Pēdējie pāris gadi enerģētikas sektorā ir bijuši ļoti izaicinoši, taču šobrīd mēs esam uz pareizā ceļa, uzskata Egerts Kilings (Egert Killing), FILTER uzņēmumu grupas vadītājs.
Resursu cenu lēcieni bijuši milzīgi, tas tirgū radījis vietu dažādām spekulācijām, teic E.Kilings. Šo tendenci apliecina arī Nordpool dati - laika posmā no 2019. līdz 2024. gadam elektroenerģijas gada vidējās cenas Baltijas reģionā svārstījušās no 33,69 eiro par megavatstundu (EUR/MWh) līdz pat 230,23 EUR/MWh. Iepriekš bieži kā viens no galvenajiem augsto cenu iemesliem tika minētas lielās investīcijas zaļajā enerģijā, taču šobrīd mēs varam skaidri redzēt, ka patiesībā situācija ir pretēja, norāda FILTER uzņēmumu grupas vadītājs, uzsverot, ka augstās cenas lielā mērā skaidrojamas nevis ar ieguldījumiem atjaunojamo energoresursu (AER) sektorā, bet gan ar faktu, ka zaļo jaudu ir bijis pārāk maz. Par AER attīstību un citām enerģētikas nozares aktualitātēm tiks diskutēts arī FILTER un DB organizētajā konferencē Dzīve pēc pārmaiņām (Life After Change), kas notiks 12.septembrī ATTA centrā.
Smagi jāstrādā
Šobrīd lielākais izaicinājums enerģētikas nozarē ir lielās cenu svārstības, pārliecināts ir E.Kilings. “Baltijā investīcijas AER sektorā tiek veiktas jau vairāk nekā 15 gadus, taču mums joprojām ir ļoti sarežģīti prognozēt cenu pat nākamajam mēnesim, bet tam tā nevajadzētu būt. Jau šodien varam novērot ļoti ekstrēmus laikapstākļus klimata pārmaiņu dēļ, un mums ir jāsaprot - arī enerģētikas nozare ir spēlējusi lielu lomu šo izaicinājumu radīšanā. Šī iemesla dēļ tagad mums ir smagi jāstrādā, lai rastu jaunus un videi draudzīgus risinājumus, kas tajā pašā laikā spētu konkurēt ar vecajām tehnoloģijām. Ja runājam par valsts atbalstu, uzskatu, ka jebkura veida subsīdijas būtu jāvērtē piesardzīgi. Finansiāls atbalsts būtu vajadzīgs tām nozarēm, kur sākotnēji nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, taču ilgtermiņā būtu jādomā, kā izveidot tirgu bez subsīdijām,” domā E.Kilings, uzsverot, ka šobrīd Eiropa dodas elektrifikācijas virzienā.
“Par to varam runāt gan šaurākā, gan plašākā mērogā. Piemēram, tirgū arvien vairāk ienāk elektroauto un mājas siltumsūkņi, tajā pašā laikā novērojam arī plaša mēroga elektrifikāciju rūpniecībā un enerģētikas sektorā. Ja runājam tieši par Baltijas valstīm, jāsaka, ka šajā reģionā augstā līmenī tikuši attīstīti centralizētas siltumapgādes tīkli, tas noteikti ir bijis pareizais ceļš. Šis fakts neapšaubāmi Baltijai sniedz milzīgas priekšrocības, salīdzinot, piemēram, ar citām Rietumeiropas valstīm. Baltijas gadījumā integrēt sistēmās saules un citas atjaunojamās enerģijas, kas ienāk tirgū, šobrīd ir daudz vienkāršāk. Tāpat noteikti jāpiemin arī iespēja siltumenerģijas ražošanā izmantot atkritumus, ko rada citas industrijas. Arī tā ir priekšrocība, kuras daudzām citām valstīm nav. Būtu ļoti žēl, ka mēs šo situāciju neizmantotu,” spriež FILTER uzņēmumu grupas vadītājs.
Attīsta sauli un vēju
Šobrīd Baltijas valstis AER jomā uzstādījušas gana ambiciozus mērķus. Klimata un enerģētikas ministrija norāda, ka līdz 2025. gada beigām Latvija, Lietuva un Igaunija savu enerģijas ražošanas portfeli plāno papildināt ar aptuveni 1125 megavatiem (MW) saules enerģijas, bet WindEurope prognozes liecina, ka vēja uzstādītā jauda reģionā 2030. gadā varētu sasniegt 10 gigavatus (GW). 2024. gada maijā Latvijā kopumā bija uzstādīti 430 MW saules jaudu, Igaunijā - 680 MW, bet Lietuvā - 1165 MW. Arī nākotnē ambiciozākos mērķus nosprauduši tieši lietuvieši, kuri tuvākā pusotra gada laikā iecerējuši uzstādīt aptuveni 635 MW saules jaudu, kā rezultātā 2025. gada beigās kopējā saules jauda Lietuvā varētu sasniegt 1800 MW. Būtiski iecerēts reģionā audzēt arī vēja jaudas. WindEurope dati liecina, ka jau 2023. gadā, izmantojot vēja enerģiju, Lietuva sedza 21% no kopējā elektroenerģijas pieprasījuma, Igaunija - 10%, bet Latvija - 4%, taču eksperti uzskata, ka šis apjoms tuvākajos gados varētu ievērojami pieaugt. Darjus Maikštens (Darius Maikstenas), Ignitis Group izpilddirektors, iepriekš DB izteicies, ka ap 2030. gadu Baltijas valstis, visticamāk, spēs sevi pilnībā nodrošināt ar visu nepieciešamo elektroenerģiju, un šis mērķis tiks sasniegts, izmantojot tikai AER.
Viņš norāda, ka jau šobrīd uzstādītās vēja un saules jaudas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ik gadu būtiski palielinās, kā rezultātā septiņu, astoņu gadu laikā Baltija varētu kļūt pilnībā energoneatkarīga, bet vēlāk - eksportēt zaļo enerģiju arī uz citām Eiropas valstīm, galvenokārt - Vāciju.E.Kilings gan uzskata, ka šo mērķi sasniegt tik īsā laikā varētu būt sarežģīti. “Esmu redzējis dažādus aprēķinus, ka tehniski tas ir iespējams, taču es neesmu pārliecināts, vai realitātē tas varētu strādāt tikpat labi kā uz papīra. Ja runājam par AER kopumā, jāsaka, ka liels potenciāls ir biogāzei, kas varētu tikt izmantota brīžos, kad nav pieejami vēja un saules resursi. Biogāzi ir ļoti viegli uzkrāt, un tā ir salīdzinoši lēta, tāpat to var arī vienkārši kontrolēt un izmantot tikai tad, kad nepieciešams. Daudz tiek runāts par ūdeņradi, taču es domāju, ka primāri mums nevajadzētu aizmirst arī par biogāzi kopumā,” spriež E.Kilings.
Jākļūst neatkarīgiem
Pēdējie gadi ir bijuši izaicinoši daudzām uzņēmējdarbības nozarēm, tostarp enerģētikai, piekrīt Prīts Lepaseps (Priit Lepasepp), Sunly vadītājs un līdzdibinātājs. “Ģeopolitiskā situācija ir likusi visām Baltijas valstīm pārvērtēt savus enerģijas avotus un enerģētiskās neatkarības līmeni. No Sunly viedokļa galvenais pagrieziena punkts šajā laikā noteikti ir bijis visu Baltijas valstu izvirzītie ambiciozie AER mērķi. Šī apņemšanās liecina, ka valdības vēlas pozitīvi ietekmēt attīstības procesu, lai pēc iespējas ātrāk tīklā iekļautu jaunu enerģijas ražošanu. Skaidrs, ka Baltijas valstīm ir jāpārorientē energoapgāde uz vietējiem avotiem, lai stiprinātu savu enerģētisko drošību. Izšķiroša nozīme ir arī enerģētiskās neatkarības iegūšanai no Krievijas, kas ietver ne tikai atteikšanos no Krievijas gāzes, bet arī atvienošanos no Krievijas elektroenerģijas sistēmas. Tas ir izšķirošs solis, kas būtiski uzlabos enerģētisko drošību reģionā,” norāda P.Lepaseps, piebilstot, ka Baltijas valstis spēj saražot pietiekami daudz elektroenerģijas, lai apmierinātu patērētāju pieprasījumu un veidotu rezerves arī krīzes situācijām.
“Pāreja uz AER saskan ar Baltijas valstu stratēģisko mērķi samazināt atkarību no importētās enerģijas, īpaši no Krievijas. Tāpat šī pāreja rada arī spēcīgus politiskus un ekonomiskus stimulus atbalstīt vietējo AER avotu paplašināšanu. Ja skatāmies uz saules enerģijas tirgu, jāatzīmē, ka Igaunijā šobrīd uzstādītā jauda sasniedz 812 MW, Lietuvā - 1200 MW, bet Latvijā - vien 300 MW. Tas liecina, ka mums vēl ir daudz neizmantota potenciāla. Drīzumā mēs Latvijā uzsāksim četru saules enerģijas parku būvniecību ar kopējo jaudu 553 MW. Tas noteikti parāda Sunly apņemšanos nodrošināt Latvijas atjaunojamās enerģijas nākotni,” atzīmē P.Lepaseps.
Pozitīvs efekts
Enerģētikas nozares transformācija Baltijas reģionam rada ne tikai izaicinājumus, bet potenciāli arī ekonomiskus ieguvumus, uzsver Kaspars Liepiņš, H2Latvia valdes priekšsēdētājs. “Ja raugāmies caur AER prizmu, viena no iespējām ir dekarbonizēties, pārejot no fosilo avotu izmantošanas uz videi draudzīgākiem resursiem. Lielākos izaicinājumus tas varētu sagādāt Igaunijai, bet tāpat Latvijai šis ir aktuāls jautājums, jo arī mums vajadzētu domāt, kādā veidā Rīgas termoelektrocentrālēs (TEC) bāzes jaudas varētu nodrošināt, izmantojot AER. Tas pats attiecas arī uz transporta degvielām, kur nozīmīgu lomu spēlē gan elektrifikācija, gan ūdeņraža un e-degvielu ienākšanas iespējas tirgū. Tāpat Baltijas reģionam būtu jāsamazina sava atkarība no enerģijas importa, attīstot savas ģenerējošās AER jaudas, bet ilgtermiņā jārada enerģiju eksportējoša ekonomika. Šajā gadījumā uzsvars būtu jāliek uz ūdeņradi, kā arī tā derivatīvu ražošanu un eksportu uz nākotnes patēriņa centriem,” spriež K.Liepiņš, piebilstot, ka, ja tiek realizēti visi iepriekš minētie mērķi, sagaidāms, ka reģionā uzlabosies arī socioekonomiskā situācija.
“Palielinātos darbavietu skaits, augtu eksportspēja un iekšzemes kopprodukta rādītāji. Tāpat būtu sagaidāmas arī zemākas un, galvenais, stabilākas zaļās elektroenerģijas cenas. Turklāt enerģijas pārprodukcija dotu iespēju attīstīt tā saucamos Power-to-X (PtX) jeb energoietilpīgu produktu ražošanas projektus, kā arī rūpniecības nozares ar augstu elektroenerģijas patēriņu, piemēram, bateriju ražošanu, kā arī alumīnija, stikla un citas industrijas. Kā papildu iespēja būtu minama arī bioresursu sinerģija ar zaļo enerģētiku biodegvielu un e-degvielu ražošanas jomā,” norāda H2Latvia valdes priekšsēdētājs.