Lai gan šobrīd situācija enerģētikas nozarē ir stabila un šķiet, ka sliktākais ir aiz muguras, šī sajūta varētu būt maldinoša, uzskata Egerts Kilings (Egert Killing), FILTER uzņēmumu grupas vadītājs.
Tas, visticamāk, ir klusums pirms vētras, tāpēc mums būtu jābūt gataviem nākamajiem izaicinājumiem, spriež E. Kilings. No iepriekšējās krīzes kā uzvarētāji iznāca tie, kas bija domājuši gan par energoefektivitāti un zaļāku ražošanu, gan resursu diversifikāciju un patēriņa samazināšanu, atzīmē FILTER uzņēmumu grupas vadītājs. Šobrīd jautājums pat nav par to, vai šie izaicinājumi atnāks, bet drīzāk – kad tie atnāks, teic E. Kilings, piebilstot, ka mūsdienās daudz tiek diskutēts par to, kādā virzienā enerģētikas sektoram vajadzētu attīstīties tuvāko desmit, piecpadsmit gadu laikā, taču nereti tiek aizmirsts par tagadni. Ir lietas, ko mēs varam darīt jau šodien, nevis pēc desmit gadiem, un to nevajadzētu aizmirst, teic eksperts. Par nozares izaicinājumiem ceļā uz oglekļa neitralitāti tiks diskutēts arī FILTER un DB organizētajā konferencē Dzīve pēc pārmaiņām (Life After Change), kas notiks 12. septembrī ATTA centrā.
Pēdējos gados enerģētikas sektors saskāries ar virkni izaicinājumu. Cik veiksmīgi nozare, jūsuprāt, tikusi galā ar piedzīvotajām krīzēm?
Domāju, ka kopumā enerģētikas sektors visus līdzšinējos izaicinājumus pārvarējis diezgan veiksmīgi. Ja runājam tieši par Baltijas valstīm, jāteic, ka šajā reģionā augstā līmenī tikuši attīstīti centralizētas siltumapgādes tīkli, kas noteikti ir bijis pareizais ceļš. Šis fakts viennozīmīgi Baltijai sniedz milzīgas priekšrocības, salīdzinot, piemēram, ar citām Rietumeiropas valstīm. Baltijas gadījumā integrēt sistēmās saules un citas atjaunojamās enerģijas, kas ienāk tirgū, šobrīd ir daudz vienkāršāk. Tāpat noteikti jāpiemin arī iespēja siltumenerģijas ražošanā izmantot atkritumus, ko rada citas industrijas. Arī tā ir priekšrocība, kuras daudzām citām valstīm nav. Izaicinājumus radīja arī atteikšanās no Krievijas gāzes.
Kāda šobrīd ir dabasgāzes loma Eiropas energosistēmā?
Labā ziņa ir tā, ka Baltijas valstīs nevienam īsti nebija jāskaidro, kāpēc atteikties no Krievijas gāzes ir svarīgi – lielākā daļa sabiedrības un uzņēmēju šo nepieciešamību ļoti labi saprata. Diemžēl situācija citās valstīs nebija tik vienkārša, tāpēc nozares pārstāvjiem bija jāiegulda papildu laiks un resursi, lai veiktu skaidrojošo darbu. Kopš 2021. gada dabasgāzes cenas ir ievērojami pazeminājušās, tāpēc skaidrs, ka šis resurss, kas patiesībā ir zaļākais fosilais resurss, arvien spēlē un spēlēs nozīmīgu lomu Eiropas energosistēmā, tajā skaitā – pārejā uz zaļo enerģiju. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka nākotnē dabasgāze, visticamāk, vairs netiks izmantota bāzes jaudu nodrošināšanai, bet tikai pīķa slodzes segšanai. Respektīvi – enerģija no dabasgāzes tiks ražota tikai brīžos, kad ir augstākais pieprasījums un citi resursi tajā brīdī nav pieejami vai ir pieejami nepietiekamā apjomā.
Tuvojas rudens, kas nozīmē, ka arī apkures sezona vairs nav aiz kalniem. Vai, jūsuprāt, varam droši apgalvot, ka Baltijas valstis ir gatavas gaidāmajai ziemai?
Šobrīd situācija ir diezgan stabila – nekas dramatisks nav noticis, tāpēc es domāju, ka mēs apkures sezonai esam gatavi. Protams, atklāts jautājums arvien ir cenas. Mēs visi ļoti labi atceramies, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā gāzes cenas bija ļoti augstas. Arī šobrīd šāds risks pastāv – cenas var būtiski pieaugt, un ar to mums ir jārēķinās. Kā zināms, 2025. gada sākumā Baltijas valstis iecerējušas atslēgties no Krievijas un Baltkrievijas tīkliem un sinhronizēties ar Eiropu, kas ir ļoti svarīgs solis, raugoties no mūsu enerģētiskās drošības aspekta. Tajā pašā laikā tas, protams, var radīt papildu izdevumus, tāpēc šobrīd mēs nevaram apgalvot, kā tieši mainīsies elektrības cenas un kā tās ietekmēs citu resursu cenas.
Baltija ir diezgan labi starpsavienota ar citām valstīm, taču – vai tas ir pietiekami? To rādīs laiks. Jau šobrīd mēs redzam, ka pat viena starpsavienojuma pārrāvumi var izraisīt būtisku cenu pieaugumu reģionā. Piemēram, Igaunijas un Somijas starpsavienojums jau visu vasaru bijis slēgts remontdarbu dēļ, kā rezultātā elektrības cenas ir ievērojami augstākas nekā parasti. Tātad īsumā – attīstības scenāriji nākamajā ziemā var būt dažādi. Tajā pašā laikā, ja mēs raugāmies tikai uz centralizēto siltumapgādi Baltijā, jāatzīmē, ka resursu mums pietiek. Baltijai ir pieejams liels apjoms biomasas, un mēs ceram, ka nākamajā ziemā resursu trūkums nebūs enerģētikas nozares uzņēmumu dienaskārtībā, bet, kā jau minēts – izaicinājumus var radīt cenas. Domāju, ka mēs nepiedzīvosim nekādu šoku vai kritiskus brīžus, taču šis ir jautājumus, par kuru nevajadzētu aizmirst.
Jūs pieminējāt Baltijas valstu plānoto desinhronizāciju. Pēdējos gados šis jautājumus ticis plaši apspriests, tajā skaitā publiskajā telpā izskanējušas runas par to, ka gaidāmā ziema varētu būt pēdējais brīdis, kad Krievija Baltijas valstis varētu patvaļīgi atslēgt no BRELL. Cik liels, jūsuprāt, ir risks, ka tas varētu notikt?
Atbildēt uz šo jautājumu ir ļoti sarežģīti, jo es nezinu. Neviens nezina! Kaimiņi lietuvieši jau ilgstoši ir centušies panākt, ka šī desinhronizācija notiktu pat vēl ātrāk, taču šobrīd ir nolemts no Krievijas un Baltkrievijas tīkliem atslēgties vien 2025. gada sākumā. Pārvades sistēmu operatori veikuši arī dažādus testus, tāpēc vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, ka šobrīd ir izdarīts viss nepieciešamais, lai mēs būtu gatavi dažādiem scenārijiem.
Kādas kopumā ir jūsu prognozes par elektrības un dabasgāzes cenām, ja nepiedzīvosim nekādus jaunus satricinājumus?
Šobrīd tirgū ienāk arvien vairāk saules un vēja enerģijas, kas ilgtermiņā nozīmē, ka cenām būtu jāsamazinās. Jau pašlaik bieži redzam, ka tirgū elektrības cenas mēdz būt arī negatīvas, kā rezultātā daļa sabiedrības domā, ka elektrība ir par brīvu. Es gan uzskatu, ka šis priekšstats ir mazliet nepareizs. Mēs vēlamies būt tīri, zaļi un brīvi – tam principā būtu jābūt galvenajam iemeslam, kāpēc mums vajadzētu attīstīt atjaunojamo energoresursu jaudas. Un tas nav par brīvu! Uzņēmējiem ir jāiegulda infrastruktūrā, un skaidrs, ka neviens to nedarīs, ja tam nebūs ekonomiska pamatojuma. Protams, zemākas elektroenerģijas cenas palielinātu mūsu ražotāju konkurētspēju Eiropas un pasaules līmenī, jo pretējā gadījumā rūpnieki vienkārši izvēlēsies ražot tajās valstīs, kur elektrība ir lētāka. Tajā pašā laikā – jābūt arī pamatojumam, kāpēc privā tajiem investoriem būtu izdevīgi attīstīt saules un vēja jaudas. Tam visam ir jābūt balansā.
Cik zaļas Baltijas valstis, jūsuprāt, ir šobrīd – vai mums ir pietiekami daudz saules un vēja jaudu?
Nekad nav pietiekami, jo vienmēr ir kur tiekties. Domāju, ka mums vēl ir ļoti daudz vietas izaugsmei. Viena lieta ir enerģijas ražošana, taču mums ir jādomā arī par to, kā mēs šo enerģiju tērējam. Mums ir jābūt energoefektīviem, un enerģija jāizmanto tikai tik daudz, cik nepieciešams. Ir ļoti daudz vienkāršu veidu, kā samazināt enerģijas patēriņu, piemēram, apkuri apvienojot ar dzesēšanu. Braucot pa Rīgas, Tallinas un Viļņas ielām, bieži varam redzēt uz ēku jumtiem dzesēšanas sistēmas, kas siltumu vienkārši izpūš gaisā. Tas pats notiek arī lielajās rūpnīcās. Manuprāt, mums būtu jābūt pietiekami gudriem, lai šo siltumu izmantotu lietderīgi. Tāpēc atbilde neslēpjas tikai saules un vēja jaudās, tas ir tikai viens aspekts. Mēs varam būvēt neskaitāmus saules un vēja parkus, taču, ja mēs neiemācīsimies šo enerģiju izmantot efektīvi, mēs joprojām nebūsim pietiekami zaļi.
Tas noteikti ir svarīgi, taču, ja mēs runājam tieši par ražošanu – vai Baltijas valstis ir spējīgas nodrošināt savas vajadzības, izmantojot tikai atjaunojamos energoresursus?
Esmu redzējis dažādus aprēķinus, ka tehniski tas ir iespējams, taču es neesmu pārliecināts, vai realitātē tas varētu strādāt tikpat labi kā uz papīra. Ja runājam par atjaunojamajiem resursiem kopumā, jāteic, ka liels potenciāls ir biogāzei, kas varētu tikt izmantota brīžos, kad nav pieejami vēja un saules resursi. Biogāzi ir ļoti viegli uzkrāt, un tā ir salīdzinoši lēta, tāpat to var arī vienkārši kontrolēt un izmantot tikai tad, kad nepieciešams. Daudz tiek runāts par ūdeņradi, taču es domāju, ka primāri mums nevajadzētu aizmirst arī par biogāzi kopumā.
Kas būs Baltijas valstu galvenie resursi elektrības un siltuma ražošanai, piemēram, tuvāko piecu gadu laikā?
Elektrības ražošanā, protams, galvenokārt tiks izmantota saule un vējš. Tāpat nozīmīgu lomu spēlēs arī biomasas koģenerācijas stacijas, kas ražošanā izmantos biogāzi, biometānu vai ūdeņradi. Centralizētā siltumapgāde savukārt, visticamāk, saglabāsies tāda, kāda tā ir pašlaik, jo uzskatu, ka mums nav pamata iznīcināt to, kas mums ir. Arī siltumapgādē noteikti ienāks vairāk saules. Lielisks piemērs ir Salaspils siltums, kas jau šobrīd daļu siltuma ražo, izmantojot saules enerģiju. Papildus tam domāju, ka nākotnē uzņēmēji noteikti vairāk domās par to, kā atgūt nelietderīgi izmantoto siltumu, tajā skatā no notekūdeņiem un dzesēšanas iekārtām. Tas noteikti arī būtu ļoti svarīgs aspekts.
Pēdējos gados bieži nācās dzirdēt tādu vārdu savienojumu kā enerģētikas krīze. Vai šobrīd varam teikt, ka krīze ir pārvarēta un sliktākais jau ir aiz muguras?
Pašlaik situācija ir stabila un tiešām šķiet, ka sliktākais ir aiz muguras, taču es uzskatu, ka tas ir klusums pirms vētras. No iepriekšējās krīzes kā uzvarētāji iznāca tie cilvēki, kas bija sagatavojušies. Uzņēmēji un sabiedrības daļa, kas bija domājuši par energoefektivitāti, zaļu ražošanu un citiem aspektiem krīzi noteikti pārvarēja daudz veiksmīgāk. Uzskatu, ka arī šobrīd mums ir jādomā tāpat – mums ir jābūt gataviem jauniem izaicinājumiem un nemitīgi jādomā par to, ko mēs varam darīt, lai kļūtu efektīvāki. Jautājums pat nav par to, vai šie izaicinājumi atnāks. Šobrīd jautājums ir – kad tie atnāks? Tajā pašā laikā šoreiz situācija, visticamāk, būs nedaudz citāda. Iepriekšējā reizē mēs piedzīvojām resursu trūkumu, kā ietekmē būtiski pieauga arī cenas. Šoreiz izaicinājumi vairāk varētu būt tehniski, saistīti ar elektrifikāciju, piemēram. Mums ir vairāk siltumsūkņu, vairāk elektrisko katlu, vairāk elektromobiļu. Kā mūsu tīkls uz to spēj reaģēt – vēl nav līdz galam īsti skaidrs. Patiesībā jau šobrīd ir ļoti grūti atrast vietu, kur pie tīkla varētu pieslēgt lielu elektrostaciju, un tā nākotnē varētu būt problēma. Protams, mūsu tīkli strauji attīstās un pielāgojas jaunajām slodzēm, taču joprojām ir daudz neskaidrību. Mūsdienās daudz tiek diskutēts par to, kādā virzienā enerģētikas sektoram vajadzētu attīstīties tuvāko desmit, piecpadsmit gadu laikā, taču nereti tiek aizmirsts par tagadni. Ir lietas, ko mēs varam darīt jau šodien, nevis pēc desmit gadiem, un to nevajadzētu aizmirst.
