Publiski pazīstamas personas un uzņēmumus savulaik biedēja preses pastiprināta uzmanība viņu teiktajam un darītajam. Tagad šīs bažas nobāl interneta jaunajā realitātē, kur katru pārsteidzīgi publicētu teikumu vai foto kāri gaida tūkstošiem vērotāju. Ko mācīties no gadījumiem, kad interneta lietotāju labvēlības iegūšanai publicētās ziņas sagādā pilnīgi pretēju rezultātu?
Privātu ziņojumu kļūdaina publicēšana uzņēmumu korporatīvajos profilos, ļaundabīgas programmatūras, kas izsūta citiem cilvēkiem ziņas no augstu amatpersonu privātajiem profiliem – tā jau ir kļuvusi par interneta lietotāju ikdienu, un šādas kļūmes raisa smaidu, tomēr par skandālu to vis nenosauksi. Tomēr arī pavisam nopietnu sociālo mediju komunikācijas izgāšanos arī Latvijā netrūkst, lai gan, šķiet, nevienam nav gājis tik apkaunojoši kā amerikāņu politiķim Entonijam Vīneram, kurš mikroblogošanas vietnē twitter.com visu šīs vietnes lietotāju aplūkošanai publicējis intīmu fotogrāfiju, kas bija domāta pavisam privātai lietošanai. Cik graujoša šāda kļūda būtu Latvijas politiķu reputācijai, ir diskutējams jautājums, jo jāsecina, ka Latvijas sabiedrība ir gatava piedot arī pavisam atšķirīgi vērtējamus, internetā paustus politiķu uzskatus, bet tik nopietns reitingu grāvējs kā Francijas prezidenta Fransuā Olanda gadījumā pie mums vēl nav novērots.
Par teikto atbild, atstājot amatu
Nevarētu teikt, ka par teikto sociālajos medijos nevienam nav nācies atbildēt: pēc neapdomīga viedokļa paušanas twitter.com Nacionālās apvienības valdes loceklis Jānis Iesalnieks izlēma nekandidēt Saeimas vēlēšanās un atstāja valdes locekļa amatu. Kā zināms, prakse šādi atbildēt par savu sacīto nav plaši izplatīta Latvijas politiskajā vidē, tādēļ kopumā politiskās dzīves apskatnieku vērtējumā J. Iesalnieks savu kļūmi pilnībā izpircis, un tagad reti kurš vairs atminas viņa rakstīto par Norvēģijas traģēdiju, kuras laikā nacionālistiski noskaņots šīs valsts pilsonis nogalināja vairākus desmitus cilvēku, galvenokārt jauniešus un pusaudžus liberāli noskaņotās valdošās partijas vasaras nometnē. «Norvēģijas upuri ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas – viņu islamizācijas politika noveda pie tā, ka kādam vienkārši aizbrauca širmis,» rakstīja J. Iesalnieks.
Ik pa laikam plašu vētru izsauc arī Rīgas mēra Nila Ušakova aktivitātes sociālajos tīklos – te viņš nolemj nobloķēt sev nevēlamas personas (jāņem vērā, ka viņa sekotāju skaits twitter.com mērāms tūkstošos), te pauž viedokli, ka Rīgas dome ir vismazāk korumpētā iestāde Latvijā, te plēšas ar savu politisko pretinieku domē Olafu Pulku. Iespējams, vispretrunīgāk vērtēts viņa ieraksts twitter.com pēc tam, kad tapa zināms, ka ievainots žurnālists Leonīds Jākobsons. Abu konflikts līdz tam bija plaši atspoguļots un publisks, jo L. Jākobsons bija publiskojis N. Ušakova privāto saraksti ar Pirmā Baltijas kanāla pārstāvjiem, kurā nojaušams, ka politiķis bija ietekmējis ziņu saturu. Tādēļ vairumam mēra sekotāju nebija pārliecības par to, ka viņš bijis patiess, vēlot žurnālistam atveseļošanos. Savukārt kā joks domātais ieraksts «man ir alibi» reti kuram šķita smieklīgs, ņemot vērā to, ka tobrīd vēl nebija ziņu par to, cik nopietni ir žurnālista ievainojumi.
«Iespējams, fakts, ka internets un digitālā vide ir kaut kas abstrakts un šķietami no fiziskās dzīves atrauts, ir cilvēkos radījis ilūziju, ka viss, kas tajā tiek darīts, neskar reālo dzīvi, ka tās ir divas paralēlas pasaules, kas nekrustojas,» teic sabiedrisko attiecību aģentūras Nords Porter Novelli direktore Evija Ansonska. Turklāt tradicionālos medijus politiķi un citas publiskas personas uzskata par daļu no sava darba, savukārt sociālajos medijos pauž viedokli «bez kaklasaites». Tomēr tāpat kā tiesnešiem un prokuroriem, kuriem pat likumā nostiprināts pienākums ievērot augstas ētikas normas arī ārpus sava darba tiešo pienākumu izpildes laika, arī politiķu komunikācijai jābūt vienlīdz augstā līmenī gan tad, kad tie runā kameras priekšā, gan tad, kad pusdieno vieni paši un viņu vienīgā auditorija ir viesmīlis, gan arī sociālajos medijos.
Joko par traģisko
Protams, ne tikai politiķi kļūdās komunikācijas veidošanā sociālajos medijos. Piemēram, pat divreiz uz viena un tā paša grābekļa uzkāpusi Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekle Aija Cālīte-Dulevska, kas, neraugoties uz savu visai oficiālo un augsti stāvošo amatu, mēdz par mediju vidi paust personīgu viedokli, kas, iespējams, īsti neatbilst NEPLP oficiālajai nostājai un par ko viņai nācies arī atvainoties. Proti, pēc tikšanās ar Pirmā Baltijas kanāla vadību viņa rakstīja: «Šodien NEPLP tikāmies ar PBK īpašnieku. Beidzot atcerējos, ko viņš atgādināja; vienu no Tonija Soprano 6-tjorkām. Savukārt, klausoties Latvijas Radio raidījumu Krustpunktā, viņa twitter.com ļāva nojaust, ka uzskata žurnālista darbu par nekvalitatīvu un «nopirktu».
Cenšoties jokot un padarīt savas ziņas interesantākas, arī uzņēmumi mēdz komentēt dažādas aktuālas un sabiedrības interesi izraisījušas tēmas. Tiesa gan, šādos gadījumos pastāv risks radīt bezgaumības un neiejūtības tēlu, kā tas gadījās vairākiem uzņēmumiem, kas centās savas publicitātes celšanai un lasītāju izklaidēšanai jokot par Vanšu tilta vantīs uzkāpušu jaunieti, kas vēlāk no vantīm nolēca un gāja bojā. Jau par ierastiem kļuvuši gadījumi, kad cilvēki, kas rūpējas par ierakstiem korporatīvajos profilos, tos sajauc ar privātajiem un uzņēmuma vārdā publisko korporatīvajai stratēģijai pavisam neatbilstošas ziņas. Iespējams, tiem vajadzētu mācīties no Starptautiskā Sarkanā Krusta, kura Twitter ziņu lentē parādījās ieraksts par alkohola lietošanu (protams, izmantojot daiļskanīgākus vārdus) un to, ka Raiens atradis vēl vienu kasti ar četriem aliem. Sarkanais Krusts gan necentās izlikties, ka nekas nav noticis, un vēlāk rakstīja: «Mēs izdzēsām kļūdaino tvītu. Bet varat būt droši: Sarkanais Krusts ir skaidrā, un mēs konfiscējām [mašīnas] atslēgas.»
Drāma internetā daudzos cēlienos
Mediju eksperte un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Anda Rožukalne norāda, ka politiķiem un citām publiskām personām sociālajos tīklos ir jāievēro tie paši komunikācijas noteikumi, kas jau ir ierasti reālajā vidē un tradicionālajos medijos. «Tikai ātrums un vieglums un bezriska ilūzija liek kādreiz nošaut greizi. Politiķi un uzņēmumi atbilstoši savām stratēģijām veido sociālo tīklu komunikācijas stratēģijas, un ir arī darbinieki, kas ar to vien nodarbojas, lai šos mērķus piepildītu.» Viņa atzīst, ka visai tipiska uzņēmumu komunikācija ir dažādas produktu un pakalpojumu pārdošanas akcijas un draudzīgas sarunas, kā arī momentāna reakcija, ja kāds pavīpsnā vai paburkšķ par konkrēto uzņēmumu. «Esmu ievērojusi, ka uzņēmumi ļoti profesionāli strādā visos komunikācijas virzienos. Arī politiķi ar savu aktivitāti cenšas iegūt labvēlību potenciālo vēlētāju acīs, kā arī atpazīstamību aktīvo sociālo tīklu lietotāju kompānijā. Protams, tā ir liela iespēja komunicēt savas idejas un pārliecību. Mēs redzam, kā viens otru apsaukā un komentē, piemēram, Olafs Pulks un Nils Ušakovs. Skaidrs, ka viņi ir izvēlējušies tādu drāmas pieeju, kur «labie ir ar mums, bet sliktie pret mums». Tā drāma ir nebeidzama, un katrs notikums tiek skatīts caur šādu prizmu.
Kopumā secinājums no sabiedrības viedokļa ir šāds: lai cik tas viss izskatītos aizraujoši un visvisādā veidā vajadzīgi un lietojami, ir ļoti būtiska spēja izvērtēt ne tikai pašus vēstījumus, bet arī mēģināt atšifrēt, kāpēc politiķi vai uzņēmumi to dara, jo visi šie stāsti ir diezgan tālu no patiesības. Ir ļoti viegli ar dažiem vārdiem noskaņot sev par labu vai par sliktu, vai par kādu citu, un pēc tam pazust no komunikācijas. Pēdējos divus trīs gadus uzņēmumi un organizācijas profilus visos tīklos veido sprādzienveidīgi, izstrādā stratēģijas, ir cilvēki, kas programmē izteikumus. Tiek izmērīts, cik reižu jāparādās, lai iegūtu nepieciešamo rezultātu,» viņa skaidro.
Misters Normālais zaudē mugurkaulu
Bez jau minētā E. Vīnera un dažādiem skandāliem profesionālā sporta pasaulē visplašāk atpoguļotais Twitter skandāls, šķiet, saistās ar Francijas prezidentu. Francijas pirmā amatpersona Fransuā Olands amatā tika ievēlēts kā pretstats visai ekscentriskajam viņa priekštecim Nikolā Sarkozī. Kā raksta Vanity Fair, francūži bija noguruši no tā, ka Sarkozī publiskās dzīves smalkumi brīžiem pat nomāca svarīgāko, proti, viņa darbu valsts vadītāja amatā. Tādēļ F. Olands gan savā priekšvēlēšanu kampaņā, gan pēc tam tika pozicionēts, kā Misters Normālais. Jā, viņam bija kopīgi bērni ar Segolēnu Rojālu, kas vēl pirms četriem gadiem bija prezidenta amata kandidāte un zaudēja cīņā ar N. Sarkozī, jā, Rojālas vietu pie Olanda sāniem bija nomainījusi Valērija Trīrveilere – žurnāliste, kas līdz tam ilgus gadus bija atpoguļojusi Olanda un viņa partijas aktivitātes, tomēr iespējamais interešu konflikts un skandāls francūžus īpaši nesatrauca. Tas, kas nogāza viņa reitingus, bija Trīrveileres pārsteidzīgais tvīts, kurā viņa pauda atbalstu Rojālas sāncensim balsojumā par siltu amatu valsts pārvaldē, lai gan Olands bija viņai publiski paudis atbalstu. Pēc neveiksmīgā tvīta kļuva skaidrs, ka acīmredzot privātās dzīves drāmas Francijas iedzīvotājus vairs sen kopš neinteresē, savukārt kā gan viņi var cienīt prezidentu, kura viedokli acīmredzot neciena pat greizsirdīgā dzīvesbiedre?
Arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess izpelnījies gan slavu, gan nievas par savu komunikāciju twitterī, kad viņš zaudēja savaldību un prezientam necienīgā veidā atbildēja uz ekonomista Pola Krugmana Baltijas valstīm veltīto kritiku.