Britu aiziešana no ES Latvijā vairāk aktualizē vietējās nekā starptautiskās problēmas; pasaulei Latvija ir interesanta reģionāli
Var tikai uzslavēt par ārlietām un aizsardzību atbildīgās komisijas no Baltijas parlamentiem, kas Brexit dienā jeb tad, kad Lielbritānija trešdien oficiāli paziņoja par izstāšanos no ES, Londonā atradās kopīgā vizītē. Kopīgā – tas ir pareizi darīts! To mums no sākta gala ir mācījuši arī amerikāņi, augstākajā līmeni tiekoties ar baltiešiem, - nekā citādi, tikai kopā.
Tajā visā, protams, fundamentāla loma bija un ir stratēģiskajai drošībai – draudam, ne vērtībai, pātagai, ne burkānam. Arī kopīgais brauciens uz Brexit pasākumu acīmredzot ir šādi motivēts, jo tajā uzsvars ir uz britu turpmāku līdzdalību šeit reģionālajā drošībā.
Ar pātagu mums tātad viss ir skaidrs, ar to viss ir kārtībā. Ar otru motivācijas pamatelementu ir jau grūtāk. Bet, raugi, lietu kārtība ir ne bez humora, un nenovērtēts burkāns, neizmantota iespēja agri vai vēlu kļūst par pātagu, kā mikro, tā makro un starpvalstu līmeņa konkurencei darot savu.
Gudrais to redz laikus, novērtē un rosās. Tāpēc iepriecinoši bija nesenā sarunā Ekonomikas ministrijā (DB 14.03.2017.) arī no ierēdnes Evitas Feldbergas dzirdēt atskārsto vajadzību, ka mums Baltijā arī vajadzētu kopēju ministru padomi – kā Ziemeļvalstīm. Baltijas asambleja jau mums ir, bet tā vairāk rīkojas ar muti, ne ar maku, un tieši tas ir kritiskais elements.
Tā tas ir visās lietās. Pat Mārtiņš Luters ir teicis, ka kristietis atgriežas divreiz – vispirms ar sirdi, pēc tam – arī ar maku. Labie nodomi, dziļas atskārsmes, lieliski plāni, pat reliģiski pārdzīvojumi ir kā gaišas domas, bet lidot tās var tikai (pēc itāļu romantisma tehnoloģijas) zelta spārniem.
Ja zelts tām netiek veltīts, tās nelido. Tāpēc arī Baltijas kopība ir pareiza vēlme, tikai bez kopēja fonda, kā to jau gadiem atkārto Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds, nekas «nelidos», un tas sakrīt ar EM ierēdņu atziņu par kopēju darīšanu, kas, protams, nozīmē kopēju budžetu vienotam mērķim. Jautājums – kādam?
Zīmīgi, ka atziņa par Baltijas praktisku, reālu sadarbību, kur mute un maks ir kopā, ir izkristalizējusies tieši ierēdniecībā, kas atbild par inovācijas politiku, ieskaitot klasteru veidošanu. Tur šādu nepieciešamību jau mana, jo šie cilvēki redz, ko no mums sagaida Eiropa un pasaule, arī Lielbritānija. Un tai redzējumā, kas ir zināšanās, zināšanu pārnesē un pētniecības un biznesa sazobē balstīta ekonomika, nav pat tik svarīgi, vai tā Lielbritānija ir ES iekšā vai ārā un cik augsti ir tradicionālo tarifu sliekšņi.
Jāsāk ir pašiem ar sevi tepat Latvijā, kur kopējie zelta spārni katru finanšu gadu no jauna tiek pārkalti daudzos maziņos, toties savējos, budžetos. Augstskolu sadarbība, pašvaldību sadarbība, starpresoru sadarbība – baismīgi greizsirdīgas jomas, katra ar saviem zelta puteklīšiem. Iznākumā ir konkurence savā starpā ar skābētiem kāpostiem. Var jau arī tam pieiet inovatīvi, bet, lūdzu, kopā!
