«Londona man ir pārāk dārga. Un tas bija viens no iemesliem izvēlēties Rīgu.»
To intervijā DB saka uzņēmējs Vjačeslavs Kuziščins, kurš dzīvi un darbu Maskavā nomainījis pret Rīgu.
Kādēļ jūs esat izvēlējies Latviju par savu biznesa un dzīves vietu?
Krievijā, Maskavā, nodzīvoju 57 gadus. Mēs atbraucām ar visu ģimeni. Dēlam tagad ir astoņi gadi, viņam bija astoņi mēneši, kad mēs ieradāmies Latvijā.
Kāpēc mēs izvēlējāmies Latviju? Lai atbildētu uz šo jautājumu, laikam labāk sākt ar to, kāpēc ne Krieviju. No Krievijas mēs aizbraucām divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Maskavā ir gluži fiziski grūti dzīvot. Pārvietošanās no punkta uz punktu bieži prasa minimums trīs stundas. Bija tāds gadījums. Es lidoju uz Rīgu, biju lidostā Šeremetjevā. Sieva brauca Maskavā no centra uz mājām, mēs dzīvojām Rubļovkā. Es atlidoju uz Latviju, aizbraucu līdz Jūrmalai, kur mums tolaik bija dzīvoklis, piezvanīju sievai, bet viņa joprojām brauca mājās. Otrkārt, Krievijā, Maskavā, arī pirms astoņiem gadiem bija tāda biznesa atmosfēra, kas ir grūti izturama. Krievijā ir milzīga korupcijas komponente. Jebkurā biznesā, sākot ar mazu bodīti un beidzot ar oligarhu vidi. Obligāti jābūt kādam, kas tevi piesedz. Rajona milicijas nodaļā vai valdībā – atkarībā no tava biznesa mēroga. Jo, lai kas tev piederētu, to jebkurā brīdī var atņemt, lai kādi arī būtu likumi. To zina katrs krievu cilvēks. Latvijā nav šādas sajūtas, ka kurā katrā brīdī var atņemt mantu un biznesu. Te ir pilnīgi cita atmosfēra.
Vai jūs neidealizējat Latviju?
Redziet, šis restorāniņš un šī ēka, kurā mēs ar jums atrodamies un runājam, man pieder. Bet es zinu, ka man to neatņems, ja tā iepatiksies, piemēram, Ušakovam un viņa sievai. Nebūs tā, ka pirkuma līgumā atradīs kādu nepareizi ieliktu komatu, kādēļ to anulēs, bet īpašumu atņems un viss. Krievijā kaut kas līdzīgs notiek uz katra soļa. Lūk, tie arī paši galvenie iemesli, kādēļ ieradāmies Latvijā. Vēl Latvijā es nejūtu to, ko krieviski sauc hamstvo (sadzīves rupjība – red.). Krievijā šī sadzīves rupjība burtiski vējo gaisā. Pilnīgi citāda ir ceļu satiksme. Jebkurā iestādē tevi uzrunā citādāk. Krievu ierēdnis dzīvo ar attieksmi – ko tu te esi atnācis, es strādāju, bet tu man traucē. Latvijā ierēdņi, vismaz tie, ar kuriem es esmu sastapies, man liekas, strādā ar izpratni, ka viņi tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu un viņu uzdevums ir palīdzēt vai vismaz netraucēt cilvēkam. Krievijā ierēdņa uzdevums ir patraucēt tev, lai tu par to samaksātu, ka tev netraucē. Personīgi es šo astoņu gadu laikā, kopš pastāvīgi dzīvoju Latvijā, ne reizi neesmu sastapies ar korupciju nevienā līmenī. Man ir vairāki objekti un ne ar PVD, ne ar ugunsdzēsējiem, ne ar kādu citu nav bijis nekādu problēmu.
Jūs savulaik strādājāt vadošā amatā Hodorkovskim piederošajā naftas kompānijā Jukos?
Jā, strādāju, biju viceprezidentam tieši pakļauts departamenta vadītājs. Vēlāk man bija savs bizness nekustamo īpašumu jomā.
Jūsu pārvākšanās uz Latviju nav saistīta ar Hodorkovska lietu?
Neesmu Interpola meklēšanā kā daudzi mani draugi un kolēģi. Es nevaru par sevi teikt, ka esmu «asiņainā Putina režīma upuris». Man tik tiešām nepatika dzīve Krievijā.
Ar ko ir saistīts jūsu bizness Latvijā?
Turpinu darboties ar nekustamo īpašumu. Iegādājos īpašumus, kas prasa remontu. Faktiski tādus, ko Krievijā sauc par miskasti. Savedu kārtībā. Izīrēju.
Kad nolēmāt, ka vairs nedzīvosiet Krievijā, vai bez Latvijas jums bija vēl kādi varianti?
Vairs neatceros, kādā Krievijas žurnālā izlasīju tādu frāzi, ka Rīga – tā ir Londona nabagiem. (smejas.) Varbūt nabagiem, kas nav gluži nabagi. (Smejas).
Visu interviju Man tiešām nepatika dzīve Krievijā lasiet 12. jūnija laikrakstā Dienas Bizness.
#1/3
#2/3
