«Laikā, kad viss Latvijā mainījās, biju palicis pilnībā bez darba, kaut ko darīt vajadzēja, un man piedāvāja kļūt par grāmatvedi – tā arī viss sākās,» saka grāmatvedības ārpakalpojumu kompānijas Streg īpašnieks Aivars Strēlis.
Bērnībā Aivars, protams, sapņojis, ka kļūs par lidotāju, kosmonautu vai hokejistu – kā jau visi puikas, taču dzīve piespiedusi iet citu ceļu. Padomju gados bijis inženieris-konstruktors, un konstruējis vadības iekārtas, bet viņa tēvs bijis tāmētājs. Tādējādi var teikt, ka skaitļu valoda Aivaram nekad nav bijusi sveša.
Salīdzinot deviņdesmitos gadus un mūsdienas, Aivars teic, ka grāmatvedība un tās pamatprincipi mainījušies nav. Varot pat teikt, ka agrākajos gados Valsts ieņēmumu dienesta (VID) prasības uzņēmumiem bijušas stingrākas, nekā šodien un teju visu nācās rakstīt ar roku. Principā tas bija periods, kad datori vēl tikai sāka rasties, un bija labi, ka, pateicoties tiem, varēja kaut ko arī izdrukāt.
Savukārt tagad daudz ko izdara grāmatvedības programmas, un cilvēkam pašam atliek pārskatīt, vai viss ir izdarīts pareizi. Tagad strādāt ir daudz vienkāršāk. Runājot par problēmām, kādas ir Latvijas uzņēmējdarbības vidē, tieši attiecībā uz grāmatvedības jomu, Aivars norāda, ka savulaik ļoti liela kļūda tikusi pieļauta, pārceļot vidējiem uzņēmumiem paredzētās normas uz Latviju, tajās neiedziļinoties.
«Nevar salīdzināt, kāds ir piemēram, mazais uzņēmums Latvijā, un kāds tas ir Vācijā. Atbilstoši Eiropas izpratnei, Latvijā ir kādi 700 vidējie uzņēmumi, bet lielā nav neviena. Ja apvienotu visu tā dēvēto Ventspils kompāniju mudžekli, varbūt viens liels uzņēmums iznāktu,» saka grāmatvedis.
Aivars uzsver, ka attiecībās ar VID būtiski ir saprast, ka sadarbības princips šeit ir līdzīgs tam, kā saistībā ar ceļu policiju. Respektīvi, ja cilvēks lamājas ar ceļu policistu, jārēķinās, ka šis valsts pārstāvis visai ātri kļūs nikns. Protams, jārēķinās, ka pilnīgi visas prasības VID traktē par labu valstij. Taču kopumā sadarbība ar VID, gadiem ejot, esot uzlabojusies. Lielā mērā gan šeit jāpateicas apstāklim, ka šodien faktiski visu var uzdarīt ar datora palīdzību.
Neizbēgama uzņēmuma darba sastāvdaļa ir revīzijas. «Man, kā grāmatvedim, ir pat labi, ka tādas tiek rīkotas – nāk zvērinātie revidenti un pamana kļūdas, kādas esmu pieļāvis, un es varu papildināt savas zināšanas. Savukārt uzņēmumam kopumā šādas revīzijas tikai rada papildu izdevumus – 700 līdz 1000 latu par revīziju,» norāda Aivars. Kā zināms, revidentam par to, ka viņš veic revīziju, ir jāmaksā. Īpaši aktuāli tas ir kompānijās ar daudziem īpašniekiem, kuri turklāt faktiski nekad nav uz vietas, un kuriem tādējādi ir svarīgi uzzināt, vai reālie tā vadītāji, vienkārši sakot nešmaucas.
«Jāapzinās, ka visu prasību izpilde uzņēmumam prasa gan resursus, gan naudu, taču tajā pašā laikā sakārtojot uzņēmumus. Tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā, ka minētajos deviņdesmitajos gados uzņēmēji visu apguva pašmācības ceļā – kādu no biznesa skolām te neviens nebija pabeidzis. Turklāt jāatzīst, ka daļa Latvijas uzņēmēju PSRS laikos ir vai nu slikti lasījuši Marksa Kapitālu, vai arī uzmanību pievērsuši tikai Brežņeva sauklim, ka ekonomikai jābūt ekonomiskai,» saka Aivars.