Tam, ka uzņēmumi izvēlas ražošanu pārcelt uz citu valsti, ir ekonomiskas likumsakarības un no tā nebūtu jābaidās… Varbūt varētu nepievērst uzmanību šādai atziņai, ja to būtu paudis teju jebkurš «ierindas» iedzīvotājs, taču tās autors ir ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL).
Ļoti cerams, ka šis izteiciens vēl nav uzskatāms par indikatoru Latvijas ekonomikas turpmākas attīstības stratēģijai.
Ārvalstīs strādājošie Latvijas diplomāti atzīst, ka jau daudzus gadus galvenais dažādu vēstniecību uzdevums ir tieši ekonomisko jautājumu sakārtošana, protams, tā, lai attiecīgās darbības nāktu par labu pašu valstij. Vieni uzsvaru liek uz eksporta attīstību, otri — uz investoru piesaisti, trešie — uz abiem minētajiem faktoriem vienlaicīgi. Jebkurā gadījumā pasaules valstis konkurē savā starpā, lai investors, kurš ir nolēmis kādā jomā ieguldīt naudu, to neizdarītu, piemēram, kaimiņvalstī. Kā instrumenti tam tiek piemērota nodokļu politika, dažādi atvieglojumi, birokrātisko šķēršļu mazināšana utt. Šādas darbības ir vērstas uz to, lai katras attiecīgās valsts budžetā ieplūstu pēc iespējas vairāk naudas, mazinātos bezdarba līmenis, augtu iekšzemes kopprodukts utt. Kāda tad ir situācija pašreizējā brīdī Latvijā? Vasaras beigās bezdarba līmenis mūsu valstī bija sasniedzis 12.3 %, un gada laikā šis rādītājs bija audzis par 60%. Savukārt iekšzemes kopprodukts šomēnes, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, ir krities par 17.3%, kas ir otrs sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā tūlīt aiz kaimiņvalsts Lietuvas. Turklāt, lai nākamgad šo skaitli «piedzītu» līdz 8.5%, valsts budžets ir jāsamazina par 500 miljoniem Ls, gan kārtējo reizi «griežot» izdevumus, gan arī ceļot nodokļu slogu.
Šādā situācijā minētais Kampara izteikums ir vismaz dīvains. Krīzes situācijā par pareizu rīcību ekonomisti vienmēr ir uzskatījuši ekonomikas sildīšanu, atbalstu uzņēmējdarbībai utt. Protams, taisnība ir Kampara kungam attiecībā uz teikuma pirmo daļu, ka ražošanas pārcelšana ir ekonomisku likumsakarību rezultāts. Dzirdot, ka pat cilvēks, kurš ir atzīts par patriotiskāko Latvijas uzņēmēju, a/s Liepājas papīrs prezidents Jānis Vilnītis pieļauj, ka šo kompāniju varētu pārcelt uz kādu citu valsti, kļūst skaidrs, cik neapskaužamā situācijā šobrīd ir bizness Latvijā. Jāatzīst arī, ka bizness vienmēr domās, kur tam strādāt ir izdevīgāk, tāpēc, ja uzņēmējam izdodas atrast kādu vietu, kur ražošanas izmaksas ir zemākas, viņu var tikai apsveikt. Taču, raugoties no valstiskām pozīcijām, šeit rodas jautājums pēc būtības — ja Latvija neuztrauksies par to, ka uzņēmēji grib un arī var aiziet no šīs valsts, kas būs tie, kuri uzturēs šejienes skolas, slimnīcas, policijas iecirkņus un galu galā arī ministrijas?!
Citiem vārdiem sakot, pārceļot vienu vienīgu ražotni no Liepājas, Ventspils, Rēzeknes vai kādas citas pilsētas uz Lietuvu, Somiju, Baltkrieviju u.c. valsti, Latvijas budžeta ieņēmumu daļa samazinās, bet izdevumu daļa — palielinās, jo lielas summas ir jāmaksā bezdarbnieku pabalstu veidā. Dīvini, ka ir augsta ranga valsts amatpersonas, kas to neredz.