku sāka lāpīt bedres un tagad ir diezgan labi.»

«Latviešu valoda ir ļoti veiksmīga ar to, ka brauktuve ir braukšanai un ietve - iešanai. Ar velosipēdu brauc, tāpēc ar braucamo uz ietves nav ko rādīties,» db.lv norāda Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks.

«Karš ir nevis ar mašīnām, bet ar gājējiem,» secina Latvijas riteņbraucēju apvienības vadītājs Viesturs Silenieks, norādot, ka, pēc apdrošinātāju datiem, 80% negadījumu ar riteņbraucējiem notiek uz ietves.

Intervijā laikrakstam Diena V. Silenieks norāda, ka pēc būtības nav pareizi, ka cilvēki ar velosipēdu brauc pa ietvi. «Tas ir transporta līdzeklis. Diemžēl velo infrastruktūru visā Latvijā turpina būvēt tieši uz gājēju rēķina – ar līniju sadalot ietvi divās daļās un nosaucot to par gājēju un riteņbraucēju celiņu,» sūkstās Latvijas riteņbraucēju apvienības vadītājs.

«2014. gads būs tāds kā lūzuma periods. Galvaspilsētas vadība pateikusi publiski: būs velojoslas. Toma Kokina arhitektu birojs jau šobrīd projektē to izvietojumu vairākās Rīgas centra ielās – Brīvības, Stabu, Elizabetes, Dzirnavu, Bruņinieku, Lāčplēša, iespējams, arī Avotu ielā. Tas nozīmē, ka pilsētas centrālajā daļā būs daudz vairāk vietas riteņbraucējiem, nenoliedzami mazāk – mašīnām,» stāstīja V. Silenieks.

Bijušais Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja vietnieks Viesturs Silenieks (ZZS) uzskata, ka Ingas Antānes (ZRP) interešu konflikts veicinās Krievu salas projekta virzību.

Valstij un Iepirkumu uzraudzības birojam nu būs iemesls teikt, ka desmitiem miljonu vērtajā konkursā par ostas aktivitāšu pārcelšanu no centra uz Krievu salu Rīgas brīvostas valdei ir interešu konflikts, jo jaunieceltā brīvostas valdes locekle strādājusi par zvērinātu advokāti zvērinātu advokātu birojā Triniti, kas pārstāvēja Vācijas uzņēmumu Josef Möbius Bau-Aktiengesellschaft iepirkuma konkursā. Tādējādi nebūšot vairs pamata apšaubīt uzvarētāja tiesības slēgt līgumu. Pati Antāne gan norāda, ka ar šo lietu strādājuši kolēģi, un viņa ar to nav saistīta.

Jau vēstīts, ka Silenieks tika atbrīvots no amata saistība ar balsojumu par Spilves pļavu zemes gabala iecerēto iznomāšanu firmai, kuras īpašnieks daļēji ir Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs. Vaicāts, ar ko šobrīd nodarbojas, Silenieks sacīja, ka turpina darbu citās ostās, piemēram, Mērsragā, un šo jomu pamest negrasās, tāpat ir iesaistīts citos projektos. Šobrīd viņam zvanot gan ostu uzņēmēji, gan ar šo jomu saistīti cilvēki un izsakot gan nožēlu par viņa atbrīvošanu, gan dažādus piedāvājumus.

Mašīnbūves un metālapstrādes nozares uzņēmumu nākotni vairāk ietekmēs nevis Latvijā, bet Eiropas tirgū un pat visā pasaulē notiekošie procesi.

Tādu pozīciju pauž aptaujātie šīs jomas uzņēmēji. Proti, nozare pati par sevi ir cieši saistīta ar citām industrijām un arī globālo pasaules tirgu.

Uzņēmumu vadītāju noskaņojums arī ir ļoti atšķirīgs, īpaši ņemot vērā, kā tirgū klājas konkrētajam ražotājam. Pašmāju tirgū nav novērotas krasas svārstības, jo pieprasījums ir stabils, taču vienlaikus jāņem vērā, ka uzņēmuma produkcijas pircēji to lielākoties izmanto savos izstrādājumos, kuri galu galā tāpat tiek pārdoti aiz Latvijas robežām – citās Eiropas valstīs. «Neviens neko «klāt nenesīs», tāpēc viss atkarīgs no pašiem,» situāciju raksturo SIA KnK Mefab valdes loceklis Kārlis Jansons.

Šūpošanās efekts

No piektdienas interneta vietnē Divritenis.lv pieejama interaktīva Latvijas velo karte, kurā pakāpeniski tiks piedāvāta iespēja aplūkot visus Latvijā esošos velo celiņus, velo tūrisma maršrutus, velosipēdu zādzību un ceļu satiksmes negadījumu vietas, raksta Diena.lv.

Velo karte iecerēta kā platforma, kurā Latvijas pašvaldības varēs pieslēgties un pievienot informāciju par tās teritorijā izbūvētajiem veloceliņiem. Kā portālam Diena.lv skaidroja idejas iniciators un Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks, šajā kartē būs redzama tikai oficiāla, pašvaldību sniegta informācija.

Braucot pa Latviju, redzams, ka daudzās vietās tiek būvēti veloceliņi, attīstās velo tūrisms, taču to nekur nav iespējams redzēt. Tiek izdotas kartes ar velomaršrutiem, taču, kā uzskata V. Silenieks, tās jau nākošajā dienā ir morāli novecojušas un informācija ar laiku vairs nav aktuāla. Tāpat šādās papīra brošūrās nav iespējams uzzināt riteņbraucēju sniegtās atsauksmes par veloceliņiem. Šie argumenti V. Silenieku pamudinājuši veidot interaktīvu velo karti, kuras lietotājiem par karti iespējams publicēt savas atsauksmes.

Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ieteikuma valdība nolēmusi no Rīgas brīvostas valdes locekļa amata atcelt Zaļo un zemnieku savienības pārstāvi Viesturu Silenieku.

VARAM Silenieka atcelšanu no amata rosina, jo viņš zaudējis uzticību.

Valsts pārstāvju nomaiņa ostu valdēs aktualizēja atklātībā nonākusi informācija, ka Rīgas brīvostas valde piekritusi iznomāt zemi brīvostas pārvaldniekam Leonīdam Loginovam daļēji piederošam uzņēmumam.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (Zatlera Reformu partija, ZRP) skaidroja, ka V. Silenieks nevar turpināt pārstāvēt ministrijas intereses Rīgas brīvostas valdē, jo viņam esot atšķirīgs viedoklis par amatpersonas ētikas pamatprincipiem.

V. Silenieks par Spilves pļavu zemes iznomāšanu sniedza informāciju, ka viss esot kārtībā, tomēr jau pēc virspusējas pārbaudes bija skaidrs, ka nekas nav skaidrs, tā E. Sprūdzš.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Tas, ka politiķi līdz bezgalībai var blefot saistībā ar dažādiem ideoloģiskiem uzstādījumiem un vīzijām par valsts nākotni, nevienu nepārsteidz. Faktiski to dara visu kalumu politiķi visās valstīs, gan sabiezinot krāsas, gan piešpricējot kādu populisma devu, lai labāk ietiektos elektorāta prātos un sirdīs.

Tas, kas ir pārsteidzoši šajās vēlēšanās, ir lielā melu klātbūtne. Proti, politiķi nekautrējoties sauc nepareizus skaitļus, min nepatiesus statistikas datus, runā lietas, kas neatbilst likumos noteiktajam. Līdz ar to tas, ko dēvē par cietajiem faktiem, kas parasti ir neapgāžams arguments, ir neglābjami diskreditēts un zaudējis savu uzticamību.

Par to, kā un par ko partijas melo, katrs pats var pārliecināties, ielūkojoties LSM izstrādātajā rīkā Melu detektors.

Piemēram, var nekautrējoties apgalvot, ka Latvijā ir dārgākā elektroenerģija Eiropā. Jo kurš gan no potenciālajiem vēlētājiem vērs vaļā interneta pārlūku, lai to pārbaudītu. Tiesa, ir žurnālisti, kas to izdara un atklāj, ka apgalvojums ir nepatiess. Taču kaitējums jau ir nodarīts. Aplūkojot Melu detektoru par partiju priekšvēlēšanu debatēm Lielbritānijā, kur ir pārbaudīti tikai cietie fakti (proti, skaitļi), mati slienas stāvus, cik brīvi politiķi sauc dažādus skaitļus, procentus utt. Kāds pie varas esošs politiķis, kurš strādā izpildvarā, pamanās apgalvot, ka pensiju nepaliekamais minimums tiek paaugstināts katru gadu, lai gan tas neatbilst patiesībai. Var tikai minēt, vai tā ir nekompetence vai apzināta vēlētāju maldināšana. Grūti pat pateikt, kurš variants ir sliktāks. Protams, var jau teikt, ka visus skaitļus galvā turēt nav iespējams un tas nav vajadzīgs. Tam varētu piekrist, ja skaitļi netiek minēti.

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Skatoties uz Lielbritānijas mocībām ar Brexit procesu, ir viegli pakļauties schadenfreude sajūtām, tā sakot, – ja jau mēs jums tā nepatīkam, tad izbaudiet savas problēmas. Jo tiešām, ņemot vērā gaidāmās ekonomiskās grūtības un, vēl jo vairāk, nepieciešamību atrast veiksmīgu sadarbības modeli Ziemeļīrijā un Skotijā, grūti iedomāties, kā no tā var iznākt kas Lielbritānijai veiksmīgs.

Tomēr var gan. Ir iespēja, ka galu galā briti uz Brexit raudzīsies kā uz pozitīvu veiksmes stāstu. Kā tas ir iespējams? Šajā rakstā mēģināšu iezīmēt šādu scenāriju.

Ja nu šajā neskaidrībām pilnajā procesā ir kas skaidrs, tad tas ir fakts, ka ekonomiski Lielbritānija zaudēs. Gandrīz visu ekonomistu lietotie Lielbritānijas izstāšanās ekonomisko seku novērtējuma modeļi prognozē negatīvu ietekmi uzreiz pēc Brexit. Var skeptiski vērtēt ekonomistu modeļus, tomēr grūti iebilst šo vērtējumu pamatā esošai loģikai: kompānijas, kas pašlaik strādā Lielbritānijā, rēķinās ar netraucētu tirdzniecību vienotajā Eiropas Savienības (ES) tirgū. Ļoti lielai daļai uzņēmumu pieeja ES tirgum ir stratēģijas stūrakmens. Uzņēmumi cietīs un noteikti pārskatīs savus investīciju un nodarbinātības plānus par sliktu Lielbritānijai. Tāpēc vismaz īstermiņā Brexit nozīmē neizbēgamu triecienu tautsaimniecībai.

Ņemot vērā prognozēto Kundziņsalas termināļu attīstību, tiek diskutēts par iespēju uzbūvēt jaunu dzelzceļa tiltu uz šo salu, trešdien Latvijas Ostu, tranzīta un loģistikas padomes (LOTLP) sēdē informēja Rīgas ostas pārstāvis Viesturs Silenieks.

Viņš skaidroja, ka vairāki uzņēmēji plānojuši Kundziņsalā paplašināt savu darbību. Piemēram, Riga Fertilizer Terminal jauda jau ir tuvu kapacitātei, tāpēc, ja kravas būs, plānota otrās kārtas paplašināšana. Nacionālais konteineru terminālis arī gatavojoties papildu investīcijām salā, tāpat attīstības plāni esot Riga Bulk Terminal.

Ņemot vērā kravu apjomu palielināšanos, ostas pārvalde kā labāko variantu izvērtējusi jauna tilta būvniecību uz salu. Patlaban notiekot sarunas ar Latvijas Dzelzceļu, kurš gan kā optimālāko variantu uzskata esošā tilta modernizāciju, kas varētu izmaksāt ap 1,5 miljoniem eiro. Jauna tilta izmaksas varētu sasniegt ap 20 miljonu eiro. Tiesa, arī šim variantam esot vairāki šķēršļi, jo esot divi dzelzceļa posmi, kas piederot privātajiem un, ja ar tiem neizdosies vienoties, veikt plānoto tilta modernizāciju esot problemātiski un jāsāk domāt par jauna tilta būvniecību.

Pēc Deglava tilta slēgšanas, to izmanto daudz vairāk velosipēdistu un no pilsētvides plānošanas pieredzes tā ir pilsētvides revolūcija, jo iedzīvotāji parāda savas iespējas un vajadzības. Šāds viedoklis izskanēja seminārā RIGA AGENDA 2030, kas piektdien notika Rīgā, Latvijas Universitātes Zinātņu mājā.

«Tā ir pilsētvides revolūcija,» situāciju komentēja urbānās mobilitātes un pilsētvides eksperts Mikaels Kolville Andersens (Mikael Colville-Andersen). Kopumā viņš braukšanu pa Rīgu salīdzināja ar datorspēli, «kur nekad nevar zināt, kas gaida aiz nākamā stūra.»

Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks norādīja, ka pēc tilta slēgšanas dzīve pilsētā nav apstājusies, proti, cilvēki nonāk savās darba vietās. V. Silenieks atzina, ka Rīga šobrīd ir lieliskā situācijā, jo nav īsti, kas vada procesus Rīgā un tā ir iespēja iesniegt priekšlikumus, jo nav, kas tos aizliedz.

Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs semināra dalībniekiem atgādināja uz likuma normu maiņu, kas velo celiņus pārdēvēja par velo ceļiem, šādi parādot nopietnu attieksmi pret velobraucējiem.

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ilgus gadus politiski pārraudzītā valsts SIA Vides projekti, kuras darbība kopš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) politiskās vadības maiņas nonākusi tiesībsargājošo iestāžu uzmanībā, 2006. gada augustā necaurspīdīgā viedā noslēgusi 354 000 eiro vērtu līgumu ar firmu, kuras īpašnieks tobrīd veidoja ZZS un Aivara Lemberga priekšvēlēšanu kampaņu, liecina portāla Pietiek.com rīcībā esošie dokumenti.

Tā kā ZZS un Lembergu tobrīd apkalpojošajam sabiedrisko attiecību speciālistam Ainaram Vladimirovam piederošajai SIA LLT investīcijas nebija ne pieredzes, ne kapacitātes, lai īstenotu konkrēto Vides projektu pasūtījumu, pastāv aizdomas, ka šis bez iepirkumu procedūras slēgtais līgums bijis «atlīdzība» par priekšvēlēšanu kampaņas veidošanu. Dokumenti, kas izgaismo šo aizdomīgo iepirkumu, jau nodoti tiesībsargājošajām iestādēm, liecina Pietiek rīcībā esošā informācija.

2006. gada augustā valsts SIA Vides projekti uzvarēja Rīgas brīvostas pārvaldes konkursā par tehniski ekonomiskā pamatojuma projektam «Jaunu ostas teritoriju attīstība Krievu salā» izstrādi. Līguma kopējā summa pēc Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā pieejamā publiskā paziņojuma bija iespaidīga - 505 000 eiro.

«Protams, ka ietekmē, bet tā ir lietuviešu politika. Ja skatāmies, jau no padomju laika lietuvieši ir sākuši tradīciju visus bīstamos objektus atvirzīt tuvāk Latvijas robežai,» tā uz laikraksta Diena jautājumu par Visaginas AES atrašanos tuvāk Latvijas robežai nekā Lietuvas galvaspilsētai atbildējis Latvijas Zaļās partijas (LZP) līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks.

Viņš uzskaitījis: «Būtiņges naftas terminālis, Akmenes cementa rūpnīca, Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca, Ignalinas atomelektrostacija - visi šie objekti atrodas tuvāk mums nekā Lietuvas galvaspilsētai.»

«Jau šodien ir sūdzības no zemniekiem Daugavpils pusē, ka viņiem ir problēmas savu pārtiku notirgot, jo cilvēki zina, ka tā ir no turienes - Latvijas pierobežas, kas atrodas atomelektrostacijas tuvumā. Tas ir tagad, kad nekāds jauns objekts nav tapis, ir vecais - Ignalina. Mēs LZP uzrakstījām vēstules vairākām ministrijām ar jautājumu, kāds labums no tā, ka būs Visaginas AES. Neviena, pat Ekonomikas ministrija nespēja paskaidrot, kas mums, Latvijai, no tā, ka būs Visagina,» viņš turpinājis.

«Piecas dienas pēc manas pret Rasnaču vērstās runas es tiku arestēts. Nevis demisionēja Rasnačs, bet apcietināja Kaimiņu,» sarunā ar DB rezumē Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš

Jūs aizturēja Saeimas sēdes sākumā. Kas bija tas, ko jūs nepateicāt?

Vispirms es izstāstīšu, ko es pateicu. Iepriekšējā Saeimas sēdē pirms manas aizturēšanas es uzkāpu tribīnē. Galvenā lieta man bija pateikt, ka tie, kas balsos «pret» Rasnača demisiju, atturēsies vai izraus savas kartes no balsošanas mašīnas, tie atbalsta maksātnespējas administratoru mafiju Latvijā. Tas bija ar piemēriem, kāpēc tas tā ir. Tad pēkšņi tajā Saeimas sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz nākamās nedēļas trešdienai.

Varbūt tomēr atgādiniet, ko minējāt savā slavenajā runā?

Es pateicu zināmo faktu, ka tieslietu ministrs Rasnačs Facebook mierīgi lielās ar debiju supošanā tās dienas vakarā, kad tika nošauts Mārtiņš Bunkus, un neuzņemas nekādu - ne morālo, ne politisko atbildību. Neveic savus ministra pienākumus. Uzskata, ka viss ir labi. Šo runu jūs varat paskatīties manā Fb laika joslā 14.jūnijā, ja interesē. Taču es pieprasīju vēl vienu demisiju, kas ir, manuprāt, absolūti nepieciešama. Ašeradena kungam. Trīs mēnešus iepriekš, kad es 8.martā uzkāpu tribīnē, toreiz es teicu: Ašeradena kungs, es nebalsošu par jūsu demisiju, jo jūs no šīs tribīnes solījāt, ka OIK ir negodīgs nodoklis, kurš nedrīkst būt, un ka jūs atbildēsiet pēc lietas būtības, un ka šī lieta Latvijā tiks izbeigta. Šis slēptais OIK nodoklis. Ašeradena kungam bija trīs mēneši. Ir rakstīti kopā, ja es nemaldos, 19 pieprasījumi. Bet Saeimas pieprasījumu komisijā tie visi ir noraidīti. Ašeradena kungam nav bijis jāatbild uz šiem jautājumiem. Tā vietā Ašeradena kungs sasauca darba grupu ar 35 cilvēkiem par valsts naudu. Noīrēja ārpakalpojumu par valsts naudu, nedomāju, ka tas bija lētākais. Kas tā bija par firmu? Ernst&Young, man liekas. Tātad 35 cilvēki un Ernst&Young ies un pārbaudīs spēkstacijas. Rezultātā nupat Ašeradens iznāca un pateica: esam secinājuši, ka ar OIK neko nevar izdarīt, to nevar izbeigt, bet, redziet, mēs darba grupā esam baigi strādājuši. Nu mēs redzam arī, kā tika izvēlēts VID ģenerāldirektora amata kandidāts Skujiņš, kur vesela darba grupa, vesela komisija sēdēja. Arī ne par mazu valsts naudu. Bet Aldis Gobzems vienkārši piecpadsmit minūtes pasēdēja internetā. Un saraka visas šīs te shēmas, no kurienes nāk Skujiņš, Martinsona kungs un viss pārējais šajā sakarā.

Katrai valstij, kurā tiek domāts tālāk par šodienu, ir sava industriālā politika. Tiesa gan, daudzos gadījumos līdz šim kautrējās lietot šo terminu, taču tas nemaina lietas būtību.

Vienkāršāk sakot, tā ir nepieciešamība definēt, ko valsts vēlas noteiktā laika periodā sasniegt un kā to realizēt. Piemēram, Eiropas kontekstā bieži tiek piesaukts tā dēvētais Nokia fenomens, kas pietiekami daudzus gadus sildīja Somijas ekonomiku. Bet, iespējams, tas bija lielā mērā tieši tāpēc, ka somiem bija konkrēts mērķis un stratēģija, kā to sasniegt. Par savu stratēģiju jeb industriālās politikas nepieciešamību jau ilgstoši tiek runāts arī Latvijā, tomēr mums šajā jomā diez ko nesokas. Turklāt nesokas jau kopš brīža, kad tika atjaunota Latvijas valsts. Un nesokas vairāku iemeslu dēļ.

Zemes piespiedu nomas jautājumos Latvija jau vairāk nekā 13 gadus iet pa apburto loku, un to nespēj pārraut arī ar dalītā īpašuma izbeigšanu, kura īstenošanai izveidotais mehānisms ir birokrātiski smagnējs, un tam nav arī adekvāta valsts finansiāla atbalsta.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris Normunds Šlitke. Viņaprāt, zemes piespiedu nomas ikgadējo griestu apmēra noteikšanā 4% no zemes kadastrālās vērtības ir daudz ekonomisko absurdu. Situāciju pašlaik var mainīt tikai Satversmes tiesa.

Kāda ir situācija ar dalītā īpašuma problēmu?

Tā ir tieši tāda pati kā pašlaik ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu. Kāpēc tāds salīdzinājums? Tāpēc, ka ir vairākas būtiskas līdzības gan ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, gan ar dalītā īpašuma izbeigšanu. Diemžēl, bet vecais teiciens — ir meli, ir lieli meli un ir statistika — būtu jākoriģē un statistika jāaizstāj ar politika. Proti, politiķi pirms 11 gadiem solīja dzīvokļu īpašniekiem, ka zemes gabala izpirkšana zem daudzdzīvokļu mājas būs tikpat vienkārša un nesāpīga kā šīs mājas siltināšana. Diemžēl realitāte ir cita. Vārdos un solījumos viss ir skaisti, bet, tiklīdz raugāmies uz padarītajiem darbiem — piedāvātajiem mehānismiem —, tā aina jau ir pavisam citāda. No šodienas skatupunkta laikam nevienam nav jautājumu par energoresursiem, to cenas būtisku pieaugumu, dabasgāzes kontekstā arī pieejamību un dārdzību, kas pat ir kļuvusi par savdabīgu ieroci Ukrainas kara kontekstā. Ļoti daudzi cilvēki 32 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas dzīvo padomju laikos būvēto daudzdzīvokļu māju dzīvokļos, kuru apkurei bija paredzēts izmantot lētos energoresursus — dabasgāzi — no Krievijas, bet šodien tie vairs nav lēti, un siltināšanas problēma, šķiet, ir viena no galvenajām aktualitātēm valstī.

Publiski pazīstamas personas un uzņēmumus savulaik biedēja preses pastiprināta uzmanība viņu teiktajam un darītajam. Tagad šīs bažas nobāl interneta jaunajā realitātē, kur katru pārsteidzīgi publicētu teikumu vai foto kāri gaida tūkstošiem vērotāju. Ko mācīties no gadījumiem, kad interneta lietotāju labvēlības iegūšanai publicētās ziņas sagādā pilnīgi pretēju rezultātu?

Privātu ziņojumu kļūdaina publicēšana uzņēmumu korporatīvajos profilos, ļaundabīgas programmatūras, kas izsūta citiem cilvēkiem ziņas no augstu amatpersonu privātajiem profiliem – tā jau ir kļuvusi par interneta lietotāju ikdienu, un šādas kļūmes raisa smaidu, tomēr par skandālu to vis nenosauksi. Tomēr arī pavisam nopietnu sociālo mediju komunikācijas izgāšanos arī Latvijā netrūkst, lai gan, šķiet, nevienam nav gājis tik apkaunojoši kā amerikāņu politiķim Entonijam Vīneram, kurš mikroblogošanas vietnē twitter.com visu šīs vietnes lietotāju aplūkošanai publicējis intīmu fotogrāfiju, kas bija domāta pavisam privātai lietošanai. Cik graujoša šāda kļūda būtu Latvijas politiķu reputācijai, ir diskutējams jautājums, jo jāsecina, ka Latvijas sabiedrība ir gatava piedot arī pavisam atšķirīgi vērtējamus, internetā paustus politiķu uzskatus, bet tik nopietns reitingu grāvējs kā Francijas prezidenta Fransuā Olanda gadījumā pie mums vēl nav novērots.

Latvijas tautsaimniecībai 0% uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) likmes ieviešana reinvestētajai peļņai ir ļoti būtiska, aģentūrai LETA sacīja Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko.

Viņš uzsvēra, ka ieguvums vērtējams divos virzienos. Pirmais ir ārvalstu investīciju piesaiste. 0% likme palīdz uzņēmumiem ielauzties grāmatvedības specifikā un ļoti atvieglo naudas plūsmu investīciju periodā. Mūsu gadījumā tie ir gan avansa maksājumi, gan UIN, pauda Aleksejenko.

Savukārt otrs virziens saistīts ar vietējiem uzņēmumiem, kas patlaban ir vāji kapitalizēti.

Uzņēmumi strukturē savu biznesu, vāji domājot par pašu kapitālu. Tie ir vāji kapitalizēti. Kompānijām, kurām ir necaurspīdīga naudas plūsma, kapitāls tiek izņemts, ir grūti piesaistīt kredītlīdzekļus attīstībai. Tie ir pārāk riskanti bankām, sacīja EM valsts sekretāra vietnieks, piebilstot - ja uzņēmējiem būs motivācija neņemt nauda ārā no uzņēmuma, tas situāciju vērsīs par labu.

Viens no valsts attīstībai izšķiroši svarīgiem jautājumiem, par kuru domāt vēlētājiem, izvēloties, kam atdot savu balsi, ir jautājums par reģionālo attīstību.

Tas sevī ietver vispirms jau pašvaldību skaita pārskatīšanu, jo pašlaik teju pusē novadu iedzīvotāju skaits neatbilst likumā noteiktajam. Tālāk jau loģiski izrietoša ir ceļu tīkla, izglītības iestāžu un veselības aprūpes iestāžu optimizēšana, šo infrastruktūru piemērojot jaunizveidotajiem lielākajiem novadiem. Tiesa, pašlaik vairums partiju iestājas par status quo saglabāšanu un negrasās stingri pateikt, ka iestājas par pašvaldību skaita samazināšanu. To atklāti ir atbalstījuši vien pāris politisko spēku.

Līdztekus tam politiķiem būtu jāspēj savam elektorātam pateikt, kādu tad viņi redz lauku attīstību. Proti, kam tur būtu jānotiek, kāda veida ekonomiskajām darbībām jāattīstās un kas ir lemts neveiksmei. Taču, kā norāda ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, «uz vēlēšanām liela daļa partiju turpina uzturēt mītu, ka varēs naturālās saimniecībās piekopt tradicionālo dzīves veidu». Un tas, lūk, jau ir bezatbildīgi un bīstami. Ja palūkojas uz statistiku, tad Latvijā lauksaimniecībā ir būtiski lielāks nodarbināto īpatsvars nekā vidēji Eiropas Savienībā, tostarp arī būtiski augstāks nekā, piemēram, Igaunijā. Turklāt tas ir nevis tādēļ, ka Latvijas lauki varētu lepoties ar daudzām spēcīgām saimniecībām.

Acu aprūpes uzņēmuma OC VISION pamati likti deviņdesmito gadu sākumā un tas joprojām ir Latvijas kapitāla uzņēmums, kas darbojas jau 27 gadus. No viena veikala Ķengaragā OC VISION izvērsies 73 optiku ķēdē Latvijā un Lietuvā un no dibināšanā ieguldītajiem 32 000 Latvijas rubļu (repšiki) (2270 eiro) uzņēmums «izaudzis» līdz 25 miljonu eiro apgrozījumam 2018. gadā.

Uzņēmuma vēsture ir cieši saistīta ar Latvijas Universitāti (LU). 1992. gada 1. septembrī LU tika izveidota pirmā optometrijas studiju programma, kas tolaik bija tikai otra tāda Eiropā. Tā kā jaunajiem studentiem nebija prakses vietu, 1992. gada decembrī optikas un optometrijas mācību spēki un nodaļas studenti no Latvijas Universitātes dibināja un gadu gaitā attīstīja SIA «Latvijas Universitātes Optometrijas centru» (LU OC), kas kalpoja par prakses vietu studentiem un kļuva par pamatu pašreizējai OC VISION grupai.

Pirmajā darbības gadā LU OC darbinieki bija paši īpašnieki, pirmo algoto darbinieku pieņēma tikai 1993. gadā, tāpēc sākotnēji visu nācās paveikt pašiem uzņēmuma izveidotājiem. Vitolds Grabovskis bija uzņēmuma vadītājs, Jānis Dzenis, pašreizējais OC VISION valdes priekšsēdētājs, tolaik atbildēja par centra finansēm, savukārt pazīstamais profesors Ivars Lācis bija pirmais optiķis, kurš kopā ar Aldi Liepiņu slīpēja lēcas, un Pēteris Cikmačs atbildēja par visa veida briļļu lēcām, ko viņš dara joprojām. Vēl uzņēmumā bija tirdzniecības vadītāja Inta Butlere, kas atbildēja arī par ietvaru izvēli un piedāvājumu, kā arī grāmatvede Skaidrīte Āboltiņa.