Iepriekšējos gados investori uzkrājuši gana lielu kapitālu, kā rezultātā šobrīd arvien biežāk izvēlas iegādāties īpašumus bez banku kredītiem, norāda Ivars Gorbunovs, nekustamo īpašumu aģentūras SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs.

Šādu tendenci galvenokārt veicinājis EURIBOR pieaugums, kā ietekmē būtiski palielinājušās kredītu izmaksas, teic I.Gorbunovs, uzsverot, ka kopējā tirgus aktivitāte gan joprojām ir salīdzinoši augsta. Darījumu skaits un summas ir samazinājušās, taču nekustamais īpašums joprojām ir lielisks veids, kā ne tikai saglabāt un aizsargāt savus līdzekļus pret inflāciju, bet arī pavairot tos, un to novērtē arī investori, norāda I.Gorbunovs. Tajā pašā laikā eksperts gan nenoliedz, ka lielo ārvalstu ieguldītāju interese par Latviju un Baltiju pēdējos gados ir samazinājusies. Tirgus sniegtās iespējas izmanto vietējie Baltijas investori, iegādājoties īpašumus par saviem līdzekļiem vai izmantojot nelielu bankas līdzfinansējuma proporciju, atzīmē SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs, uzsverot, ka pērn arī Kivi Real Estate noslēdza 17 komercīpašumu pārdošanas darījumus un bankas līdzfinansējums iegādei tika izmantots tikai trīs darījumos.

Augstsprieguma tīkla (AST) zaļās obligācijas jau tiek kotētas biržā, Latvenergo jau bijuši vairāki obligāciju laidieni, savukārt valsts finanšu institūcijas Altum obligācijas tirgū ir kopš 2017. gada, uzsākot savu ceļu regulētos kapitāla tirgos ar zaļo obligāciju emisiju. Kopumā šo uzņēmumu pieredze ir labākais piemērs pārējiem, kā strādāt pareizi un veiksmīgi.

Kāda tā ir, un kādi ir galvenie secinājumi, Dienas Bizness jautāja Altum obligāciju emisiju vadītājai Elīnai Salavai, AS Augstsprieguma tīkls valdes priekšsēdētājam Rolandam Irklim un AS Latvenergo valdes loceklim Guntaram Baļčūnam.

Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan viedokļi, ka, valsts un pašvaldību kapitāla sabiedrībām ieejot kapitāla tirgū, tās noteikti iegūs papildu attīstības grūdienu, būs lielāks apgrozījums, parādīsies starptautiskie investori u.tml. Esat šīs kustības aizsācēji un insaideri, jau saistīti ar kapitāla tirgu. Vai varat pateikt priekšnoteikumus, pie kādiem valsts kapitāla sabiedrībai ir vērts un ir arī lietderīgi startēt kapitāla tirgū?

Ļoti labi, ka ir bijusi virzība startup likuma radīšanā, bet problēma ir tāda, ka ar šo režīmu iespējams tiks finansēti tikai 0 – 5 uzņēmumi gadā, un tas sanāk valsts līdzekļu izšķērdēšana lietās, kas nestrādā. Man patīk jau izskanējušais viedoklis, ka šis ir sākums, pamatu ielikšana.

Ārzemēs reģistrētu fondu investīcijas pie mums notiek ļoti reti (0-3 gadā) un ļoti iespējams pielāgojot visus uzņēmumu un riska kapitāla investoru filtrus varam nonākt pie 0, kas būs izgāšanās. Varbūt beigās būs kāds viens vienīgs uzņēmums, kurš kvalificēsies šai programmai, sauksim to par Latviešu Vienradzi.

Ārzemju investori pārsvarā pieprasa uzņēmumu pārreģistrāciju uz ārzemēm, kas nozīmē, ka šo programmu visdrīzākais nevarēs pielietot, jo IP tiks pārcelts uz ārzemēm visos šajos gadījumos. Tātad likumam primāri jārupējas lai Latvijā darbojošies fondi varētu izmanto šo likumu.

Kopā Latvijā līdz šim darbojās 4 riska kapitāla fondi (FlyCap, Imprimatur, ZG Capital, Expansion) un 2 Private Equity fondi (BaltCap, Livonia), bet no šiem visaktīvāk investējuši IT un citu nozaru startupos ir tikai 2 fondi, FlyCap un Imprimatur. Šobrīd trim riska kapitāla fondiem ir beigušies investīciju periodi, kas nozīmē, ka viņi vairs nevar investēt un ceturtajam nauda palikusi tikai pāris investīcijām un investīciju periods beigies 2017. gada vidū.

Ņemot vērā, ka Brexit no politiskās deklarācijas pārvēršas administratīvajā procesā, kļūst acīmredzamas problēmas finansistiem.

Saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas (European Central Bank) ziņojumu, tiem, kas vēlas pārvietot uz ES savas operācijas, pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES, būs vajadzīgs laiks, apmēram gads, lai saņemtu licenci. Līdz galam nav skaidra situācija ar ES Vispārīgo Personas Datu aizsardzības regulu (General Data Protection Regulation (EU) 2016/679 (GDPR)), kas stāsies spēkā 2018.gada maijā. Daudz jautājumu ir nodokļu jomā.

Londona – Eiropas vēsturiskais finanšu centrs, tādēļ saišu saraušana ar ES būs sāpīga. Visvairāk neaizsargātas būs fintech kompānijas, kas orientētas uz pārrobežu operācijām. Investorus piesaista britu finansistu augstas kvalifikācijas kombinācija un darba iespējas visā ES teritorijā. Pēc konsultāciju kompānijas FinTech Global datiem, patlaban investīciju apjoms fintech kompānijās, kas bāzējas Londonā, vairākas reizes pārsniedz analoģisku rādītāju citu ES valstu galvaspilsētās.

Baltijas finanšu tirgu ir grūti salīdzināt ar citiem attīstīto valstu tirgiem, jo tas ir mazs un neattīstīts. Bet, neskatoties uz nelielajiem tirgus izmēriem, mazo likviditāti un sava veida “izolāciju”, tieši šie faktori var kļūt par “glābiņu” finanšu tirgus nākotnes attīstībai un pat ar iespējamību izskatīties labāk par dažu attīstīto valstu kapitāla tirgus nākotni.

Ja salīdzina – apgrozījums Helsinku biržā pagājušajā gadā sastādīja 156.3 miljardus eiro (227.2 miljardi 2000. gadā un 394.5 miljardi 2007. gadā). Savukārt, Latvijas akciju tirgus izskatās bēdīgi pat salīdzinājumā pats ar sevi. Piemēram, kopējais biržas apgrozījums Baltic Main List un Baltic Secondary List 2006. gadā sastādīja gandrīz 2.5 miljardu eiro, 2007. gadā tas bija nedaudz mazāks, bet 2008. gadā tas jau bija 980 miljoni eiro.

Savukārt 2021. gadā tika sasniegti 875 miljoni, kas ir salīdzināms ar 2000. gada 690 miljonu eiro apgrozījumu. Emitentu skaits arī samazinājās – no 92 uzņēmumiem 2000. gadā un 105 uzņēmumiem abos Baltic Main List un Baltic Secondary List sarakstos 2007. gadā, līdz 63 – 2021. gadā. Varam pielikt klāt 15 uzņēmumus no First North Baltic Share List (gada apgrozījums ap 21 miljonu eiro) un 2 uzņēmumi no Baltic First North Foreign Shares saraksta (apgrozījums 56 eiro un 94 centi).

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Sodam par izvairīšanos no nodokļu nomaksas ir jābūt lielākam nekā ieguvumam no tās. Sodiem ir jābūt tādiem, kas risku neattaisno, ja nepieciešams, tas var būt arī cietumsods. Ēnu ekonomika un korupcija ir kā vēzis, kas saēd sabiedrību, tā rezultātā trūkst naudas izglītībai, veselībai, ceļiem, tam, kas nepieciešams normālai sabiedrības funkcionēšanai, intervijā laikrakstam Diena norāda Swedbank galvenais ekonomists Norvēģijā Haralds Magnuss Andreasens.

Fragments no intervijas

Latvijā daudz tiek runāts par nepieciešamību piesaistīt ārvalstu investīcijas. Kā Latvija var būt interesanta investoriem, kādi ir galvenie priekšnoteikumi, lai ārvalstu uzņēmēji vēlētos investēt Latvijā?

Tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad Baltijas valstis atguva savu neatkarību, ļoti daudzi ārvalstu uzņēmēji šeit saskatīja biznesa iespējas un vēlējās investēt. Tagad visās trīs Baltijas valstīs ir redzami vieni un tie paši investori, piemēram, banku sektorā un mazumtirdzniecībā, kas šajā reģionā ienāca pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, – Statoil, Rimi, Swedbank un citi. Tad sekoja finanšu krīze un nekustamā īpašuma burbuļa plīšana, kas neveicināja jaunu investīciju pieplūdumu. Tagad no krīzes jūs esat atguvušies un ir vērojama stabila ekonomikas izaugsme, kas atkal var piesaistīt ārvalstu investorus. Galvenais izaicinājums visām trim Baltijas valstīm manā skatījumā ir apturēt emigrāciju – darbaspēka aizplūšanu. Jāpiebilst, ka daudzi strādnieki no Baltijas strādā arī Norvēģijā, īpaši būvniecībā, un veic ļoti labus darbus. Taču jūsu ekonomikai ir svarīgi, lai būtu pieejami jauni, strādīgi darbinieki. Ļoti svarīgi ir izveidot labu izglītības sistēmu, lai ārzemju uzņēmumi zinātu, ka šeit ir pieejams izglītots un gudrs darbaspēks. Jums Rīgā un Pierīgā vēl ir gana daudz vietu, kur var būvēt gan birojus, gan rūpnīcas, kur investori var izvērsties. Taču jābūt darbaspēkam. Baltijas valstīs arī algu līmenis ir daudz pievilcīgāks nekā, piemēram, Skandināvijas valstīs. Protams, konkurēt ar zemām algām nav pašmērķis, taču ārzemju kompānijām, kuras domā par eksportu, tas ir nozīmīgs faktors. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu investori vairāk orientējās uz vietējo tirgu, bet tagad pārsvarā uz eksportu, kur izmaksas ir svarīga konkurētspējas sastāvdaļa. Taču jāteic, ka pēckrīzes periodā investīciju apjomi ir sarukuši visā eirozonā, ne tikai Baltijā, bet es paredzu, ka jau drīzumā gaidāms to pieaugums.

Šogad gaidāms jauns investīciju vilnis, jo pērn noslēdzās konkurss par vairāku riska kapitāla fondu pārvaldnieku atlasi; īpašs naudas pieplūdums gaidāms jaunuzņēmumu nozarē, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Riska kapitāla jomā pagājušais gads ir bijis fantastisks, jo veiksmīgi beigušies Altum organizētie konkursi par jauno ceturtās paaudzes riska kapitāla fondu pārvaldnieku izvēlēšanos. Līdz ar to ir vairāki jauni spēlētāji, un tie atbilst dažādām uzņēmumu attīstības stadijām, sākot no akseleratoriem un beidzot ar izaugsmes līmeni,» saka Edgars Pīgoznis, Latvijas Privātā un riska kapitāla asociācijas (LVCA) valdes priekšsēdētājs. Pērn ar Altum atbalstu reģistrēti trīs jauni riska kapitāla fondu pārvaldnieki un izveidoti septiņi jauni riska kapitāla fondi, kuru rīcībā ir 105 miljoni eiro investīcijām uzņēmumos ar strauju izaugsmes potenciālu

Arī Latvijas Biznesa eņģeļu tīkla (LatBAN) valdes loceklis Juris Birznieks pagājušo gadu vērtē kā labu. Viņš īpaši priecājas, ka privātie investori tika iekļauti Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likumā un LatBAN ir paplašinājis savu starptautisko darbību un ar padomu palīdzējis izveidot biznesa eņģeļu tīklu Lietuvā, kā arī bijis pieredzes apmaiņā Moldāvijā un Baltkrievijā. «Tas, ka nozarē ir ienākuši jauni spēlētāji, LVCA ir liels pluss, bet eņģeļiem neliels mīnuss, jo paaugstinās konkurence. Protams, tirgus iegūst, ka nozarē ir jauni spēlētāji, jo pieejams vairāk finansējuma, bet vienlaikus tas ir trūkums, jo Latvijā tāpat nepietiek labu projektu. Jo lielāka nauda ir nozarē, jo grūtāk sagaidīt kvalitatīvu projektu pieaugumu, jo uzņēmēji kļūst izvēlīgāki. Taču, protams, ir labāk, lai nozarē ir vairāk naudas nekā mazāk,» viņš norāda.

Ja runājam par komercīpašumu jomu un ņemam vērā periodu pēdējo 6 mēnešu griezumā, jāsaka, ka aktīvākais ir bijis biroju nomas telpu tirgus, kam seko tirdzniecības telpu darījumi, kā arī pietiekami liela aktivitāte novērojama gan noliktavu platību, gan investīciju objektu jomā.

Mēs droši varam izdalīt pieprasītāko biroju telpu, tirdzniecības telpu un noliktavu platības, kā arī mūsu klientu pārstāvošās uzņēmējdarbības jomas.

Birojiem pieprasītākās platības ir:

1) 80 – 150 m2,

2) 150 – 300 m2,

3) 300 un vairāk.

Vidējā nomas maksa atkarībā no biroju telpu klases:

1) C klase 5 – 7 EUR/m2;

2) B klase 8 – 12.5 EUR/m2;

3) A klase 10 – 15 EUR/m2.

Šajās kategorijās galvenie nomnieki ir: 1) IT pakalpojumi, 2) Finanšu pakalpojumi; 3) Medicīna; 4) Izglītības iestādes.

Šajā periodā ar SIA Starlex palīdzību iznomātas platības vairāk kā 10 000 m2 platībā.

Redzam trūkumu pēc A klases biroju ēkām, it īpaši tuvāk pilsētas centram. Tuvākajā laikā gan situācija nedaudz uzlabosies, jo Sporta ielā drīz tiks pabeigta modernākā biroju ēka Rīgas centrā pēdējos 5 gados, kur nomai būs pieejami 15 000 m2. Vēl projektu stadijās ir vismaz 85 000 m2 biroju platības, kas noteikti mūsu tirgum piesaistīs vairāk starptautiskas kompānijas. Daudzas ēkas tiks būvētas arī savām vajadzībām, kā, piemēram, AB.LV bankas ēka būs 22 000 m2.

Globalizācijas procesam žogu priekšā neuzcelsi, tomēr tas, vai Latvijas lielākā saldumu ražotāja iekļaušana starptautiskā koncernā būs veiksmes stāsts, atkarīgs no jaunā īpašnieka apsvērumiem

Pašlaik jaunā NP Foods īpašnieka – Norvēģijā bāzētā koncerna Orkla – solījumi izklausās mierinoši: par 6% ik gadu tikšot kāpināts apgrozījums un par 30% paplašināts eksporta tirgus uz Rietumeiropu un Āziju. Tomēr faktu, ka viens no visvairākmīlētajiem Latvijas zīmoliem – Laima – atkal nonācis ārzemnieku rokās, daļa sabiedrības uztver sāpīgi. Paralēli izteikumiem par latviešu gēnos it kā ierakstīto kalpu dvēseli un prātojumiem par nežēlīgo kapitālismu briest arī bažas, vai, iekļaujoties lielā koncernā, Laima nezaudēs savas garšas un kvalitātes īpašības. Lai arī vairāki eksperti uzmundrinoši norāda, ka Orkla kā īpašnieks Laimai, Staburadzei, Guttai un pārējiem šajā darījumā iekļautajiem zīmoliem būs tikai ieguvums, cilvēki atceras arī mazāk iepriecinošus stāstus.

Pasaules politiķi arvien vairāk zaudē pietāti pret brīvā tirgus jēdzienu un atbalsta savus vietējos ražotājus – t.i. iejaucas privātā biznesā.

Par to liecina Eiropā pašlaik notiekošie megadarījumi – Francijas uzņēmuma Alstom un zviedru - britu farmācijas uzņēmuma AstraZeneca tirgošana. Par abu šo uzņēmumu kapitāldaļu iegādi interesi citu starpā izrādījušas ASV kompānijas – Alstom gadījumā General Electric (GE) un AstraZeneca gadījumā – Pfizer. Nobīstoties no pasaulē lielākā farmācijas uzņēmuma radīšanas, kas britiem varētu nozīmēt daudzu darbavietu zaudēšanu, AstraZeneca tomēr galu galā noraidījusi Pfizer izteikto pirkšanas piedāvājumu. Savukārt Alstom gadījumā, kur cīņa starp potenciālajiem investoriem GE un Siemens pieņēmusi teju jau biznesa kriminālromāna cienīgus apgriezienus, Francijas valdība vispār izdarīja gājienu ar zirdziņu, izdodot dekrētu, kas ļauj valdībai bloķēt ārvalstu investoru tīkojumus pēc stratēģiski svarīgiem franču uzņēmumiem. Jēdziens «stratēģiski svarīgs» gan ir no gumijas un ļauj sevī vajadzības gadījumā satilpināt praktiski jebko.

Lai arī apgalvots, ka eiro ieviešana palīdzēs piesaistīt investīcijas, pagaidām novērojams pretējais.

Jaunākie Latvijas Bankas (LB) dati par ārvalstu tiešajām investīcijām (ĀTI) liecina, ka šā gada pirmajā ceturksnī pirmo reizi kopš 2009. gada piedzīvots investīciju kritums. Marta beigās investīciju atlikums bija 10,26 miljardi eiro – par 10,5% mazāk nekā pirms gada. Samazinājums piedzīvots teju visu valstu investīcijās – izņēmums ir Lietuva un Ungārija. Lielākās investīcijas 2,43 miljardu eiro apmērā joprojām nāk no Zviedrijas.

Samazinājums vērojams visās lielākajās nozarēs, kurās koncentrējas investori. Joprojām dominē finanses un apdrošināšana (1. ceturkšņa beigās 2,7 miljardi eiro), apstrādes rūpniecība (1,24 miljardi eiro) un operācijas ar nekustamo īpašumu (1,16 miljardi eiro).

Latvijā 37% iedzīvotāju uzskata, ka raksturīgākais stereotips par uzņēmējiem – negodīgi cilvēki, sekojot apgalvojumam – uzņēmēji nāk no pārtikušām ģimenēm.

Tas secināts Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) konkursa "Ideju kauss" ietvaros veiktajā pētījumā, kas realizēts sadarbībā ar kompāniju "Norstat".

Lai gan esam jauna valsts ar progresīviem un inovatīviem biznesa risinājumiem, tomēr iespaids par uzņēmējdarbību kopumā velkas līdzi kopš 90. gadiem, kad likumdošanas nepilnības un sava veida grēkošana raksturoja lielu daļu šīs vides, un tas aktīvi ietekmē sabiedrisko domu joprojām, bet kā to labot? Vai tiešām tikai negodīgi cilvēki uzsāk biznesu un ģenerē idejas?

Patlaban parādās arvien vairāk uzņēmumu, kur profesionālo darbību raksturo augsti ētikas standarti un godīga komercprakse. Taču galveno problēmu iezīmē publiskā komunikācija, jo uzņēmumu īpašnieki vai runas personas izvēlas klusēt. Šāda attiecību uzturēšana, nepopularizējot ilgtspēju, izraisa tieši pretēju efektu – palielina iespēju, ka cilvēki izvairīsies no debijas uzņēmējdarbībā un vairos stereotipus par biznesmeņiem.

Latvijas Biznesa Eņģeļu Tīkls (LatBAN) un Latvijas Privātā un riska kapitāla asociācija (LVCA) noteikuši “Gada investors 2021” balvas laureātus par aizvadītā gada nozīmīgākajām investīcijām Latvijā.

Apbalvojumu “Gada investīcija” komerceņģeļu kategorijā par investīcijas apjomu un perspektīvāko nākotnes prognozi saņēmuši investori Ģirts Līcis, Kārlis Cerbulis un Uldis Cērps par 150 000 eiro kopinvestīciju jaunuzņēmumā “WeedBot”, kas izstrādā lauksaimniecības robotus Lielbritānijas tirgum.

Par “Gada investīciju” juridisko un institucionālo investoru sektorā atzīta “Bregal Sagemount” investīcija “Printful”, kas ļāva uzņēmumam sasniegt miljarda dolāru vērtību un Latvijas pirmā vienradža statusu.

LatBAN un LVCA pasākums “Gada investors” pastāv kopš 2015. gada. Tā uzmanības centra ir privātā kapitāla un komerceņģeļu nozares izaugsmes tendences, izceļot un godinot nozīmīgākos tirgus spēlētājus, konsultantus un atbalstītājus.

Ārzemju investori Latvijā interesējas par dažāda veida zaļo tehnoloģiju un ekoloģijas uzņēmumiem, kas spēj darboties ar lielu pievienoto vērtību, sacīja bijusī e-lietu ministre un pašreizējā kapitālsabiedrības Eko Investors riska kapitāla fonda pārvaldniece Ina Gudele.

Lai arī konkrētus uzņēmumus neminēja, riska kapitāla pārvaldniece norādīja, ka ārvalstu investoriem Latvijā perspektīva liekas dažāda veida ekoloģiskā pārstrāde, dabai draudzīga ķīmiskā rūpniecība un plastmasas izstrāde. Investori no tuksnešainajām arābu valstīm esot ļoti ieinteresēti dažādās kūdras apstrādes tehnoloģijās, kas paver iespēju uzlabot augsnes auglību. Gudele arī norāda, ka runa ir par uzņēmumiem, kas spēj radīt tehnoloģiski attīstītu produktu: «Kūdru sarakt un salādēt kuģos nav nekāda lielā māka, un tam arī nav īpaši augsta vērtība.»

Uz jautājumu, kādas ir gaidāmās investīciju summas, I. Gudele atbildēja, ka atkarībā no uzņēmuma specifikas tās mēdz ļoti krasi atšķirties, piebilstot, ka nereti uzņēmuma attīstībai pietiekot pat ar samērā nelielu ieguldījumu. Atšķiroties arī tas, cik ātri investors sagaida atdevi no uzņēmuma, kurā ieguldījis savu naudu. Citreiz tie ir trīs līdz pieci gadi, bet citi investori esot gatavi gaidīt līdz pat septiņiem gadiem.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Līdz šī gada oktobra beigām aktivitāte Baltijas uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas darījumu (M&A) tirgū salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir strauji palielinājusies, liecina jaunākais Prudentia M&A darījumu tirgus apskats.

Pirmo desmit mēnešu laikā tika izziņoti 138 darījumi, kas ir par 66% vairāk nekā attiecīgajā periodā 2013. gadā. Lai gan galvenie ekonomiskie indikatori (IKP pieaugums, ekonomikas noskaņojuma indekss) šogad ir bijuši zemāki, investoru optimisms var tikt izskaidrots ar pagājušā gada datiem. Līdzīgas tendences var tikt novērotas pasaules M&A tirgū. Darījumu skaits pasaules tirgū 2013. gada pirmajos 10 mēnešos samazinājās par 2% un šajā pašā periodā 2014. gadā pieauga par 13%. Kā minēts iepriekš, 2014. gada pirmajos desmit mēnešos darījumu skaita pieaugums Baltijas valstīs sasniedza 66%, pēc 47% piedzīvotā krituma 2013. gadā.

IT preču un elektronikas vairumtirgotājs ELKO Grupa augot kopš 1993. gada ir pieredzējis visas finanšu krīzes un izmantojis visus pieejamos finansēšanas veidus Latvijā.

Stāstu par uzņēmuma izaugsmi, darbību vērtspapīru tirgū, izmantotiem banku pakalpojumiem un citiem finanšu instrumentiem Dienas Bizness aicināja stāstīt ELKO Grupa direktoru Svenu Dinsdorfu.

Uzņēmums dibināts 1993. gadā. Vai varat īsumā pastāstīt vēsturi, kā tas sākās un kādi bija lielākie izaicinājumi?

Jā, nupat uzņēmumā svinējām 30 gadu jubileju. Pirmsākums ir tipisks garāžas stāsts. Īsumā – Latvijas studenti vienkārši sāka tirgot elektroniku. IT preces bija pieprasītas, un tā sakrita, ka kādam bija kontakti, kādam studijas Vācijā, kādam komunikācijas spējas. Pieprasījums bija tas, kas diktēja uzņēmuma rašanos, un vārds pa vārdam, darījums pēc darījuma, bizness sākās. Skaidrs, ka tirgū bija milzu caurums tajā laikā – IT preču valstī praktiski nebija.

Ja potenciālais investors ir veiksmīgs un godīgs uzņēmējs, kāpēc lai viņš brīva kapitāla plūsmas ietvaros nevarētu izvēlēties strādāt Latvijā- Eiropas Savienībā?

Šādu tematu intervijā DB aktualizē ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, piebilstot, ka termiņuzturēšanās atļauju (TUA) programmai varētu ieviest papildu regulējumu un kritērijus investoriem no trešajām valstīm. Taču, ja šāds investors- nerezidents vēlētos ieguldīt Latvijā, izmantojot TUA programmu, un te uzbūvēt lielus daudzdzīvokļu namus, tad tas būtu ļoti pozitīvi skatāms, jo veicinātu mājokļu pieejamību.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. augusta laikrakstā Dienas Bizness:

No ārzemju investoriem reizēm var dzirdēt, ka viņiem ir skaidrs, ka igauņi Baltijā ir IT centrs, lietuvieši atkal intensīvi piedāvā sevi ražotnēm un fintech sektoram, bet par Latviju nereti skaidra priekšstata nav. Cik, jūsuprāt, LIAA līdz šim ir labi tikusi galā ar saviem pienākumiem investīciju piesaistē?

Tērvetes alus darītava ir vēl viena no retajām lielajām alus darītavām, kas pieder vietējam kapitālam. Pēc AS Tērvetes AL valdes priekšsēdētāja Valtera Paškauska domām, vietējo alus darītavu pārpirkšana turpināsies, tomēr uzņēmumam ir svarīgs vietējais patērētājs, tāpēc tiek un tiks radīti aizvien jauni produkti tieši Latvijas iedzīvotājiem, piemēram, viskijs.

Fragments no intervijas

Cik jums ir svarīgi, ka esat spējuši saglabāt vietējo kapitālu?

Ir tās mūsu vērtības, kuras slēpjas izcelsmē. Piemēram, graudu izcelsmē – no pašu zemes nācis. Tie visi ir šeit lokāli audzēti mieži. Tā ir viena vērtība, ko, iespējams, mums neizdotos saglabāt, ja investori būtu no ārvalstīm un ar citu mērķi – maksimāli radīt peļņu vai nopirkt izejvielu lētāk u.tml. Tērvetes vārds ir tas, ko mēs attīstām, mēs neejam ar pieciem citiem zīmoliem, kas arī varbūt spētu nest peļņu. Mēs tā nedarām, bet attīstām to zīmolu, kuru šeit, Latvijā, pazīst. Šīs lietas ir tās, ko mēs varam darīt, pateicoties tam, ka ir šis vietējais kapitāls, ka ir Latvijas investori. Alus darītavas vērtības ir nemainīgas jau kopš tās sākuma. Man ir kolēģi, kas šeit strādā jau no paša sākuma, un mēs šīs vērtības arī pārrunājam un saprotam, vai esam tur, kur bijām.

Ārvalstu investoru interese par Latviju palielinās Kopš deviņdesmitajiem gadiem Latvija ir piedzīvojusi milzīgu progresu, kā rezultātā mūsu biznesa vide ir kļuvusi pārskatāmāka, paredzamāka un investoriem pievilcīgāka.

Tā intervijā DB norāda Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā (AmCham) prezidents un SIA Mikrotīkls valdes priekšsēdētājs Džons Martins Tallijs (John Martin Tully).

Viņš uzsver, ka galvenais iemesls, kāpēc ārvalstu investori nevēlas ieguldīt mūsu valstī, ir tas, ka viņi vēl nepazīst Latviju. Lai to mainītu, nepieciešami papildu pasākumi, izceļot mūsu veiksmes stāstus un sniedzot informāciju par labajām lietām, kas šeit notiek, pauž Dž. M. Tallijs.

Fragments no intervijas

Oktobra beigās kļuvāt par AmCham valdes priekšsēdētāju un prezidentu. Kāpēc izlēmāt pieņemt šo izaicinājumu?

AmCham misija ir sekmēt sadarbību starp Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Latviju, kā arī veicināt labākās prakses ieviešanu biznesa vidē. Es ticu šai AmCham misijai un vēlos sniegt ieguldījumu Latvijā, veicinot investīcijas augsto tehnoloģiju jomā un radot labi apmaksātas darba vietas. Jāatgādina, ka AmCham dažādos veidos atbalsta Latviju kā valsti, tāpēc tā ir ļoti nozīmīga organizācija dažādu nozaru attīstības sekmēšanai. Jāpiebilst, ka AmCham iesaistās arī daudzos citos pasākumos, par kuriem nereti cilvēki nav dzirdējuši, piemēram, atbalsta dažādas labdarības organizācijas, tajā skaitā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas labdarības fondu, un daudzas citas. Arī es vēlos sniegt savu ieguldījumu gan sabiedrībā, gan uzņēmējdarbības vidē, tieši tāpēc pieņēmu šo izaicinājumu un izlēmu kļūt par AmCham prezidentu. Esmu ļoti priecīgs un pagodināts par šo iespēju.

Nule kā notikušajā Ārvalstu investoru padomes Latvijā organizētajā diskusijā ar visu Saeimā ievēlēto politisko partiju pārstāvjiem kā viens no uzņēmējiem vissāpīgākajiem jautājumiem izkristalizējās tieši darbaspēka nepieejamība.

Vairāki ārvalstu investori uzsvēra, ka lēmums par investīciju veikšanu tiek pieņemts aptuveni trīs līdz četru mēnešu laikā, bet darbaspēks ir nepieciešams tuvākajā pusgadā. Līdz ar to uzņēmējiem nav laika gaidīt uz politiķu piedāvātajiem ilgtermiņa risinājumiem. Investors šodien skatās un analizē, vai pēc pāris mēnešiem būs pieejams nepieciešamās kvalifikācijas darbaspēks vai nē.

Negatīvas atbildes gadījumā arī lēmums par investīcijām ir negatīvs. Visu partiju politiķi, izņemot Robertu Zīli, taujāti par īstermiņa risinājumiem uzņēmējiem, kuriem darbinieki ir vajadzīgi jau rīt, teica, ka tā ir tikai un vienīgi imigrācija. Proti, darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm, kas gan būtu kontrolēts process, taču ar atvieglotākiem noteikumiem nekā pašlaik. Jāteic, ka pašreizējo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP), kas ir atbildīgā institūcija par viesstrādnieku piesaisti, darbu ārvalstu investori vērtēja ļoti kritiski, norādot, ka nereti visu izšķir tā ierēdņa profesionalitāte, kurš pieņem tavus dokumentus un pieņem lēmumu. Šāda prakse, kad visu izšķir nevis likums, bet konkrētā ierēdņa profesionalitātes un zināšanu līmenis, ir absolūti nepieņemama valsts pārvaldes iestādei, kurai jāvadās pēc principa: viens likums, viena taisnība visiem.

Eirāzijas Ekonomiskās savienības izveide nav alternatīva integrācijai Eiropā, jo topošajā savienībā dominē uzpirkšanas mehānisms .

Pavisam drīz – 29. maijā – Krievija, Baltkrievija un Kazahstāna gatavojas parakstīt Eirāzijas Ekonomiskās savienības dibināšanas līgumu. Tas būs nākamais solis aiz 2011. gadā izveidotās Krievijas muitas savienības un pusceļš uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķi – Eirāzijas savienību, ko vairāki eksperti nodēvējuši par Padomju Savienību jaunās skaņās. Eirāzijas savienība ir Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva ideja tranzīta stimulēšanai, kurai Putins pieķēries ar lielu deg- smi un, pēc dažu mediju paustā, esot jau uzrunājis tai pievienoties arī Ķīnu un Indiju. Tas, vai Ķīna un Indija tiešām ģeopolitiski varētu izšķirties par šādu soli, pagaidām gan izskatās apšaubāmi, jo šīm valstīm ir svarīgas attiecības ar citu pasaules lielvaru – ASV, taču nākamās Muitas savienības dalībnieces jau zināmas – Kirgizstāna un Armēnija.

Ir pašiem jāsaprot, kāda veida investori mūsu valstī ir vajadzīgi, un tādu ienākšana vai noturēšana arī ir jāveicina

DB 13. februāra numurā aprakstītais darījums, kad deviņus Latvijā labi pazīstamus tirdzniecības centrus iegādājās kāds Maltas investors, vedināja uz pārdomām par to, kādas izmaiņas investoru īpatsvarā pie mums pēdējā laikā vispār ir notikušas. Pirms dažiem gadiem sākās un ar a/s Latvijas gāze lielākā akcionāra E.ON aiziešanu faktiski būs noslēgusies vācu investoru aizplūde no Latvijas. Pērnā gada Lursoft dati liecina arī par Zviedrijas uzņēmēju darbības sašaurināšanu Latvijā. Kombinācijā ar DB jau aprakstīto ārzemju vēstniecību aizvēršanu Rīgā gandrīz vai gribas zvanīt trauksmes zvanus un jautāt – kas te īsti notiek?! Mēs kļūstam par kaut kādu izolēto zonu? Tomēr vienmēr ir tā, kur kāds aiziet, cits atkal atnāk. Lursoft dati liecina, ka pērn Latvijā visvairāk investējuši Krievijas pārstāvji, bet vislielākās summas ieguldījuši nīderlandieši, kurus daudzu valstu uzņēmēji (arī Krievijas) izmanto kā savu kapitāla reģistrācijas valsti. Tas pats attiecas arī uz Kipras investoriem, ko sakarā ar izdevīgiem nodokļu nosacījumiem kā tranzītvalsti izmanto vairāku valstu uzņēmēji. Tāpēc nav jābrīnās, ka Ukrainas izcelsmes investors, kas iegādājās maksātnespējīgo a/s Liepājas metalurgs, faktiski parādās kā Kiprā reģistrēts uzņēmums.

Janvārī akciju tirgi saguruši un sākusies apjomīga izpārdošana.

Lai arī uz cik optimistiskas nots saistībā ar cenu pieaugumu lielākajos pasaules akciju tirgos noslēgtos pagājušais gads, šobrīd tos pārņēmis pilnīgi pretējs noskaņojums. Riska apetīte samazinās, ko pavada dažviet visai straujš akciju cenu kritums. Notiekošais iet roku rokā ar ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) politiku – minētā iestāde šonedēļ paveica to, ko liela daļa tirgus dalībnieku sakostiem zobiem gaidīja – ikmēneša kvantitatīvās mīkstināšanas (QE) jeb dolāru drukāšanas programmas apjomi tika ierobežoti vēl par 10 miljardiem ASV dolāru – līdz 65 miljardiem. Šādas gaidas vien un arī tām sekojošais pats fakts rezultējās ar kaut ko līdzīgu panikai attīstības valstu tirgos, kur investori metas pārdot gan šo valstu vērtspapīrus, gan valūtas. Tāpat akciju cenu kritums vērojams lielākajos attīstīto valstu akciju tirgos un pašlaik arvien vairāk tiek runāts, ka pēc pagājušā gada straujā riska aktīvu vērtību kāpuma ievadīta nopietnāka cenu korekcija globālā līmenī. Jānorāda, ka FRS īstenotās pakāpeniskās QE samazināšanas tēma, visticamāk, aptvers visu šo gadu un līdz ar to, vismaz no šī aspekta puses raugoties, akciju tirgū prognozēt ļoti pozitīvas tendences varētu būt visai riskanti. Protams, jāatceras, ka var pelnīt arī cenu krituma apstākļos un cenu samazināšanās pat bieži var izrādīties labs brīdis, lai kāda uzņēmuma akcijas iegādātos lētāk, ja ir pārliecība, ka konkrētā korporācija ir fundamentāli labi sagatavota pieaugumam nākotnē. Turklāt jau vairākkārt rakstīts, ka daudzi eksperti – gan ārzemju, gan vietējie – norādījuši, ka korekcija attīstītajos tirgos būtu pat vēlama, jo tā panīdē cenu burbuļa veidošanās asnus (pagājušajā gadā ASV vadošo indeksu vērtības pieauga gandrīz par 30%). Izpārdošanu šīs nedēļas beigās pastiprināja arī vāji Ķīnas ekonomikas dati, kas atklāja, ka valsts ražošanas sektora aktivitāte bijusi zemākā sešu mēnešu laikā.