Kopumā Rīgā izbūvēti velo ceļi 50 kilometru garumā, savukārt pērn ieviestas pirmās velo joslas Dzirnavu, Elizabetes un Lāčplēša ielās, portālu db.lv informēja Rīgas domes Satiksmes departamenta komunikāciju speciāliste Ilze Dišlere.
Pagājušā gada nogalē arī izbūvēta speciāla nobrauktuve velobraucējiem no Akmens tilta un velo ceļš Vecmīlgrāvis – Vecāķi.
Students Artūrs Buzijans, kurš Rīgā aktīvi pārvietojas ar velosipēdu, dalās pieredzē ar db.lv: «No sākuma, kad velo joslas uztaisīja, man šķita forši, ka tās ir, bet tajā pašā laikā es brīnījos, vai vispār kāds pa tām bija pabraucis. Brīžiem tās bija nebraucamā stāvoklī. Tādas bedres gar sāniem, ka jābrauc iekšā mašīnu joslā. Ar laiku sāka lāpīt bedres un tagad ir diezgan labi.»
«Latviešu valoda ir ļoti veiksmīga ar to, ka brauktuve ir braukšanai un ietve - iešanai. Ar velosipēdu brauc, tāpēc ar braucamo uz ietves nav ko rādīties,» db.lv norāda Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks.
«Mums Latvijā tā izpratne ir tāda, ka velosipēdu ceļi pamatā ir būvēti kā gājēju un velosipēdu ceļi. Ar ko tas atšķiras no ietves? Ne ar ko, tikai ar to, ka uzlikta ceļa zīme. Negrib neviens, ka riteņbraucējs brauc pa ietvi, paši riteņbraucēji negrib,» gājēju - velosipēdistu ceļus komentē V. Silenieks.
A. Buzijans atzīst, ka labprātāk izvēlas pārvietoties pa velo joslām, kas izvietotas blakus brauktuvei, tomēr norāda: «Tā kā Rīga jau tā ir tik šaura, tur vairs nevar apgriezt ceļus, mašīnām tas būtu ļoti neefektīvi, grūti, un tajā būtu jāiegulda ļoti lielas investīcijas.»
«Ja tiek runāts par autoceļu sašaurināšanu, ir ļoti daudz agresīvu komentāru, tas ir jūtams. Arī pats esmu pagadījies dažās situācijās,» piebilst A. Buzijans.
«Riteņbraucēji prasa to pašu attieksmi, kā būvējot autoceļus, tādu pašu izpratni. Jo uz ielas nekur neredzat bortakmeņus, stabus pa vidu, kāpnes. To pašu prasa riteņbraucēji, tikai daudz mazākā telpā. Tas ir pamatkritērijs,» saka V. Silenieks. «Autovadītājs uzskata, ka riteņbraucējs pārkāpj noteikumus, bet autovadītājs nekad nav iedomājies pabraukt ar riteni un saprast, ka tur nemaz citādāk nevar.»
V. Silenieks norāda: «Mēs, kā Riteņbraucēju apvienība, nekad nedomājam, ka ritenis ir galvenais, mēs nekad nesakām - tagad vajag braukt tikai ar riteņiem. Domāšanai gan valstiski, gan pilsētas līmenī vajadzētu būt tādai, ka mēģinām kaut ko darīt, lai cilvēki kustās. Ritenis ir viens no ērtākajiem veidiem, tāpēc ka tu vari kustēties pa ceļam uz darbu, braucot ar mašīnu vai sabiedrisko transportu to nevar.»
Velo joslu attīstības koncepcija paredz būtiskas izmaiņas satiksmes organizācijā un arī to, ka līdz 2020. gadam viena piektā daļa Rīgas iedzīvotāju pārvietosies ar velosipēdiem, informē I. Dišlere.
«Satiksmes departamenta speciālisti šobrīd strādā darba grupā pie Valsts standartu izstrādes velo joslām. Līdz šim neviens normatīvais akts neparedz, kādām jābūt velo joslām, cik platām, kādi ir tehniskie parametri un citi aktuālie jautājumi. Paralēli darba grupai tiek strādāts pie plānota maģistrālā velo joslu tīkla izbūves Rīgā. Galvenie virzieni ir Salu tilts – Centrs un Centrs – Mežaparks,» stāsta I. Dišlere.
«Pirmajā vietā velo infrastruktūra ir jāveido tur, kur ir cilvēku plūsmas. Velo infrastruktūrai jābūt tādās vietās, kurās cilvēkiem vajag,» uzsver V. Silenieks, kā vienu no būtiskākajiem faktoriem minot vienota velo ceļu tīklojuma izveidi Rīgā.
I.Dišlere informēja, ka šogad tiks pabeigts arī darbs pie tehniskā projekta izstrādes velo ceļam Centrs – Dārziņi un nākamgad plānots uzsākt tā būvniecību. Tāpat tiekot domāts, kā apvienot apkaimes, tāpēc šogad plānots uzsākt tehniskā projekta izstrādi velo ceļam Imanta – Bolderāja un Ziepniekkalns – Centrs.
V. Silenieks norāda, ka velosipēds ir arī papildinošs elements: «Piemērs kā sabiedriskais transports var iegūt arī no riteņbraucējiem - ja Rīgas stacijā ir milzīga, droša velosipēdu novietne un tu dzīvo, piemēram, Siguldā, tad Siguldā aizej uz staciju ar kājām, atbrauc uz Rīgu, paņem savu riteni un brauc tālāk. Vai arī Siguldā tu dzīvo 6 kilometrus no stacijas, ar mašīnu braukt stulbi, ar kājām par tālu, tu ar riteni esi klients pasažieru vilcienam. Tu noliec savu riteni Siguldā pie stacijas, atbrauc uz Rīgu un Rīgā iekāp sabiedriskajā transportā. Katram savs dzīves modelis.»
«Ir dārgi uzturēt mašīnu un es visur varu ar riteni aizbraukt. Rīgā nav tik liela pilsēta, ar velosipēdu visur var nokļūt maksimums pusstundas laikā, ja stāvoklis ir centrāls. Neredzu būtisku jēgu pirkt auto. Ar riteni pārvietoties sanāk arī ātrāk nekā ar sabiedrisko transportu,» savu izvēli pārvietoties ar velosipēdu skaidro A. Buzijans.
«Pirmkārt, pieejama pilsētvide. Otrkārt, pilsētas centrs tiek atslogots no automašīnām un gaisa kvalitāte uzlabojas. Treškārt, veselīgs dzīvesveids,» riteņbraukšanas ieguvumus uzskaita I. Dišlere.
V. Silenieks uzskata, ka sabiedrība riteņbraukšanai ir mentāli nobriedusi, velosipēdisti vairs netiek uzskatīti par nabagiem: «Cilvēkiem garīgi izaugot tā vairs nav problēma. Tev nav kauns uzvalkā braukt ar riteni. Visā Eiropā tā dara, pie mums skatās, bet arī jau sāk neskatīties.»
#1/12
#2/12
#3/12
#4/12
#5/12
#6/12
#7/12
#8/12
#9/12
#10/12
#11/12
