Šis ir pārmaiņu gads ēku renovācijas kontekstā. Galvenokārt tāpēc, ka Eiropas Savienības piešķirtā līdzfinansējuma termiņi tuvojas beigām. Tomēr tas nenozīmē, ka ēku renovācijā un jaunu ēku būvniecībā viss apstāsies.
Mainīsies fokuss – valsts sektora pasūtījumiem mazinoties, intensīvāki kļūs privātā sektora finansētie projekti, kas ierobežotās darbaspēka pieejamības apstākļos šobrīd nereti spiesti gaidīt savu kārtu.
Nenoliedzami, pēdējās piecgades vērienīgākie projekti lielākoties bijuši valsts sektora finansēti – Rīgas Franču licejs, Jelgavas Valsts ģimnāzija, Rīgas Valdorfskola, Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskola, VEF Kultūras pils, tikko Ventspilī atklātā koncertzāle «Latvija» u.c. Tagad to skaits sarucis par vismaz 70%, tomēr kopējais darba apjoms būvniecības sektorā strādājošajiem nesamazinās. Ekonomikai turpinot augt, top jaunas ēkas, cilvēkiem nemainīgi nepieciešamas jaunas mājas un darba vietas. Tāpat privātajā sektorā rodas iespējas un resursi koncentrēties uz eksporta tirgiem.
Savukārt publiskajā sektorā ES līdzfinansētos projektus, papildina, piemēram, valsts un pašvaldības ēku renovācija. Vērts norādīt, ka renovācijas projekti ir visai cieši saistīti ar politisko stabilitāti un vērtībām. Piemēram, Igaunija ēku renovācijas jautājumā mums ir soli priekšā tieši tā iemesla dēļ, ka politiskā vara tur ir daudz stabilāka, uz ilgtermiņa vērtībām orientētāka. Labs piemērs ir šī brīža stagnācija Latvijas pašvaldību ēku renovācijā, kas ir cieši saistīta ar pašvaldību reformām, nevis ES līdzfinansējuma trūkumu. Līdzko skaidras aprises iegūs ar reformu saistītie jautājumi, aktivizēsies arī būvniecība.
Ir vairāki aspekti, kas nosaka ēkas kvalitāti un ilgtspēju. Pats svarīgākais ir materiālu izvēle, tam seko darba kvalitāte un speciālistu pieredze. Tā, piemēram, logi ir viens no galvenajiem ēkas kvalitātes ilgtspējas rādītājiem. Pēdējo gadu laikā cilvēki kļuvuši zinošāki un prasīgāki – pat skatītājs no malas spēj novērtēt, vai ēkas renovācija veikta kvalitatīvi. To uzskatāmi varam redzēt privātajā sektorā, kur, piemēram, dzīvokļi renovētos pirmskara namos ir gluži vai uz izķeršanu.
Tomēr, tā kā ēku renovācija ir sarežģīts un ilgstošs process, grūti novērtēt, vai valsts sektora izveidotie mehānismi iepirkumu izsludināšanas un realizēšanas procesos ir pietiekami efektīvi. Galvenā vieta izaugsmei joprojām ir garais un smagnējais birokrātijas ceļš. Ne vienmēr veidojot iepirkumus valsts sektora darbinieki niansēti pārzina detaļas, kas jāņem vērā iepirkuma tehniskās specifikācijas izveidē.
Tāpat, uzsākot ēkas renovācijas darbus, nereti atklājas iepriekš neparedzamas detaļas. Tā, piemēram, vēl procesā esošajā Rīgas 1. slimnīcas ēku kompleksa renovācijā, tikai uzsākot darbu atklājās ēku patiesais stāvoklis – pamati burtiski bruka kopā. Līdzīga situācija bija arī uzsākot Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja renovāciju. Šādos gadījumos projekta īstenošana nereti ievelkas, iepirkums jāpapildina, tostarp jāpārvērtē iepirkuma cena un citi aspekti.
Lai gan joprojām visai daudz tiek runāts gan par korupcijas problēmām publiskā sektora ēku renovācijas kontekstā, redzam, ka situācija ir ievērojami mainījusies uz labo pusi. Līdz ar tiesiskā regulējuma maiņu uzņēmumiem gluži vienkārši kļuvis neizdevīgi sevi pakļaut korupcijas riskam. Tas lielā mērā saistīts arī ar paaudžu maiņu – jaunie uzņēmumu vadītāji nereti ir ar Skandināvisku pieredzi, un nav pārmantojuši 90. gadu darba stila negatīvās blaknes.
Tāpēc varu apgalvot, ka lēnām, bet apņēmīgi arī būvniecības nozarē notiek virzība uz kvalitatīvākā un ilgtspējīgākā, nevis lētākā risinājuma izvēli. Nenoliedzami, būvniecības nozarē joprojām ir virkne risināmu problēmu, tomēr uzņemtais attīstības kurss ilgtermiņā ir vērsts uz pozitīvām pārmaiņām un ieguvēji no tā būs ne tikai pašā nozarē darbojošie, bet ikviens Latvijas iedzīvotājs.
