Pasaules politiķi arvien vairāk zaudē pietāti pret brīvā tirgus jēdzienu un atbalsta savus vietējos ražotājus – t.i. iejaucas privātā biznesā.
Par to liecina Eiropā pašlaik notiekošie megadarījumi – Francijas uzņēmuma Alstom un zviedru - britu farmācijas uzņēmuma AstraZeneca tirgošana. Par abu šo uzņēmumu kapitāldaļu iegādi interesi citu starpā izrādījušas ASV kompānijas – Alstom gadījumā General Electric (GE) un AstraZeneca gadījumā – Pfizer. Nobīstoties no pasaulē lielākā farmācijas uzņēmuma radīšanas, kas britiem varētu nozīmēt daudzu darbavietu zaudēšanu, AstraZeneca tomēr galu galā noraidījusi Pfizer izteikto pirkšanas piedāvājumu. Savukārt Alstom gadījumā, kur cīņa starp potenciālajiem investoriem GE un Siemens pieņēmusi teju jau biznesa kriminālromāna cienīgus apgriezienus, Francijas valdība vispār izdarīja gājienu ar zirdziņu, izdodot dekrētu, kas ļauj valdībai bloķēt ārvalstu investoru tīkojumus pēc stratēģiski svarīgiem franču uzņēmumiem. Jēdziens «stratēģiski svarīgs» gan ir no gumijas un ļauj sevī vajadzības gadījumā satilpināt praktiski jebko.
Var jau teikt, ka franči allaž ir izcēlušies ar nacionālo pašapziņu, pie kuras neizbēgami pieder arī šīs valsts vadošie uzņēmumi un atpazīstamākie zīmoli, tomēr arī brīvā tirgus piekritēju vāciešu pirmā reakcija uz ziņu par to, ka uz Krimas krīzes fona energokoncerns RWE gatavojas krievu miljardierim pārdot savu meitasuzņēmumu Dea bija – te nu gan valdībai būtu jāiejaucas! Galu galā šis darījums tomēr notika un Vācijas valdības veto tiesības attiecas vien uz samērā šauru segmentu, kas skar militāro un bruņojuma tehniku. Arī lielā daļā Eiropas valstu tieša valsts ietekme vienā vai citā formā aprobežojas ar militāro rūpniecību, aviācijas un smagās mašīnbūves, kā arī banku sektoru. Tomēr gadījumi, kad citu valstu investori, īpaši no trešajām valstīm, tiek noraidīti, netrūkst. Atceramies kaut vai krievu miljardiera Vladimira Antonova tīkojumus pēc zviedru autobūves uzņēmuma Saab. Zviedri šim darījumam savu atļauju nedeva, līdz ar to pasargājot savu ekonomiku no tādiem nepatīkamiem satricinājumiem, kādus Antonovam piederošo Snoras un Latvijas Krājbankas kraha dēļ nācās piedzīvot Latvijai un Lietuvai.
Latvijā vismaz pēdējos 20 gados dažādi politiķi, vietējie un ārzemju eksperti ir dēstījuši sabiedrības prātā ideju, ka brīvais tirgus ir panaceja pret visu un ja arī mūsu tautsaimniecībai vēl neiet gana spoži, tad tas ir tāpēc, ka mēs dažus uzņēmumus vēl neesam atdevuši ārzemju investoriem. Taču, ja paskatās uz pašreizējiem globālās ekonomikas flagmaņiem – Ķīnu un ASV, tad tur dominē pilnīgi cita pieeja. Ķīnas valdība ir radījusi tādu kā savu globāli konkurētspējīgo kompāniju nacionālo izlasi, kuras bauda neierobežotu valsts atbalstu un kuru vadītāji ir cieši saistīti ar politisko eliti. Ārzemju investīcijas valstī tiek pieļautas tikai ierobežotā daudzumā un tajos segmentos, kur ķīnieši paši ir salīdzinoši vāji – piemēram, IT un finanšu sektoros, vai, piemēram, veidojot autobūves kopuzņēmumus. Arī ASV ir izlēmīgi jaukusies biznesā, piemēram, savulaik ar nodokļu ieņēmumiem paglābjot no bankrota Chrysler. Neraugoties uz valsts budžeta taupības pasākumiem, ASV rūpniecības politikā lielu lomu spēlē Pentagons. Caur ASV Aizsardzības ministriju tiek finansēta datoru un interneta nozare, ne tikai atbalstot jaunu tehnoloģiju rašanos, bet arī nodrošinot ilgtermiņa produkcijas noietu, piemēram, IBM. Digitalizācijā Eiropa ASV principā jau ir zaudējusi – lielākie interneta pakalpojumu sniedzēji kā Facebook un Google nāk no Kalifornijas. Vienīgais lielais programmatūru ražotājs Eiropā ir palicis SAP, kura menedžments strauji amerikanizējas. Mobilo telefonu somu parauguzņēmums Nokia tagad pieder Microsoft. Kas tālāk? Ir jāsaprot, ka šī ir lielā «apēst vai tikt apēstam» spēle, kurā katram vispirms jāparūpējas pašam par sevi un vismaz lielās valstis šo faktu nekad nav aizmirsušas.