Lai jaunās daudzdzīvokļu ēku siltināšanas ieceres būtu veiksmīgas, ir jāizdara daži svarīgi mājas darbi un jālīdzdarbojas iesaistītajām institūcijām.
Energoefektīvas un renovētas daudzdzīvokļu ēkas ir ļoti svarīgs posms iecerētajā Eiropas klimatneitralitātes sasniegšanā. Kaut arī Latvijā par lielo namu sakārtošanu runā jau gadiem ilgi, rezultāti nav pārāk iepriecinoši. It īpaši Rīgā, kur ēku renovācija smagi buksē. Lai tos uzlabotu, ātri būtu jāatrisina vairākas, sen zināmas problēmas.
Kā zināms, Eiropas Savienība ir apņēmusies līdz 2050.gadam kļūt klimatneitrāla. Un svarīga loma šajā procesā ir gudrai un efektīvai daudzdzīvokļu namu renovācijai. Jo šīs ēkas patērē aptuveni 40% no Eiropas Savienības kopā izmantotās enerģijas un rada 36% no siltumnīcefekta gāzu emisijas. Līdzīgi kā Latvijā arī citās valstīs jaunu namu nav pārāk daudz – tiek lēsts, ka 85% daudzdzīvokļu ēku ir vismaz 20 gadus vecas, tādēļ Eiropas Komisija ir apņēmusies dažādiem līdzekļiem veicināt to atjaunošanu un padarīšanu par videi draudzīgākām.
Šīs ir labas ziņas, jo nozīmē, ka renovācijas atbalstam arī turpmāk būs pieejami finanšu līdzekļi ar labiem nosacījumiem. Latvijā vairums daudzdzīvokļu ēku nav energoefektīvas, tādēļ mums ir jāizmanto visas pieejamās iespējas un jācenšas izdarīt pat vairāk, nekā tās pieļauj. Pagaidām zināms, ka, izmantojot Atveseļošanās un noturības mehānisma līdzekļus, plānots siltināt 180 mājas. Šim nolūkam tiks atvēlēti 57 miljoni eiro. Tie papildinās līdzekļus, kas jau tagad ir finanšu institūcijas “Altum” rīcībā. Līdz 2023.gadam renovācijās tā plāno ieguldīt 169 miljonus eiro.
Taču, ja netiks veikti uzlabojumi ēku renovāciju procedūrās, tad tās arī būs vienīgās labās ziņas. Jo mēs labi redzam, cik lēni ēku atjaunošana ir notikusi līdz šim.
Svarīgākais būtu izveidot ātru un efektīvu lēmumu pieņemšanas sistēmu. Latvijā faktiski visa atbildība par māju ir uzvelta dzīvokļu īpašniekiem. Protams, nenoliedzami, cilvēkam ir jābūt atbildīgam un jārūpējas par savu nekustamo īpašumu. Taču dzīvokļu īpašnieki bieži vien neuztver māju kā visu iedzīvotāju kopīgu īpašumu, viņiem ir grūti izprast kopā pieņemamo lēmumu nozīmīgumu. Viņi ir atstāti vieni paši ar savām zināšanām brīdī, kad ir jāpieņem lēmumi un jāuzņemas saistības par milzīgām naudas summām, kas tērējamas par neizprotamām, tehniski sarežģītām lietām.
Vienas vidēji lielas ēkas renovācija izmaksā apmēram 300 000 eiro, kas ģimenei ar ne pārāk augstiem ienākumiem šķiet prātam neaptverama summa. Ir gluži labi saprotams, ka vieglāk ir pateikt “nē” vai vienkārši neiesaistīties lemšanā par šiem jautājumiem, nekā mēģināt iedziļināties visos potenciālajos ieguvumos. Bet, lai dzīvokļu īpašnieku kopība atbalstītu renovāciju, ir nepieciešamas divas trešdaļas balsu, ja dzīvojamā māja ir sadalīta īpašumos, savukārt, ja ēka ir kopīpašums, tad “par” ir jānobalso 100% visiem kopīpašniekiem. To ir ļoti grūti, pat neiespējami panākt. It īpaši Rīgā, kur veiksmīgi renovētas ēkas visbiežāk ir atsevišķu, ļoti aktīvu iedzīvotāju vai atbildīga un uzņēmīga pārvaldnieka darba rezultāts.
“Civinity” projektu vadītāji regulāri tiekas un runā ar iedzīvotājiem par ēku atjaunošanu. Taču mēdz veidoties absurdas un izmisuma pilnas situācijas. Pārvaldnieks informē par nepieciešamajiem remontdarbiem un uzlabojumiem. Iedzīvotāji uzklausa, pamāj ar galvu, taču nerīkojas – nelemj par ēkas remontēšanu. Ideja, ka savlaicīgi remonti nozīmē arī ilgāku mājas kalpošanas laiku, vispār netiek apskatīta. Savukārt pārvaldnieks bez saskaņojuma ar dzīvokļu īpašniekiem neko darīt nedrīkst, ja vien nav iestājusies avārijas situācija.
Un ļoti bieži tā arī notiek - lēmumi par lielajiem remontdarbiem tiek pieņemti īsi pirms avārijas situācijas iestāšanās. Pārvaldniekam gluži vienkārši nav instrumentu, kā piespiest iedzīvotājus pieņemt lēmumus, kuri galu galā ir viņu pašu interesēs. Tādēļ, manuprāt, apsaimniekotājam būtu nepieciešamas plašākas pilnvaras, kas ļautu vairāk iesaistīties ēku atjaunošanas un finansētas uzturēšanas darbu norisēs.
Mājas uzturēšanu var salīdzināt ar automašīnas uzturēšanu. Tehniski nesakārtots auto ir drauds citiem satiksmes dalībniekiem. Taču kā būtu, ja reizi gadā nebūtu jāveic obligātā tehniskā apskate? Iespējams, ielās būt daudz mašīnu, kurām nebūtu kārtībā bremžu sistēma, būtu izdeguši lukturi un kuras apdraudētu apkārtējos.
Otrs – būtu vērts meklēt veidus, kā paātrināt renovācijas projektu apstiprināšanu. Šobrīd tas prasa pāris gadus, taču bieži vien šajā laikā ir mainījušās būvmateriālu cenas, pieaudzis būvnieku atalgojums. Piemēram, patlaban, Covid- 19 izraisītās krīzes dēļ, cenas ir cēlušās par 20-30% un speciālisti to kritumu neprognozē. Iedzīvotājiem faktiski tie ir neieplānoti papildu maksājumi, kas nekādi nepalielina vēlmi atjaunot savu māju un mazina uzticību projekta īstenotājiem. Runājot par padomju laikā celtajiem sērijveida namiem, labākais risinājums būtu tipveida renovācijas projekti ar iepriekš aprēķinātām paraugtāmēm, kuras atliktu vien ērti piemērot konkrētajai ēkai. Tas atvieglotu darbu gan siltināšanas finansētājiem, gan projektu īstenotājiem, gan arī, iespējams, būtu vieglāk saprotams pašiem iedzīvotājiem.
Un trešais. Līdz šim, runājot par ēku siltināšanu un renovāciju, tostarp inženiertehnisko tīklu atjaunošanu, mēs lielākoties ar to saprotam padomju laika sērijveida namus. Taču nopietna atjaunošana ir nepieciešama arī t.s. pirmskara namiem. Tā ir daudz sarežģītāka un arī dārgāka, ļoti bieži jāstiprina pārsegumi, jāmaina inženiertehniskie tīkli. Starp šīm ēkām ir arhitektūras pieminekļi, tām mēdz būt greznas fasādes, kuras ar jaunu paneļu kārtu neaizlikt.
Tuvāko deviņu gadu laikā Rīgā plānots atjaunot un nosiltināt 3000 daudzdzīvokļu namu. Ja nekas netiks mainīts ne procedūrās, ne noteikumos, šis mērķis var izrādīties tikpat neīstenojams kā iepriekšējie siltināšanas plāni. Taču Rīgas iedzīvotāji to vairs nevar atļauties – daudzu ēku nolietojums šobrīd pārsniedz jau 50%.
