Eirāzijas Ekonomiskās savienības izveide nav alternatīva integrācijai Eiropā, jo topošajā savienībā dominē uzpirkšanas mehānisms .
Pavisam drīz – 29. maijā – Krievija, Baltkrievija un Kazahstāna gatavojas parakstīt Eirāzijas Ekonomiskās savienības dibināšanas līgumu. Tas būs nākamais solis aiz 2011. gadā izveidotās Krievijas muitas savienības un pusceļš uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķi – Eirāzijas savienību, ko vairāki eksperti nodēvējuši par Padomju Savienību jaunās skaņās. Eirāzijas savienība ir Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva ideja tranzīta stimulēšanai, kurai Putins pieķēries ar lielu deg- smi un, pēc dažu mediju paustā, esot jau uzrunājis tai pievienoties arī Ķīnu un Indiju. Tas, vai Ķīna un Indija tiešām ģeopolitiski varētu izšķirties par šādu soli, pagaidām gan izskatās apšaubāmi, jo šīm valstīm ir svarīgas attiecības ar citu pasaules lielvaru – ASV, taču nākamās Muitas savienības dalībnieces jau zināmas – Kirgizstāna un Armēnija.
No Krievijas uzņēmējiem dzirdētas skarbas atsauksmes – Muitas savienības ideja gan esot laba, bet praksē sevi neattaisnojot pašas Krievijas muitas darbības dēļ, jo preces mēdzot nezināmu laiku, reizēm pat nedēļām ilgi nogulēt Krievijas ostās.
Tāpat svarīgi ir apskatīties, uz ko visa šī Eirāzijas savienības ideja patiesībā balstās, un te nu redzams, ka tā ir visskaidrākā aprēķina un savstarpējas atkarības laulība. Jā, arī Eiropas Savienība tika dibināta ar aprēķinu, taču tā vairāk orientēta uz patstāvīgu valstu sadarbību labklājības vārdā, savukārt bijušo padomju republiku ekonomiskā struktūra izveidota tā, ka pārsvarā tās joprojām īsti patstāvīgi funkcionēt nespēj, to atkarību vēl regulāri pastimulējot ar Krievijas finanšu injekcijām. Piemērs – pirms svarīgā 29. maija līguma parakstīšanas Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašeno no Krievijas «izsitis» vēl vairākus, miljardos eiro mērāmus aizdevumus Baltkrievijas ekonomisko problēmu risināšanai. Taču pēc Eir- āzijas Ekonomiskās savienības izveides dotāciju pīrāgs solīts vēl treknāks. Taču no kurienes Krievija ņem naudu šo solījumu izpildei? Pēc pēdējām ziņām investori arvien vairāk novēršas no Krievijas rubļa. Martā pieprasījums Krievijā pēc ārzemju valūtām – īpaši ASV dolāriem un eiro – pēc Krievijas Centrālās bankas datiem pieauga par 14,9%.
Tas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada un 50% liels kāpums pret februāri. Tāpat krievi rekordtempos pārvietojuši drošākās vietās savus skaidras naudas noguldījumus ārzemju valūtās – kopumā 6,9 miljardus dolāru. Pirmo trīs šā gada mēnešu laikā rublis zaudēja savu vērtību pret dolāru par 9%, bet pret eiro – par 8%, vislielāko vērtības kritumu uzrādot pēc strīdīgā Krimas referenduma. Šī situācija rada diezgan draudīgu ainu attiecībā uz Krievijas ekonomikas perspektīvu.
Lielāko daļu Krievijas budžeta ieņēmumu veido saņemtā nauda par naftu un gāzi, no kuras lauvas tiesu, kā liecina statistika, savukārt samaksā tieši Eiropa. Līdz ar to Eirāzijas savienības solījumu izpilde un dzīvotspēja iznāk tieši balstīta eiropiešu maksājumos. Tas ļauj no jauna skatupunkta paraudzīties uz to, kurš pastiprinātu ekonomisko sankciju gadījumā būtu lielāks zaudētājs, un spiest uz mierīga izlīguma pogām. Krievija uz Eiropu pašlaik eksportē vairāk nekā 70% savas naftas. Ar šī resursa piegādes alternatīvām pasaulē problēmu nav. Ar gāzi situācija ir sarežģītāka, taču, ņemot vērā globālo gāzes nozares attīstību mērķtiecīgi rīkojoties, arī šī atkarība dažu gadu laikā ir novēršama, lai gan, protams, tas kaut ko maksās.
Taču tas maksās arī daudzus miljardus Krievijai, ja tā savus energoresursus nākotnē gribēs pārorientēt kaut vai uz Āzijas reģionu. Tas ir laiks un nauda, kā Putinam, iespējams, nemaz nav, jo jautājums ir arī par to, cik tālu Krievijas autonomie reģioni, īpaši derīgajiem izrakteņiem bagātā Jakutija, ar saviem resursiem būs gatavi apmaksāt Putina pasaules lielvaras sapņus.