Ķīlnieku lomā – tā kārtējo reizi var nodēvēt situāciju, kādā ir nonākusi Latvijas valdība. Šoreiz saistībā ar kompāniju Liepājas metalurgs (LM), kuras īpašnieku rīcību būtu vērts izvērtēt likumsargājošajām iestādēm.
Principā valdībai šobrīd ir jāizvēlas viens no diviem scenārijiem, turklāt šajā gadījumā runa ir par dilemmu, jo neviens no tiem nav uzskatāms par pozitīvu.
Pirmkārt, valdība var nelikties ne zinis par LM un tā lielākā akcionāra Sergeja Zaharjina žēlabām un nesniegt šim uzņēmumam nekā no savulaikj prasītā atbalsta vairāku desmitu miljonu latu apmērā. Tādā gadījumā būs jārēķinās ardivām sekām – jāatmaksā kredīts itāļu aizdevējiem UniCredit S.p.A bankai, ko savulaik ir garantējusi Latvijas valsts, kā arī Liepājā var sākties sociālā krīze, jo daudzi tās iedzīvotāji gluži vienkārši paliks bez darba.
Otrkārt, valdība var pakļauties spiedienam par nepieciešamību kārtējo reizi kaut ko glābt, darot to faktiski bez jebkādas garantijas, ka ilgtermiņā situācija uzlabosies. Kā zināms, LM būtiski samazina ražošanas apjomus, un tam, visticamāk, ir visnotaļ loģisks izskaidrojums – tirgū mazinās pieprasījums pēc LM piedāvātās produkcijas. Lai kādu lēmumu Ministru kabinets arī pieņemtu, ar LM nedrīkst izveidoties tāda situācija, kāda tā ir saistībā ar citu – pirms dažiem gadiem pārņemtu kompāniju Parex banka. Proti, nodokļu maksātājiem ir ticis starptautiskais aizdevums un banka totāli draņķīgā stāvoklī, bet tās kādreizējie īpašnieki ir turīgi cilvēki, kuriem ik gadus vēl tiek piemaksāti miljoni. Vienkārši sakot, atdodot Parex banku valstij, tās kādreizējie īpašnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis ir nevis zaudētāji, kam nācies atdot pašu dibinātu kompāniju, bet gan uzvarētāji, kuriem izdevies savas problēmas uzgrūst uz valsts pleciem. Līdzīga situācija nedrīkst izveidoties saistībā ar LM.
Nevar noliegt, ka mūsu politiķi visus šos gadus, kopš LM tiek galvots kredīts, ir rīkojušies muļķīgi, nepaģērot, lai uzņēmuma padomē strādātu vismaz viens valsts pārstāvis, kurš tad arī raudzītos, lai garantētais aizdevums tiktu izmantots kompānijas stāvokļa uzlabošanai, nevis tērēts dāsniem atalgojumiem. Jāatgādina, ka 2009. gada nogalē par Latvijas attīstību šobrīd daudz runājošais Einars Repše, tolaik būdams finanšu ministrs, valsts vārdā izsniedza galvojumu par LM saistībām – 85,6 miljoni eiro (60 miljoni latu). Acīmredzot viņam arī ir jāadresē jautājums, kāpēc vienlaikus ar šo galvojumu netika noorganizēts efektīvs kontroles mehānisms gan attiecībā uz LM, gan arī tā akcionāru darbībām.
Savukārt šobrīd zīmīgs ir fakts, ka LM īpašnieki ir gatavi maksāt aizdevējiem dažādus kredītus, bet tikai ne to, kuru ir garantējusi valdība ar nodokļu maksātāju naudu. Tas liek domāt, ka LM īpašniekiem nauda, ko izmantot kompānijas darbības uzlabošanai, ir, bet vienu konkrētu kredītu viņi ir gatavi «atļaut» segt tā galvotājiem, proti, visiem Latvijas nodokļu maksātājiem.