Jāsaka, ka nesenie izteikumi, ka Latvijas Gāze «nodarbojas ar šantāžu un draudiem» mūsu uzņēmumā neatstāja vienaldzīgos. Tāpēc nolēmu, ka man, kā nozares profesionālim, ir lietderīgi darīt zināmu sabiedrībai savu viedokli.
Mūsu uzņēmuma (AS Latvijas Gāze ekspluatācijas iecirkņa Inčukalna pazemes gāzes krātuve) darbinieku uzdevums ikdienā nav piedalīties diskusijās, bet nodrošināt dabasgāzes krātuves darbību un caur to Latvijas gāzapgādes sistēmas darbu, kura savukārt palīdz nodrošināt reālu mūsu valsts enerģētisko drošību, kas ir nepārtraukta valsts iedzīvotāju un uzņēmumu apgāde ar kurināmo, siltumu un gaismu. Jo tieši iesūknētie dabasgāzes krātuvē gāzes apjomi ir pamats mūsu valsts enerģētiskajai neatkarībai, kad tas ir visvairāk nepieciešams – ziemas periodā.
Ar cieņu pret ministres kundzi kā nozares pārstāvis tomēr vēlos sacīt, ka norādīt uz apdraudējumu vēl nenozīmē draudēt.
Dabasgāzes tirgus liberalizācijas procesa gaitā pastāv objektīvi riska faktori, kurus redz nozares profesionāļi, bet diemžēl ignorē politiķi. Norādīt uz tiem nenozīmē iebilst pret tirgus atvēršanu.
Mēs jau divdesmit gadus zinām, ka 2017.gada 3.aprīlī beidzas uzņēmuma privatizācijas līgumi un šajā brīdī tirgus atvērsies. Tas ir fakts, ko uzņēmumā vienmēr ir uztvēruši ar visdziļāko nopietnību un rēķinājušies ar to.
Diemžēl, kad raugāmies uz Ekonomikas ministrijas sagatavoto Enerģētikas likumu, redzam, ka ne tuvu nav izvērtēti tie riska faktori, kas saistās ar tirgus atvēršanu. Nepārdomātu darbību rezultātā mēs varam zaudēt tās stratēģiskās priekšrocības, kuras mūsu valstij dod viena no galvenajām Latvijas dabas bagātībām - Inčukalna pazemes gāzes krātuve.
Inčukalna pazemes gāzes krātuve ir vienīgā šāda krātuve Baltijas valstīs un tā nodrošina reģionālās gāzapgādes stabilitāti. Vasaras sezonā, kad dabasgāzes patēriņš reģionā ir vairākas reizes mazāks nekā aukstajā laikā, dabasgāze tiek iesūknēta krātuvē, lai apkures sezonā to piegādātu klientiem Latvijā, Igaunijā, Krievijas ziemeļrietumu reģionā un mazākos apjomos arī Lietuvā. Pateicoties krātuvei, dabasgāzes piegāžu stabilitāte Latvijas klientiem nav atkarīga no pieprasījuma citās valstīs.
Inčukalna gāzes krātuve pilnībā nosedz Latvijas patēriņu apkures sezonā jeb laikā, kad dabasgāze mums ir vajadzīga visvairāk. Līdzvērtīga situācija ir tikai un vienīgi tādās valstīs, kurās ir pašiem savas gāzes atradnes. Mēs varam justies ļoti droši, jo ziemā mums nav ārējo piegāžu - un tā ir reāla valsts enerģētiskā drošība.
Tomēr, lai Latvija varētu izmantot gāzes krātuves priekšrocības, vasarās tajā ir jāiesūknē dabasgāze. Šāda nepieciešamība nav biznesa, bet gan tehnisks apsvērums. Reģionā izbūvētā gāzapgādes sistēma jau sākotnēji ir veidota tā, ka Latvijā - Inčukalna pazemes gāze krātuvē - tiek veidoti uzkrājumi, kuri vēlāk tiek izmantoti ne tikai Latvijas patēriņam, bet arī faktiski visam Igaunijas patēriņam un Krievijas ziemeļrietumu reģiona apgādei ar dabasgāzi ziemā. Krievijas starpsavienojums apkures sezonā darbojas pretējā virzienā - mēs piegādājam gāzi viņiem. Starpsavienojums ar Igauniju iet vienā virzienā, no Igaunijas nav tehniski iespējams saņemt dabasgāzi ne apkures sezonā, ne citā laikā.
Vienīgā alternatīva ir Lietuvas starpsavienojums ar Latviju, kura jauda ir 6 miljoni kubikmetru gāzes dienā, kamēr Baltijas valstu kopējais patēriņš ziemā ir 25-35 miljoni dienā. Lietuvas starpsavienojuma jauda ir tikai puse no Latvijai ziemā nepieciešamā gāzes daudzuma. Ja Inčukalna pazemes gāzes krātuvē nebūtu gāzes, šis Lietuvas starpsavienojums tātad varētu nodrošināt tikai pusi no mūsu valstij nepieciešamā daudzuma. Jāņem vērā arī tas, ka daļa no Lietuvas jaudas jau tagad tiek izmantota Igaunijas vajadzībām un reāli mēs varam rēķināties tikai ar kādu trešdaļu jaudas. Domāju, ka jebkuram ir saprotams, ka šāda situācija nozīmētu atgriešanos pie «Godmaņa krāsniņām» vai ko ļaunāku, bet realitātē Latvijas gāzapgāde, neskatoties uz politiķu runāšanu par draudiem, nekad nav bijusi pārtraukta. Latvijas enerģētiskā drošība turpretī tik tiešām var tikt reāli apdraudēta, ja Inčukalna pazemes gāzes krātuve nepārdomāta tirgus regulējuma rezultātā paliek tukša, jo tirgotāji un pircēji var neveidot dabasgāzes krājumus ziemas mēnešiem.
Šobrīd Latvijas Gāzei ir pienākums nodrošināt Latviju ar dabasgāzi. To nosaka gan Enerģētikas likums, gan izsniegtā dabasgāzes tirdzniecības licence, gan Sabiedriskā pakalpojuma regulatora likums.
Latvijas Gāze ir sakārtojusi visu sistēmu tā, ka mēs spējam pa vasaru piesūknēt Inčukalnā dabasgāzi un ziemā nodrošināt visu valsts patēriņu.
Tas ir panākts arī pateicoties tam, ka Latvijas gāze par Krievijas uzņēmuma Gazprom piegādāto dabasgāzi norēķinās pēcapmaksā. Starp citu, Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurai ir dota šāda iespēja. Atveroties dabasgāzes tirgum šādas iespējas, visticamāk, vairs nebūs.
Respektīvi, katram tirgotājam vai pircējam pašam būs jādomā par savu krājumu veidošanu. Tāpēc pamatots ir jautājums - cik no šiem tirgū no jauna ienākušajiem tirgotājiem būs spējīgi uzņemties desmitus un simtus miljonu eiro lielas saistības, lai veidotu un uzglabātu dabasgāzes krājumus?
Krātuves pakalpojumi ir papildus izmaksas. Vai pircēji un tirgotāji vispār būs motivēti un spējīgi izmantot krātuves pakalpojumus, ja tās ir papildus izmaksas konkurences situācijā?
Līdz ar to var izveidoties situācija, ka vasarā ir nepietiekami iesūknēti apjomi krātuvē un ziemā, uznākot lielākam salam, vienkārši nebūs dabasgāzes, ko piegādāt Latvijas patērētajam no krātuves un, kā jau iepriekš minēju, cauruļvadu starpsavienojums ar Lietuvu to arī ne tuvu nenodrošinās. Potenciālās piegādes no Lietuvas puses jebkurā gadījumā šobrīd, neveicot starpsavienojumu jaudu palielināšanu, var būt tikai papildus dabasgāzes avots, tās nevar nodrošināt sistēmas stabilitāti reģionā.
Mūsu skatījumā Enerģētikas likumā ir jāparedz pienākums noteikta lieluma patērētājiem un tirgotājiem veidot krājumus, vai arī pienākums veidot valsts pasūtījumu dabasgāzes stratēģisko rezervju veidošanai.
Mums nav jākāpj pirmajiem uz grābekļa, jo ir zināma citu valstu gāzes tirgus liberalizācijas pieredze. Arī citas valstis ir saskārušās ar tādu pašu problēmu un haosu tirgū, kas izveidojas pēc liberalizācijas, ja nav tikuši ņemti vērā visi sistēmas apdraudējumi un riski. Tāpēc, piemēram, Francijā ir noteikts diezgan augsts apgādes drošības aizsardzības līmenis un tirgotājiem ir jāveido obligātās rezerves iekšējam tirgum, paredzot 80% no krātuves jaudām aizsargātajiem iekšējā tirgus dalībniekiem. Turklāt ņemsim vērā, ka klimatiskie apstākļi Francijā ir atšķirīgi no Latvijas, kurā dabasgāzes kā energoresursa loma ziemas apstākļos ir faktiski neaizstājama.
Diemžēl es neesmu sastapis Ekonomikas ministrijas vai kādas citas valsts pārvaldes iestādes liberalizācijas procesa ekonomiskos, tehniskos izvērtējumus. Domāju, ka jebkuram ir skaidrs - ja nav veikta procesa analīze mēs nevaram būt pārliecināti, ka likumā piedāvātais risinājums ir tiešām sabiedrībai un nozarei izdevīgākais. Tāpat neesmu sastapis liberalizācijas gaitas grafiku, kur pa soļiem būtu redzams un kļūtu saprotams, kā tā notiks. Iespējams, ka tas ir iemesls, kāpēc tik saasināti tiek uztverti nozares profesionāļu norādījumi uz objektīviem riskiem, kas var izveidoties sasteigta un pārspīlēti politizēta procesa rezultātā.
Tā, piemēram, vēl pavisam nesen tika pieņemts jauns Būvniecības likums, kurš regulē būvniecības nozari. Minētajā regulējuma izstrādē arī tika ignorēti nozaru speciālistu viedokļi, kā rezultātā šobrīd esošā regulējuma ietvaros praktiski nav iespējams ekspluatēt un normālos apstākļos rekonstruēt krātuves un gāzesvadu sistēmas ar darba spiedienu virs 16 bar. Mūsu uzņēmuma inženieru viedoklis ir, ka likums tika pieņemts arī politizēta procesa rezultātā sasteigti un vismaz mūsu nozarē nav sasniegts izvirzītais mērķis - būvniecības kvalitātes darbu celšana un caurspīdīgums, bet gan drīzāk tieši pretēji.
