ES prezidentūras laikā Latvija godam parūpējusies par citu interesēm, aizmirstot savējos
Tūlīt būs noslēdzies Latvijas ES prezidentūras pusgads. Latvijas premjere Laimdota Straujuma ir lepna, jo esot saņēmusi uzslavas, ka tieši Latvijas prezidentūra ir bijusi labākā, kāda vispār ES bijusi. Atceramies, ka pēdējo sešu mēnešu laikā Ministru kabineta biedri vairākkārt sajūsmināti viens otram pateicās, cik labi prezidentūras laikā viss norit. Kā izriet no Valsts kontroles ziņojuma, valsts resoriem, iespējams, tiešām bija par ko priecāties, jo Latvijai ierastā stilā varēja «apgūt» prezidentūrai paredzētos līdzekļus. Varbūt ne tieši tiem mērķiem apgūt, kam tie it kā sākotnēji bija paredzēti, taču dārgie datori VARAM, ārpus ES esošo vēstniecību remontēšana un apgāde ar jaunām automašīnām un mēbelēm, jauni logi, telefoni un citi gadžeti cilvēkiem, kas prezidentūrai pat tuvumā nestāv, visticamāk, sen jau bija nepieciešami. Kad nauda iztērēta, ko nu tur vairs – Valsts prezidents Andris Bērziņš tik nopūšas, ka varbūt jau arī varēja nedaudz lētāk tikt cauri, taču tas, ka Valsts kontroles ziņojumi jau tādi kaķa lāsti vien ir, visiem sen jau ir skaidrs. Tātad, šaubu nav, no šī aspekta Latvijas prezidentūra par nodokļu maksātāju naudu dažiem ir lieliski izdevusies.
Taču kas no tās ticis valstij un ekonomikai? Labi, dažām Rīgas viesnīcām ir bijis vairāk viesu, esam plaši atrādījuši savu Gaismas pili, vēl varbūt arī dažiem restorāniem un citu pakalpojumu sniedzējiem kaut kas no prezidentūras ir atlēcis, taču kā ar pārējiem? Pirms prezidentūras tika klāstīts, cik liela Latvijas prioritāte ir Austrumu partnerības samits. Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, samita rezultāts bija tieši nekāds, toties Latvijas zivsaimniecības nozare iedzīvojās jaunās Krievijas sankcijās. Vēl Latvijas vadošie politiķi lielījās, cik liels prezidentūras panākums ir Junkera investīciju plāns. Atvainojiet, šis plāns varbūt ir paša Žana Kloda Junkera panākums, jo tas ir veiksmīgi «izdzīts cauri», taču, visticamāk, to absolūti neietekmēja fakts, kura valsts tobrīd formāli skaitījās prezidējošā. Ja kaut viens no Junkera plānā paredzētajiem 315 miljardiem kādreiz nonāks Latvijā, tad parunāsim par veiksmi, bet pagaidām par to nav vērts muti dzesināt.
Nav jau brīnums, ka citi mūsu prezidentūru slavēja, jo tāds saimnieks, kas vienmēr laipni pakalpo un par savām interesēm aizmirst, ir ļoti ērts. Latvija nebija valsts, kas šo sešu prezidentūras mēnešu laikā noteica Eiropas dienaskārtību, tā pakļāvās tam, ko diktēja Brisele, līdz ar to par kopīgiem valsts ieguvumiem no šīs prezidentūras nav ko pateikt. Atliek secināt labi zināmo ja arī Latvijā ieguvumi un panākumi būs, tad tie būs, pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, nevis politiķiem, kas kārtējo reizi, šķiet, tērējuši naudu citu interešu uzturēšanai.