Krievijai nav izvēles Austrumos, jo tās veidojošie faktori ir Rietumos, saka žurnāla Snob galvenais redaktors Nikolajs Uskovs. Rīgā viņš viesojās starptautisko konferenču cikla Reputāciju kari konferencē
Latvija vēsturiski ir dabūjusi visu ko labu, kas Krievijā tās iekšējās loģikas dēļ ir izrādījies lieks. Piemēram, vecticībniekus, kas no sākta gala ir bijuši gan lojāli pilsoņi, gan ar izteiktu uzņēmējdarbības garu. Vai pēdējo gadu krievu vilnis, kas ienāk līdz ar uzturēšanās atļauju tirdzniecību, ir «labie krievi»?
Starp viņiem ir arī daži mani draugi, kas ir ļoti labi krievi un šeit iegādājušies dzīvokļus vai mājas. Es arī pats to esmu apsvēris, bet tad pārdomāju, jo man tomēr sirdij tuvāka ir Vidusjūra. Taču kopumā šeit, Latvijā, ir parādījies daudz tādu cilvēku, kas izdaiļo Maskavu, un arī jums viņi noteikti netraucēs. Un viņi jau šurp brauc galvenokārt atpūsties.
Ja vien tie nav tie monstri, kas apmeklē Jauno vilni, tad pārējie ir ļoti labi krievi. Starp viņiem ir arī žurnālisti, rakstnieki, arī ievērojami PR speciālisti – tādi labi, krietni cilvēki. Un viņi jau šeit iegulda un tērē, un daži arī attīsta savu vietējo biznesu.
Kāda ir mūsdienu rietumniecisko krievu attieksme pret Rietumiem?
Kopš 2000. gadu sākuma Krievijas ekonomika ļoti strauji auga, un mums bija pretējā parādība tai, kas bija redzama Latvijā. Jums daudzi cilvēki izceļoja strādāt uz Rietumiem, bet mums gluži pretēji – daudzi 90. gados emigrējušie atgriezās atpakaļ Krievijā, un daži arī sapelnīja bagātību. Tagad atkal ir atplūdi, un starp aizbraucējiem iezīmējies vilnis labi nodrošinātu cilvēku, kas ir noguruši no saspringtās un histēriskās atmosfēras valstī.
Starp aizbraukušajiem ir arī ļoti ievērojami cilvēki, tostarp rakstnieks Boriss Akuņins jeb īstajā vārdā Grigorijs Čhartišvili. Ja nemaldos, viņš tagad pastāvīgi dzīvo Londonā. Pirms tam tikai palaikam, vasarās aizbrauca uz Franciju savas grāmatas rakstīt, bet tagad Krievijā neparādās vispār. Ir arī vairāki izteikti politiski bēgļi.
Arī Artēmijs Troickis dzīvo Igaunijā.
Jā, arī viņš, un vispār tagad ir tāda kā aizbraukšanas sajūta tieši šādu nodrošinātu cilvēku starpā, kas vienkārši vairs negrib Krievijā ne ar ko nodarboties, jo ir noguruši un vīlušies.
Cik daudz Rietumiem šo cilvēku acīs ir laba reputācija, un cik daudz viņi vienkārši bēg no kaut kā sliktāka?
Krievijā ir termins «liekie ļaudis». Ja vēl atceraties padomju skolā mācīto, tad Mihaila Ļermontova Pečorins bija tāds liekais cilvēks, kas konkrētajā politiskajā situācijā nevarēja atrast saviem spēkiem un talantam pielietojumu, tāpēc viņa dzīve paiet bezmērķīgi un bezjēdzīgi.
Tagad šis termins atkal ir atdzīvojies, jo ir milzīgs daudzums ļaužu, kas pilnīgi nemaz nespēj nodarboties ar savu iemīļoto darbu. Tas notiek vai nu politiskas vajāšanas dēļ, vai arī – un tas ir biežāk– tāpēc, ka ļoti bieži ir kļuvis riskanti nodarboties ar savu biznesu. Tāpēc arī ir šis fenomens, un cilvēki vai nu dodas iekšējā emigrācijā, ja viņiem nav gana daudz iespēju, vai arī ārējā – ja viņiem ir līdzekļi, par kuriem ārzemēs dzīvot.
Es teiktu, ka tā ir mūsu galvenā problēma – ka liels skaits pieaugušu, gudru, lietišķu cilvēku nespēj sev rast pielietojumu un stāv dīkā.
Viena grupa ir uzņēmīgi ļaudis, bet cita, ja nekļūdos, ir arī žurnālisti.
Jā, tomēr žurnālistiem ir nedaudz vienkāršāk. Sevišķi, ja žurnālists nav visai principiāls, tad viņš pratīs iekārtoties. Un ja viņam arī ir zināmi stingri uzskati, tad tomēr viņš var pārprofilēties. Piemēram, kā mūsu izcilais TV vadītājs Leonīds Parfjonovs. Viņš nevar nodarboties ar iemīļoto darbu televīzijā, tomēr viņam ir spīdoši labi televīzijas filmu projekti un arī grāmatu projekti. Viņš ir saglabājis savu godu, un arī nodarbojas apmēram ar to, kas patīk. Visdrīzāk gan viņš gribētu vadīt lielu TV kanālu, bet tādas iespējas viņam nav. Tā kā viņš ir tiešām ģeniāls cilvēks, viņam pat Krievijas Pirmais kanāls pasūta filmas. Tām nav nekāda politiskā konteksta, māksla runā pati par sevi.
Ir dzirdēts viedoklis, ka Krievijā cilvēki dzīvo kvazirealitātē, realitātes šovā, kurā var notikt jebkas, un nav skaidrs, kas aiz šā vai tā stāv, bet iespaids tiek radīts, ka jebkam ir sakars ar Kremli.
Realitātē tas noteikti tā nav. Realitātē varas vertikāles Krievijā nav, un Vladimira Putina vara ir daudz gaisīgāka, nekā šķiet. Vara valstī vidējā līmenī ir pilnīgi ārpus viņa kontroles, nerunājot nemaz par zemāko līmeni. Tā arī pašreizējā lietu kārtošana starp spēka struktūrām jeb silovikiem un Ramzanu Kadirovu uzrāda, ka gan augstākās institūcijas, gan Putinam pats pietuvinātākais reģiona vadītājs ir faktiski nekontrolējami. Putinam tas ir ļoti aizvainojoši un bīstami.
Tomēr arī bez šiem skandāliem redzams, cik neefektīva ir valsts mašīna – cik neveikla tā ir, kā tā bremzē jebkura jautājuma risināšanu, un ka bez prezidenta personīgas iejaukšanās atrisināt nevar neko. Un arī Putina personīga iejaukšanās neko vēl negarantē. Birokrātija un pilnīgā bezatbildība rada apstākļus, kuros šiem cilvēkiem nekas nedraud, un viņi tajos labi jūtas, jo šajos apstākļos nav sabiedrības kontroles, kas, kā zināms, ir pati efektīvākā. Varas kontrole ir pārāk tāla, un jo tālāk no Maskavas, jo vājāka. Nekontrolējamība rada arī nevadāmību.
Tomēr ko cilvēki Krievijā uzskata par realitāti?
Viņi redz to, ko rāda TV, un nesaprot, ka pastāv arī kāda cita realitāte. Jau 1967. gadā Gijs Debors to nodēvēja par izrādes sabiedrību, tā kā tas ir jau labi pārdomāts modelis. Viņš rakstīja par patērētāju sabiedrību, kuru uzsēdina uz dažādām ilūzijām un aizvieto tradicionālās jēgas ar jaunām jēgām. Šī teorija jau ir izmēģināta biznesā, ir parādījusi neticamu efektivitāti, un to savās interesēs ir pārņēmusi arī politiskā klase.
Iespējams, valstis ar stabilākiem sabiedriskajiem institūtiem šī modeļa postošo spēku tik ļoti neizjūt, bet Krievijā šādu institūtu vai nu nav, vai arī tie ir ļoti vāji, tāpēc šeit iluzorā pasaule ir aizpildījusi visu cilvēka apziņu. Tāpēc cilvēki tiešām tic, ka amerikāņi ir gribējuši Ukrainā izvietot karabāzes. Viņi aizvien nav spējuši tādas izvietot Baltijā, bet, lūk, 20 karabāzes Ukrainā – mierīgi! Un nevienam neinteresē, ka tie taču būtu pilnīgi nepamatoti miljardos mērāmi izdevumi.
Ar šiem cilvēkiem argumentēt ir neiespējami. Viņi tic, ka amerikāņi Tuvajos Austrumos taisa karus, lai paaugstinātu vai pazeminātu naftas cenas, un visiem ir skaidrs, ka princeses Diānas slepkavību ir sarīkojusi Elizabete II.
Visu interviju Krievija dzima tirgū lasiet 29. maija laikrakstā Dienas Bizness.
#1/3
#2/3
