Baltijas finanšu tirgu ir grūti salīdzināt ar citiem attīstīto valstu tirgiem, jo tas ir mazs un neattīstīts. Bet, neskatoties uz nelielajiem tirgus izmēriem, mazo likviditāti un sava veida “izolāciju”, tieši šie faktori var kļūt par “glābiņu” finanšu tirgus nākotnes attīstībai un pat ar iespējamību izskatīties labāk par dažu attīstīto valstu kapitāla tirgus nākotni.
Ja salīdzina – apgrozījums Helsinku biržā pagājušajā gadā sastādīja 156.3 miljardus eiro (227.2 miljardi 2000. gadā un 394.5 miljardi 2007. gadā). Savukārt, Latvijas akciju tirgus izskatās bēdīgi pat salīdzinājumā pats ar sevi. Piemēram, kopējais biržas apgrozījums Baltic Main List un Baltic Secondary List 2006. gadā sastādīja gandrīz 2.5 miljardu eiro, 2007. gadā tas bija nedaudz mazāks, bet 2008. gadā tas jau bija 980 miljoni eiro.
Savukārt 2021. gadā tika sasniegti 875 miljoni, kas ir salīdzināms ar 2000. gada 690 miljonu eiro apgrozījumu. Emitentu skaits arī samazinājās – no 92 uzņēmumiem 2000. gadā un 105 uzņēmumiem abos Baltic Main List un Baltic Secondary List sarakstos 2007. gadā, līdz 63 – 2021. gadā. Varam pielikt klāt 15 uzņēmumus no First North Baltic Share List (gada apgrozījums ap 21 miljonu eiro) un 2 uzņēmumi no Baltic First North Foreign Shares saraksta (apgrozījums 56 eiro un 94 centi).
Diemžēl arī Latvijas akciju tirgus, pat uz mūsu kaimiņu fona, izskatās ļoti bēdīgi – 84 miljonu apgrozījums 2006. gadā pret 763 miljoniem Tallinā un 1.6 miljardiem Viļņā. 2008. gadā: 28 miljoni Rīgā, 618 miljoni Tallinā, 332 miljoni Viļņā. 2021. gadā: tie paši 28 miljoni Rīgā, 493 miljoni Tallinā un 376 miljoni Viļņā. Kāpēc tādi rādītāji un tendence?
Latvijā ir salīdzinoši maz emitentu, īpaši lielo emitentu, kas būtu interesanti arī starptautiskajiem investoriem, kā rezultātā uz Latvijas tirgu lielākoties skatās tikai vietējie – Baltijas un tuvējā reģiona investori. Lielo emitentu trūkums skaidrojams gan ar salīdzinoši mazo Latvijas un Baltijas tautsaimniecības apmēru, iedzīvotāju skaitu un attiecīgi arī vidējā uzņēmuma izmēru. Latvijā liela daļa lielo uzņēmumu joprojām ir valsts kapitālsabiedrības, un valsts nav izvēlējusies iet uzņēmumu privatizācijas ceļu caur biržu, pretstatā atsevišķiem piemēriem kaimiņzemēs, tādiem kā Ignitis IPO Lietuvā vai Enefit Green IPO Igaunijā.
Varam novērot, ka globālās finanšu krīzes laikā Baltijas valstu tirgi cieta no ārējo investoru pilnīgas aiziešanas. Tas attiecas gan uz akciju, gan uz korporatīvo obligāciju tirgu (īpaši lieliem emitentiem un emisijām). Arī lielākajiem vietējiem investoriem – pensiju plāniem, kuri ar savu izmēru ir būtiski pārauguši vietējo kapitāla tirgu (2. pensiju līmeņa kopējais līdzekļu apjoms pārvaldīšanā pārsniedz 5.5 miljardus EUR) salīdzinoši mazās, vietējās emisijas nešķiet interesantas, tādēļ galvenā investoru bāze vidējā Latvijas / Baltijas uzņēmuma vērtspapīru emisijās ir – privātie investori, vietējie ieguldījumu fondi, kuru kopskaits nav ļoti liels un family-office tipa investori, kuri galvenokārt ir pārstāvēti Lietuvā un Igaunijā.
Iepriekšējās krīzes laikā, visi ārējie investori pameta Baltijas tirgu, tāpēc šobrīd varam vairs neuztraukties par ārzemju kapitāla aizplūšanu, kas sagaida citus attīstīto valstu tirgus, ja ģeopolitiskā vai kopējā ekonomiskā situācija pasliktināsies.
Runājot par Baltijas, īpaši Latvijas, finanšu tirgu nozīmīgs faktors ir arī sabiedrības un uzņēmumu kopējais zināšanu līmenis par ieguldījumu vai finansējuma piesaistīšanas veidiem. Piemēram – vēsturiski mums gandrīz nav veiksmīgu piemēru, kad Latvijas uzņēmumiem ar IPO vai obligāciju emisiju palīdzību būtu bijis izdevies veiksmīgi piesaistīt finansējumu. Tāpēc, patīkami ir vērot pavisam nesenas tendences, kad biržā savas akcijas veiksmīgi izvietoja DelfinGroup, Virši-A un Indexo. Pie tam, tas notika ģeopolitiskiem riskiem atrodoties ļoti augstos līmeņos.
Ļoti pozitīvi var arī vērtēt industrijas (investoru, finanšu institūciju, regulatoru), kā arī citu nozaru pārstāvju centienus un darbu, gan sabiedrības un uzņēmumu izglītošanas jomā, gan arī atbalsta mehānismu izveidošanā, ar mērķi palīdzēt uzņēmumam sagatavoties debijai kapitāla tirgū un atrast sev piemērotākos kapitāla tirgus instrumentus. Gribētos ticēt, ka pēdējā laika aktivitāte reģionālā kapitāla tirgū, kad dažāda izmēra un dažādu nozaru uzņēmumiem ir veiksmīgi izdevies piesaistīt līdzekļus ar akciju un obligāciju emisiju palīdzību, kļūs par iedrošinošo faktoru citiem ambicioziem uzņēmumiem izvēlēties šo ceļu, kas noteikti cels interesi par mūsu finanšu tirgū arī no ārzemju investoru puses, ja ne šajā “globālā bardaka” laikā, tad pēc tam, kad “putekļi nosēdīsies”.
Arī elementāri uzņēmumu vērtējumi daudziem Baltijas emitentiem ir vairāk nekā vilinoši, salīdzinot ar to pašu pārcenoto ASV akciju tirgu. Manuprāt, kopumā, esošajā situācijā, Baltijas tirgus nākotne izskatās labāka par dažu citu attīstīto valstu tirgu likteni. Ģeopolitiskās krīzes ietekme uz Baltijas tirgu, pieņemot, ka šeit nenorisināsies karadarbības (tad, domāju, ka biržas būs slēgtas), manuprāt, būs mazāk nepatīkama, nekā tā būs citās biržās un valstīs.
