Cēsīs entuziasti no jauna uzceļ valsts nozīmes arhitektūras pieminekli – Vanadziņa māju, no kuras pāri bija palikušas tikai ieejas kāpnītes.
Restorāna H. E. Vanadziņš Ziemeļu restorāns un viesnīcas Vanadziņa māja saimnieki ir Madara Intenberga, Normunds Brēmers un Ansis Skrabulis. Viņi ir līdzīpašnieki un kolēģi mēbeļu ražošanas uzņēmumā Wenden Furniture Jaupiebalgā, un arī patiesi draugi ārpus darba. Vanadziņa nams ir Wenden Furniture «blakus produkts», smejas restorāna un viesnīcas saimnieki, jo katra koka lieta, izņemot ēkas karkasu un parketu, ir pašu ražota. Kā stāsta Normunds, kļūstot par gardēžiem un dzīves baudītājiem, pamazām radusies spiedīga sajūta – vajag pašiem savu vietu. «Domājot par to, mēs absolūti nebijām paredzējuši ko tādu, kas ir sanācis!» Iegādājoties īpašumu Rīgas ielas malā, noskaidrojās, ka te var būvēt vienīgi identisku ēku tai, kāda te reiz bija stāvējusi – vecs koka arhitektūras meistardarbs, viens no ievērojamākajiem namiem Cēsu vēsturē, kas pilsētā bija iesaukts par Vanadziņa māju. Līdz ar to bija jāatmet visas ieceres par izsapņoto restorāna veidolu, jo atlika tikai viena iespēja – pēc iespējas autentiski kopēt veco.
Rentgena kabinets
«Mēs lauzījām galvas par to, vai gribam turpināt lietot šo nosaukumu, taču tas pats organiski nāca līdzi, cēsniekiem ir tik daudz stāstu un asociāciju ar šo namu,» norāda Ansis. Normunds piebilst, ka nu jau viņi ir pārliecinājušies, ka nav kļūdījušies nosaukuma izvēlē. «Jau būvniecības procesā nāca klāt daudz cilvēku, kas vēlēja mums labu veselību, stāstīja atmiņu stāstus, piemēram, par to, kā pirms 50 gadiem pagalmā ir vingrojuši, kur atradās rentgena kabinets vai kurā istabiņā viņi savulaik dzīvojuši,» stāsta Normunds. Nosaukumu ļaužu valodās māja ieguvusi pirmās brīvvalsts laikā, kad 18. gadsimta koka arhitektūras pērlē saimniekoja ārsts Kārlis Vanadziņš, kurš no 1922. līdz 1933. gadam bija arī pilsētas galva. Kara jukās Vanadziņš emigrēja uz Zviedriju, bet Cēsu iedzīvotāji Rīgas ielas 15. namu turpināja mīlīgi dēvēt par Vanadziņa māju. Līdz pat brīdim, kad to nojauca kā bezcerīgu graustu.
Pirms trim gadiem Normunds Ansim un Madarai lika priekšā dedzīgu ideju veidot «savu vietu». Viņi pētīja pieejamos īpašumus, līdz tika pieņemts lēmums iegādāties šo apbūves gabalu Cēsu vecpilsētas sirdī. «Jau no sākta gala zinājām, ka pati oga būs mājas iekšpagalms, kur no terases var redzēt baznīcas torni. Tiesa, pirmā skice, ko es uzzīmēju un nesu pie arhitektiem, bija diezgan primitīva, un tad man aizrādīja – nē, neko tādu šeit būvēt nevarēs. Tad nāca šis stāsts par to, kas te ir bijis un kā tam būs jāizskatās,» pārsteiguma brīdi atceras Normunds.
Tālu no vīzijas
No ēkas bija palikuši pāri tikai pussabrukuši pamati un – simboliski – kāpnītes uz Rīgas ielas pusi, kas droši vien daudziem cēsniekiem un pilsētas viesiem iespiedušās atmiņā līdz ar paaugsto dēļu sienu, kas apslēpa Normunda minēto iekšpagalmu. Agrāk skumjās kāpnītes joprojām var aplūkot Google Cēsu kartē vai šeit: ej.uz/Vanadzinamaja.
Visu rakstu Nevis fēnikss, bet vanadziņš lasiet žurnālā Biznesa Plāns. Laikraksta Dienas Bizness abonenti žurnālu saņēma bez maksas, bet tas nopērkams elektroniski: https://www.dbhub.lv/biznesa-plans-vidzeme