«RBSSKALS bankrotēja valsts dēļ. Par Nacionālo bibliotēku RBSSKALS nesaņēma piecus miljonus! Protams, var jau formāli teikt – viņiem nepienācās. Bet, ja firma bankrotē, uzceļot tādu objektu kā Gaismas pils, tas nav normāli! Valsts nebankrotētu, ja viņa tos piecus miljonus samaksātu, firma paliktu tirgū. Tā ir tikai valsts vaina,» intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka būvuzņēmējs, agrāk būvuzņēmuma PBLC vadītājs Jānis Lancers.
Nu jau viņš gandrīz 10 gadu ir pensijā un nesen klajā nākusi viņa sagatavotā grāmata Latvijas būvniecība 100 gados – apjomīgs un fundamentāls 1600 lappušu darbs trīs biezos sējumos.
Tas arī bija pamudinājums aicināt uz piektdienas sarunu pašu grāmatas autoru. Savulaik J. Lancers bija biežs viesis Dienas Biznesa lappusēs – ar Jāni tikāmies un sazinājāmies daudz un bieži, un viņš nekad neatteica paust savu viedokli un domas par nozares norisēm un problēmām – arī tad, ja šis viedoklis ne visiem bija glaimojošs un tīkams. Lai gan mūsu tikšanās iegansts ir grāmata, arī šoreiz tomēr neiztiekam bez sarunas par būvniecību – gan par nozares pagātni, gan pašreizējām norisēm. Un, lai arī Jānis pats sakās esam no visa tā kā malā pagājis, tomēr atļaušos tam nepiekrist – jautājot un uzklausot atbildes, ir jūtams, ka laikam jau nav tik vienkārši paiet malā no tā, kam veltīta visa dzīve.
Fragments no intervijas
Sāksim ar pavisam vienkāršu jautājumu. Kā nonācāt pie domas rakstīt grāmatu, un cik daudz laika nācās šim darbam veltīt?
2009. gadā es pārtraucu aktīvu darbību būvniecībā. Būvinženieru savienība jau tajā laikā nemitīgi uzstāja, lai uzrakstu grāmatu par savu dzīvi un darbu, un beidzot es tam piekritu. Tāpat vairs nebija, ko darīt, un kopā ar žurnālisti Lanu Jūru mēs to grāmatu «saražojām» un 2012. gadā izdevām. Tādā veidā radās saprašana, ko nozīmē rakstīt, veidot grāmatu, izdot to. Tā paša 2012. gada rudenī Latvijas Avīzē izlasīju akadēmiķa Stradiņa rakstu par to, ko dāvināt Latvijai simtgadē. Varbūt vajadzētu uzrakstīt grāmatu par 100 ievērojamākajiem Latvijas cilvēkiem? Bet kurš tad noteiks, kuri būs tie simt, un kurš būs 101., kurš paliks aiz līnijas?
Toreiz noliku to rakstu malā, bet pēc kādām divām nedēļām vēlreiz izlasīju un padomāju – nu labi, būs tajā grāmatā varbūt 101, varbūt arī 1001 ievērojams cilvēks, bet starp viņiem jau nebūs neviena būvnieka! Labākajā gadījumā kāds arhitekts trāpīsies iekšā. Būs diplomāti, aktieri – visi godājami cilvēki –, un man nav nekas pret viņiem, bet būvnieks jau tāds melnstrādnieks vien ir…
Un tā radās ideja pamēģināt kaut ko uzrakstīt par būvniekiem. Aizgāju ar savu ideju uz Arhitektu savienību, uz Būvinženieru savienību, visi saka – jā, uz priekšu, mēs palīdzēsim! Bet tad atkal sākās pārdomu process – ko tad šai grāmatā rakstīt un kā rakstīt, lai kāds nebūtu tas 101. vai 1001. ?
Gadu es strādāju pie satura un beigās nonācu pie secinājuma, ka, ja reiz taisu grāmatu, tad tajā ir jāiekļauj viss, ko vien ir iespējams savākt. Grāmatai jābūt vispusīgai – ja ir runa par nozari, tad jābūt iekšā izglītībai, zinātnei, visām galvenajām inženiertehniskajām nozarēm, civilajai būvniecībai utt. Tai brīdī arī izlēmu, ka grāmatai jābūt trīs sējumos ar apmēram 500 lappusēm katrā un tajā jāiekļauj 300 lielākās būves, ap 1000 biogrāfiju utt. Tad sākās datu meklēšana un vākšana, kas ilga trīs gadus – kamēr visus sējumus dabūju gatavus.
Līdz grāmatas prezentācijai mani mocīja pārdomas, ka kaut kas varbūt nav, kā vajadzētu, kaut kā varbūt pietrūkst, ļoti paškritiski piegāju tai lietai. Bet, kad prezentācijā dzirdēju RTU rektora Leonīda Ribicka uzrunu, man radās pārliecība, ka laikam tomēr ir trāpīts desmitniekā, jo šī faktiski ir pirmā un vienīgā grāmata par būvniecību. Tajā ir patiešām viss.
Un tagad es nodarbojos ar to, lai no tās grāmatas tiktu vaļā (smejas). Savā dzīvē allaž esmu centies visu darīt ar labestību, un arī šīs grāmatas 210 komplektus es uzdāvināju Nacionālajai bibliotēkai, lai viņi varētu visās lielākajās pilsētās tās izvietot. Ja, piemēram, Alūksnē kāds interesējas par būvniecību, tad bibliotēkā šī grāmata ir atrodama. Arī mācību iestāžu bibliotēkās visiem būs šī grāmata pieejama. Esmu to arī saviem bijušajiem kolēģiem sadāvinājis – tiem, kas vēl ir šajā saulē.
Kopā šobrīd ir apmēram 450 adresātu, ieskaitot dāvinājumu Nacionālajai bibliotēkai. Vēl 250 eksemplāriem ir jāatrod saimnieki. Ja kas paliks pāri, tad vēl ir daudz dažādu būvnieku skolu, un, bez šaubām, es dāvināšu grāmatu tālāk, lai jebkur, kur ir kaut kāda saistība ar būvniecību, šī grāmata būtu pieejama.
Kā vērtējat šobrīd būvniecības nozarē notiekošo, kādā virzienā nozare dodas, kas vispār notiek? Vai varam runāt par stabilu, vienmērīgu attīstību?
Par nozares kopējo attīstību, visdrīzāk, nevar runāt. Var runāt par atsevišķām būvkompānijām, kas ir tendētas ieviest jaunas tehnoloģijas, jaunus materiālus, racionālāk veidot darbu grafikus. Te varu nosaukt tādus uzņēmumus kā Merks, LNK Industries, RERE, UPB, Arčers. Bet visa lielā nelaime, kāpēc ir aplokšņu algas u.c., ir zemākā cena iepirkumos. Par to jau gadiem runā, bet tas ir pašapmāns. Bet tas attiecas ne tikai uz būvniekiem – zemākā cena ir nosacījums visos iepirkumos.
Teicāt, ka nevar runāt par nozari kopumā, tikai par atsevišķiem uzņēmumiem. Tie, kas dara, tiem izdodas. Bet daudziem, acīmredzot, nesanāk.
Tā ir. Piemēram, Vācijā ir mazliet citādi strukturēta būvniecība. Viņiem ir ģenerāluzņēmēji un ir apakšuzņēmēji, kuri vienlaicīgi arī piegādā materiālus. Piemēram, apakšuzņēmējs piegādā flīzes, un viņš pats tās arī iestrādā. Un citu neko viņš nedara, tikai ar šīm flīzēm darbojas. Līdz ar to darba ražīgums ir augstāks nekā kaut kādam uzņēmumam, kam ir savi flīzētāji, bet viņiem katru dienu nav, ko flīzēt. Mums tāda sistēma kaut kā nav izveidojusies, un pati no sevis tā arī neizveidosies, jābūt skaidrojumam, kādu labumu tā dos. Tā nu mums ir iegājies. Ir arī izņēmumi, piemēram, Reaton – ja pārdod flīzes, tad paši arī iestrādā.
Vai varam atrast kādu vienotu, visu izskaidrojošu iemeslu tam, kāpēc nozare piedzīvoja tik lielus zaudējumus pēdējās krīzes laikā – un arī vēl labu laiku pēc tās? No skatuves īsā laikā pazuda daudzi lieli un šķietami nesatricināmi uzņēmumi – Kalnozols, arī jūsu vadītais PBLC un daudzi citi, tagad vēl pavisam nesen arī RBSSKALS. Kas īsti tika izdarīts nepareizi?
Nu, tie, kas aizgāja no tirgus krīzes laikā, tiem katram ir savs stāsts. Pieņemsim, PBLC – mēs visu izdarījām pareizi, bet pasūtītājs nesamaksāja vairāk nekā trīs miljonus latu, jo bankrotēja, un mums vienkārši nebija šo trīs miljonu, lai norēķinātos ar materiālu piegādātājiem, ar mūsu apakšuzņēmējiem. Un aizgāja domino efekts. Citām kompānijām droši vien ir cits stāsts. Ja pasūtītājs būtu visu samaksājis, mēs nebūtu pazuduši. Mēs būtu samazinājuši apjomu, atlaiduši daudz cilvēku, bet firma kā tāda no tirgus nepazustu. Bet kapitālismā tas ir normāli. Mēs psiholoģiski neesam gatavi tādām lietām. Ārzemēs tā ir parasta parādība. Šodien bankrotē un rīt jau strādā ar citu nosaukumu, un dara to pašu.
Un svarīgi ir, cik tu esi vainīgs. Ja tu bankrotē savas vainas dēļ, tas nozīmē, ka esi slikts darbinieks, bet, ja tas notiek ārēju apstākļu dēļ, kurus tu nekādi nevari ietekmēt, tas jau ir cits stāsts. Un PBLC stāstā tie bija ārējie apstākļi.
Bet pieminētais RBSSKALS bankrotēja valsts dēļ. Par Nacionālo bibliotēku RBSSKALS nesaņēma piecus miljonus! Protams, var jau formāli teikt – viņiem nepienācās. Bet, ja firma bankrotē, uzceļot tādu objektu kā Gaismas pils, tas nav normāli! Valsts nebankrotētu, ja viņa tos piecus miljonus samaksātu, firma paliktu tirgū. Tā ir tikai valsts vaina, tikai valsts vaina! Atgriežoties pie stāsta par PBLC. Tolaik premjers bija Godmanis. Es biju aizgājis pie viņa personīgi, ilgi sēdējām, runājām. Un, iznākot ārā, es sapratu, ka no būvniecības viņš neko nejēdz. Viņš nav pat pakonsultējies. Tikai visu laiku teica – nu jā, jūs tur 10% maksājat, un tā. Es saku – atrodiet, lūdzu, kaut kādu veidu, kā palīdzēt, iedodiet, teiksim, valsts galvojumu, lai es varu paņemt kredītu un ar visiem norēķināties, firma paliks dzīva un darbosies, kredītu es atdošu. Atbilde bija – nē, es to nevaru!
Visu interviju Kāpēc gan neizdarīt labu darbu lasiet piektdienas, 3.augusta laikrakstā Dienas Bizness!
#1/2
