Dzīve pati veic savas korekcijas, tā par savu izvēli iesaistīties grāmatvedības biznesā saka Ina Liepniece – uzņēmuma Finanšu risinājumi vadītāja Ina Liepniece, kura šajā jomā sākusi strādāt prozaiska iemesla dēļ – inženierus nevienam nevajadzēja, bet vīrs meklēja grāmatvedi.
Pēc skolas beigšanas Ina iestājusies toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, bet tieši tajā laikā – astoņdesmito gadu beigās gados – dzīve mainījās, turklāt kardināli. Proti, tieši tajā laikā radās daudz dažādi kooperatīvi, mazie uzņēmumi, bet viņa apguva inženiera profesiju, kas tobrīd nevienam tā īsti nebija vajadzīga. Vienkārši mainījās pieprasījums, turklāt tajā laikā veidojās pašas ģimene, dzīvesbiedram bija savs uzņēmums, kuram vajadzēja grāmatvedi. «Nopirku grāmatvedības grāmatu, un sāku to visu studēt. Kad izdevās tikt galā ar pirmo bilanci, šķita, ka nu jau viss ir kārtībā, ka nu jau visu varu. Kad par to tika saņemta arī pirmā nauda, bija pavisam labas izjūtas. Bet tas viss ir tikai pats sākums...» tā pirmos soļus skaitļu pasaulē atminas Ina.
Uzņēmējiem jāpalīdz domāt
Jau iegūstot ekonomista izglītību Latvijas Universitātē un konstatējot, ka atbildes uz praktiskiem jautājumiem par to, kā pareizi rīkoties katrā konkrētajā situācijā, augstskolā nav diez ko iespējams iegūt, Ina sākotnēji strādājusi algotu darbu, taču nav pametusi sajūta, ka... Darbs – tas, protams, ir labi, jo ir kāds, kurš regulāri maksā algu. Tomēr nav patikusi sajūta, ka visu laiku varētu būt tikai viena noteikta summa, ar ko rēķināties, un nekas vairāk, un tādējādi jaunības maksimālismā nolemts, ka jāveido pašai savs uzņēmums. «Atbildība ir pietiekami liela, strādājot gan algotā darbā, gan arī vadot pašai savu grāmatvedības uzņēmumu, jo skaitļi ir nepielūdzami jebkurā gadījumā. Tomēr, strādājot savā uzņēmumā, jūtos brīvāka savos spriedumos, jo pati izlemju un iesaku, kā vajadzētu darīt,» stāsta Ina.
Uzņēmuma klientūru pārsvarā veido mazie uzņēmumi, kuru vadītāji nereti prasa padomus, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. «Šobrīd es palīdzu uzņēmējiem domāt, virzīties uz priekšu. Lielajiem uzņēmumiem finanšu lietas faktiski jau ir sakārtotas, un grāmatvedis tiem vairāk ir kā kalps, bet cilvēkam pēc savas būtības kaut kur vajag būt noteicējam. Līdz ar to darbs ar mazajiem uzņēmējiem rada gandarījumu. Ja darbs patīk, rada gandarījumu, un tas viss vēl arī summējas ar ienākumiem, viss ir kārtībā. Šis nav darbs, kas būtu jādara tāpēc, lai tautai būtu dejas un mūzika, bet ir jādara praktiskas lietas, lai palīdzētu uzņēmējiem,» piebilst Ina.
Viņa atzīst, ka grāmatvedība, protams, ir monotons process – atskaites un dara pārskati jāizstrādā regulāri, turklāt visam ir jābūt pareizi un vienlaicīgi arī ekonomiski katra konkrētā uzņēmuma īpašniekam. Ir bijis periods, ka vakaros, kad viss ir kluss un mierīgs tiek taisītas uzņēmumu bilances, tikts galā ar līzinga dokumentiem un tamlīdzīgām lietām, labi zinot, ka katrs nākamais rīts sāksies ar stresa situācijām, kad zvanīs uzņēmēji un prasīs steidzamus padomus, kā arī gribēs, lai tiktu izdarītas konkrētas lietas, kam principā vajadzēja būt nokārtotām jau iepriekšējā dienā. Piemēram, braucot automašīnā, ir jāspēj klientam pa tālruni operatīvi un pareizi atbildēt uz jautājumu – nekustamo īpašumu apliek ar PVN vai neapliek?
«Atceros, kā savulaik visas atskaites noteikti vajadzēja izdrukāt un ar lielām papīru kaudzēm doties uz VID un Uzņēmumu reģistru. Tagad ir teju pašsaprotami, ka to visu var darīt, izmantojot EDS, bet jāatceras, ka to ieviesa tikai 2005. gadā. Līdz tam vienas dienas laikā fiziski vajadzēja paspēt pabūt dažādu Rīgas priekšpilsētu VID filiālēs. Savulaik bija ierasta situācija, kad uzņēmumu atskaitēm jābūt fiziski nodotām 15. datumā, jo 16. datumā jau bija par vēlu, un varēja sākt rēķināties ar zināmu sodu,» atceras Ina. Protams, līdz pieciem pēcpusdienā neviens izskraidīt pa daudzajām VID nodaļām nav paspējis, un tad Latvijas Pasta nodaļā pie Saktas veikala sācies grāmatvežu tusiņš. Šī nodaļa strādāja līdz desmitiem vakarā, un, ja līdz tam laikam izdevās paspēt tur ielīst, bija laiks vēl līdz pusnaktij nodot līdzi paņemtās aploksnes.
Ambīcijas ir, bet...
Inas uzņēmumam šobrīd ir aptuveni pussimts klientu, bet tas nenozīmē, ka runa ir par 50 dažādiem uzņēmējiem. Nereti ir situācijas, kas vieni un tie paši cilvēki sadibina dažādus uzņēmumus, protams, arī skaitļu lietas uzticot vienam cilvēkam.
Krīzes laikā klienti nav pazuduši. Vienkārši pie mums uzņēmumiem bilanci vajag pat tad, ja tas faktiski jau ir bankrotējis. Cita lieta – cik daudz tas viss deva ienākumus. «Var teikt tā – kā mainījās situācija valstī, tā arī bija ar ienākumiem man. Nereti klienti kļūst par draugiem, un kā gan draugam var neuztaisīt uzņēmuma bilanci pat tad, kad viņš jau ir maksātnespējīgs.
Principā sanāk tā – grāmatvedība paliek, bet ienākumu nav. Kad laiki palika labāki un uzņēmumi atkal atguvās, tie atkal nekur nepazuda – citus grāmatvežus neizvēlējās,» saka Ina. Redzot, kā veidojas mazie uzņēmumi, šis process zemapziņā tiekot salīdzināts ar to, kā ir gājis pašai. Ir bijuši gadījumi, kad uzņēmumi, tikko sāk strādāt, izvirza milzīgas ambīcijas, uztaisa lielas interneta mājas lapas, sēž un gaida rezultātu, bet nekas jau nenotiek. Klausoties šādus uzņēmējus, nereti jau pašā sākumā esot skaidrs – nekas vairāk par lielu runāšanos un plātīšanos tur nebūs...
Sarežģītās nianses
Runājot par Latvijas uzņēmējdarbības vidi, Ina atzīst: pie mums daudzas lietas ir ļoti sarežģītas, un šeit arī var saskatīt savu nišu – palīdzēt uzņēmējiem visu sakārtot, uzsākot uzņēmējdarbību. Piemēram, lai atvērtu jaunu krogu vai veikalu, ir jārēķinās ar tik daudz dažādiem nosacījumiem, ka cilvēks nereti pat nevar to visu iedomāties. Nav jau uzņēmējiem pieejama viena konkrēta instrukcija, kurā būtu skaidri pateikts, ko viņam vajag, kas jāizdara, kādas atļaujas jāsaņem, atverot kafejnīcu vai veikalu, vai kādu citu uzņēmumu. Piemēram, daudzi uzņēmēji, kas atver bāru, pat nezinot, ka mērglāzēm ir jābūt sertificētām. To visu uzņēmēji iemācās laika gaitā soli pa solim.
Daudzi noteikumi ir pat grūti uztverami, un nereti uzņēmēji nav ievērojuši dažādus noteikumus nevis tāpēc, ka negribētu to darīt, bet gan tādēļ, ka pat nenojauš par tādu eksistenci. «Ir bijis gadījums, kad kafejnīcā ierodas pašvaldības policijas darbinieki un īpašniekam paziņo, ka viņš ir pieļāvis pārkāpumu, jo ēdienkartē nav atzīmēts, ka visas cenas ir norādītas latos, un nevarot saprast, kādā valūtā tad ir norādītas cenas – latos, eiro vai kādā citā. Uzņēmējs pat iedomāties nevarēja, ka ir kaut ko pārkāpis, jo vispār jau kafejnīcu bija atvēris Latvijas Republikā,» tā Ina. Bet vispār jau runa ir par pārkāpumu, par ko draud 500 latu liels sods. Un šādu piemēru esot bez sava gala. Daudz kas, protams, atkarīgs no tā, kā rīkojas atbildīgo iestāžu darbinieki – pasaka, ko un kā vajag izdarīt, vai arī uzreiz ķeras pie sodīšanas. «Vienkāršāk būtu, ja valstī tiktu izdotas īsas instrukcijas, kā uzņēmējam rīkoties katrā konkrētajā situācijā. Šajā kontekstā vēl tikai jāpiemin, ka ir pieejamas dažādas grāmatas, kurās tiek uzsvērts, ka uzņēmējam jābūt komunikablam, uzņēmīgam utt., bet tā arī nav pateikts, kas konkrēti viņam ir jādara,» uzskata Ina.
Vienlaikus viņa arī uzsver – jāsaprot, gan būtu arī tas, ka uzņēmuma vadītājs nav nekāds skolnieks un viņam būtu jāzina vismaz tas, kādi nodokļi valstī ir ieviesti, bet Latvijā pretējas situācijas nav nekāds retums. Par vadītājiem gribot būt daudzi, bet elementāras lietas tā arī nepārzinot. Ļoti izteikti tas bijis pirmskrīzes gados – tajā laikā nekas neparasts nebija situācija, kad uzņēmējs bija iegādājies Ķīnā konteineri ar precēm, viņš zināja, kā to var atvest uz šejieni, un kur to likt tālāk, bet par dažādiem dokumentiem viņam nebija ne jausmas. «Man tā arī tika pateikt – VID teica, ka vajagot kaut kādu lielo atskaiti... Vispār jau runa bija par gada pārskatu. Bija liela pretruna – cilvēki pelnīja lielu naudu, nesaprazdami pašsaprotamas lietas. Dažu gadu laikā dzīve gan šo to ir sakārtojusi, un šāda veida «lietu bīdītāji» tagad vairs netiek manīti,» nosaka Ina.
