Žurnāla Nedēļa un portāla nozare.lv galveno redaktoru Māri Zanderu droši vien var dēvēt par intelektuālo huligānu, par kura izdarībām tā arī īstas skaidrības nav – viņš vispirms runā un tad domā vai arī katrs viņa pateiktais teikums tiek pausts ar zināmu aprēķinu.
Katrā ziņā salīdzināt Latvijā notiekošos procesus ar Miloševiča režīmu Serbijā vai arī Reihstāga dedzināšanu, Zanderam īpašas problēmas nesagādā. Nu jau viņam arī piezvanīt vai aizsūtīt īsziņu varēs katrs, kurš to vēlas.
Parasti tu visai ironiski vērsies pret dažādiem Latvijā notiekošiem ekonomiskiem un politiskiem procesiem. Kāda tad, tavuprāt, šodien ir situācija mūsu valstī?
Ir lietas, par kurām droši vien labāk ir pasmieties, nevis liet asaras, saraukt pieri utt. Taču situācija ir nelāga, un es varu paskaidrot, kāpēc ir tā dīvaini sanācis, ka esmu pārgājis no žurnālistikas uz tādu kā sabiedrisko darbošanos. Man visu laiku ir bijusi sajūta, ka man ir respekts pret mūsu valdības vadītāju Ivaru Godmani, viņa darbaspējām, to, ka viņš grib tikai labu šai valstij. Vienmēr esmu uzskatījis sevi par konstruktīvo opozīciju premjeram. Mēs – žurnālisti – valdību bieži kritizējam. Reizēm darām to pareizi, reizēm – nepareizi. Nekad neesmu kaut ko kritizējis tikai kritizēšanas pēc. Taču vienā brīdī arvien vairāk radās sajūta, ka arī Godmanim nav īsti skaidrs, kas notiek valstī, bet viņš vienkārši neklausās tajā, ko citi cilvēki saka. Negribu teikt, ka viņam tagad būtu jāieklausās Delfi komentētājos, bet... Man tas viss sāka nepatikt, un punktu pielika 13. janvāris.
Kas konkrēti tev nepatika?
Godmaņa reakcija uz notikušo Jāņa Dombura raidījumā Kas notiek Latvijā?. Lai gan pats esmu anarhists un hipijs, man nav pieņemamas tās nekārtības, kas notika Vecrīgā. Taču, ja pie sakreņķējušās sabiedrības nākamajā dienā vēršas valdības vadītājs, un vienīgais, ko viņš var pateikt, ir – mutes ciet!... Zinu, ka tieši tā viņš nepateica, bet doma bija tieši tāda. Nu... Tas man atgādina labi zināmu savulaik notikušo Reihstāga dedzināšanu: paši aizdedzināja, paši pēc tam arī piegriež spīles. Negribu tagad Godmani un pārējo politisko eliti salīdzināt ar nacistiem, bet principā viņa reakcija bija absolūti neadekvāta. Rezultātā tāds kantora žurka kā es, kurš braukā apkārt pa izstādēm un lasa dažādas grāmatiņas, esmu gatavs iziet uz konfrontāciju ar varas iestādēm.
Ko tu gribēji pateikt, paužot salīdzinājumu «paši aizdedzināja, paši pēc tam arī piegriež spīles»?
Jā, šī situācija bija izprovocēta. Un man ir pilnīgi vienalga, vai runa ir par varas iestāžu nekompetenci, vai vēlēšanos, lai situācija izvēršas tieši tāda – to es nevaru apgalvot. Taču ir skaidrs, ka šobrīd, kad ekonomiskā situācija kļūst aizvien draņķīgāka, cilvēki – neapmierinātāki, aizliegt Vecrīgā jebkāda veida pulcēšanos ir visai savdabīgi. Man ir tiesības tā uzskatīt.
Vai var teikt, ka tavs uzskats ir šāds: varas iestādes norāvās ar akmeņiem, un pašas vien pie tā ir vainīgas?
Jā! Runājot par 13. janvāri... To cilvēku, kurus interesēja ne tik daudz Saeimas atlaišana kā Latvijas Balzama logu izsišana, nemaz tur nebija tik daudz, un viņus varēja savākt. Pirms 16. marta jautājumu ar visādiem radikāļiem un huligāniem taču parasti kaut kā spēj sakārtot. Arī tad, kad notiek dažādas ārvalstu vizītes Latvijā, te tiek viss aiztaisīts ciet, un brīžiem pat tādā apmērā, ka slikti paliek. Tātad, ja 13. janvārī nevarēja savākt dažus dauzoņas, man rodas jautājums – varbūt tas bija izdevīgi, lai vēlāk būtu iespēja «skrūvju pievilkšanai». Bet varbūt tam ir piezemētāks iemesls, ka bija vēlme parādīt – lūk, kas notiek, kad policijai naudu neiedod. Visādi jau var būt.
Bet varbūt vienkārši neviens negaidīja, ka kaut kas tāds var būt, ņemot vērā, ka latvieši parasti ir vienkārši sapulcējušies, pabļaustījušies, padziedājuši un izklīduši pa mājām, neveicot nekādas kaut cik radikālas darbības?
O.K. Bet vienalga bija jārēķinās ar to, kas var notikt, kad ir liels cilvēku pūlis. Mums ir priekšstats par to, kas var notikt, kad sapulcējas lieli futbola fanu bari... Bija taču zināms, ka būs daudz cilvēku, ka sociālā situācija ir nokaitēta. Drošības iestādēm bija jāveic analīze, saprotot, ka opozīcija tur runās kaut kādu sviestu, ka cilvēkiem nebūs, kur izgāzt emocijas utt. Es saprotu, ka latvieši parasti nedauza logus, bet tajā pašā laikā pūlī bija nacionālboļševiki, un viņu parādīšanās vien ir zīme, ka nebūs viss tik mierīgi, kā gribētos. Pats nacionālboļševiku līderis Vladimirs Lindermans ir atzinis, ka viņu tur bija vairāk nekā desmit cilvēku... Vai tad viņi atnāca pastāvēt Doma laukumā ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem rokās? Viņi taču ir slaveni ar to, ka viņiem patīk paskandalēties.
Tu esi pamanījies salīdzināt Latviju ar Serbiju Miloševiča režīma laikā. Kas tev ļauj tā domāt?
Vai tad tā nav? Es nesalīdzināju Latviju ar Serbiju. Mana ideja bija tāda, ka faktiski abos gadījumos tiek pateikts, ka pret pastāvošo varu drīkst vērsties tikai ar piketiem vai arī vēlēšanu ceļā, bet viss pārējais esot huligānisms un nekur Rietumu pasaulē tā nenotiek. Tajā pašā laikā daudz kur pasaulē izplūkšanās ar policiju vai politiķa iekaustīšana netiek uzskatīta par demokrātijas apdraudējumu. Tā ir demokrātijas sastāvdaļa. Iedomājies, kas notiktu, ja es iemestu Godmanim ar torti?!
Sīkais huligānisms...
Tu ko! Man būtu tāds sods, ka par maz neliktos. Paskaties, kas pēdējā laikā notiek Francijā – tur džeki mierīgi pa ielām veļ atkritumu kastes, jo viņi zina, ka gadījumā, ja arī viņus noķers, nekas traks nebūs. Te runa nav par kaut ko klīnisku – sadošanu pa galvu policistam vai lielā Versace skatloga izgāšanu, bet gan vienkāršu izplūkšanos. Par to var nākties pasēdēt dažas diennaktis. Es esmu gatavs «pasēdēt» piecas diennaktis, bet neesmu to gatavs darīt piecus gadus. Pie mums zināmas demokrātijas izpausmes formas iztrūkst.
Atgriežoties pie Serbijas piemēra... Tur notika vēlēšanas un tika ievēlēts parlaments, bet tajā brīdī, kad politiskā elite vairs sabiedrību neapmierināja, bet prom arī negāja, cilvēki vienkārši nosvilināja parlamentu. Nu un? Es tur nesaskatu neko nosodāmu. Kaut kas līdzīgs notika arī Gruzijā. Mihails Saakašvili ilgu laiku visiem bija baigais mīlulis, bet es vēl tagad atceros televīzijā rādītos kadrus, kā notika Eduarda Ševardnadzes gāšana no prezidenta amata. Toreiz rādīja, kā Saakašvili nāk iekšā ēkā pa vienām durvīm, bet Ševardnadze pa otrām mūk laukā, jo tas viss pasākums notika ar automātiem rokās. Sū... situācija, protams, bet vai tad tur notikušo kāds ir nosaucis par apvērsumu? Tā ir varas pārņemšana. Kā man šajā kontekstā teica viens gudrs cilvēks, uzvarētājus jau neviens netiesā. Respektīvi, ja tu esi uzvarētājs, ir pilnīgi pie kājas, kā vara tikusi pārņemta. Ciniski jau skan, bet tā ir. Līdz ar to es uzskatu, ka zināmās situācijās...
Mērķis attaisno līdzekļus?
Kāpēc gan ne?! Es nekad neaicināšu uz vardarbību, bet situācija pati tāda var izraisīties. Es izstāstīšu vienu piemēru... Ticu, ka Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kam simpātijas neizraisa skats, kā Ainārs Šlesers, Daudzes kungs un vairāki citi noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tas nemaz nav šo kungu piemineklis, un vārdi Tēvzemei un Brīvībai uz viņiem nemaz neattiecas. Var taču būt, ka konkrētā datumā, kad ir paredzēta šāda ziedu nolikšana, cilvēki nolemj nevardarbīgi šo faktu nepieļaut, vienkārši visu laiku staigājot ap pieminekli un paši liekot pie tā ziedus. Kas notiktu – viņi vienkārši dabūtu pa galvu no policistiem, kam būtu jāatbrīvo koridors. Un tādā situācijā būtu sadursmes. Iedomājies – apmēram 1000 cilvēku katrs par sevi staigā ap pieminekli...
Vai tev ir savas politiskās simpātijas Latvijā?
Diemžēl nav. Man ir draugi politiķi, ar kuriem mēs laiku pa laikam plēšamies. Aigars Štokenbergs un Roberts Zīle. Bet lai es balsotu par kādu no viņu sarakstiem... Nē! Es gan vienmēr esmu piedalījies vēlēšanās, katru reizi mēģinot balsot par mazāko no ļaunumiem. Nav tā, ka es kādreiz balsotu «par», tur vairāk darbojas tāds kā izslēgšanas princips – es ļoti labi saprotu, kurus es tur noteikti negribu redzēt.
Tu esi viens no tiem Latvijas žurnālistiem, kas visai regulāri ir uzmanības centrā. Tādā veidā tu rūpējies par savu popularitāti vai arī tā vienkārši sanāk?
Tā sanāk! Ir cilvēki, kas nepiedomājot brūķē muti, un viņiem tas tā sanāk. Šādi cilvēki mūždien kaut kur iekuļas. Es vienkārši parasti nepiedomāju, ka pret mani ir vērstas TV kameras vai kas tamlīdzīgs. Es reizēm nesaprotu savu kolēģu žurnālistu pietāti, runājot, piemēram, ar Valsts prezidentu. Ar viņu taču var runāt tāpat kā ar tevi vai kādu citu. Taču daudzi izvēlas taktiku nestrīdēties un neko nerunāt pretī. Rezultātā iznāk, ka uz tikšanos ar viņu citu starpā ir atnācis skandālists Zanders – baltā vārna, kas nograuj visu prezidenta dienas kārtību. Ar ko gan pašreizējais prezidents ir citādāks nekā citi?! Laikā, kad prezidente vēl bija Vaira Vīķe-Freiberga, viņš 18. novembrī dzerstījās Nacionālajā teātrī tāpat kā mēs visi.
Pēdējais tavs skaļais izgājiens bija augstu mūsu valsts amatpersonu mobilo tālruņu numuru publiskošana. Kāpēc tev tas bija vajadzīgs?
Es nepublicēju tālruņu numurus.
Kā tad to varētu nosaukt?
Es minēju skaitļu virknes, kuras varbūt sakrīt ar noteiktu amatpersonu telefonu numuriem.
Vienkārši sakot, tu nopublicēji Šlesera un vēl vairāku amatpersonu tālruņu numurus...
Nu labi. Lietas būtība ir šāda... Man šķiet, ka šie cilvēki dzīvo ļoti izolētā vidē. Tas, ka viņus dzeltenā prese laiku pa laikam nofotografē pie kāda tirdzniecības centra, ir viena lieta. Tad vēl viņi aizbrauc pie mūsu kolēģa Dombura uz Latvijas Televīziju utt. Bet īstenībā jau viņi ar cilvēkiem nekomunicē – tā tas ir. Tas, ka reizi pa reizei kāds no viņiem aizbrauc pie zemniekiem, vēl neko nenozīmē. Te jārunā arī par otru komunikācijas pusi, kas bieži aprobežojas ar stulbu komentāru rakstīšanu Delfi. Pastāv attieksme – mēs taču zinām, ka viņi visi ir nelieši... Līdz ar to amatpersonas jūtas ļoti pasargātas, jo zina, ka viņus tāpat neviens nesazvanīs, ka viņiem priekšā ir trīs sekretāres utt. Tagad cilvēkiem ir iespēja ar daļu no viņiem parunāties. Protams, būtisks jautājums ir par to, cik kvalitatīva izvēršas šāda saruna.
Ko gan amatpersonas var zaudēt – tikai savus amatus. Tāpēc man bija bērnišķīga vēlme izdarīt tā, lai viņi tik labi nejūtas. Protams, man ir teikuši, ka neko jau es tādā veidā nepanākšu, jo attiecīgie cilvēki nomainīs savus telefona numurus. Bet arī tā būtu zināma neērtība – iedomājies, kā viņi visiem saviem svarīgajiem cilvēkiem sūta savu jauno numuru. Turklāt es sapratu, ka latviešu cilvēki ir visai neadvencēti. Nevajag jau obligāti zvanīt kādam un kliegt klausulē – cūka! Pilnīgi pietiek ar interneta palīdzību kādam nosūtīt spama tekstu priecīgus Jāņus 40 000 reižu.
Kādai, tavuprāt, vajadzētu būt optimālai komunikācijai starp valsts amatpersonām un sabiedrību?
Redz, brīdī, kad sākās visas runas par manis sperto soli šo numuru sakarā, kāds cilvēks teica: interesanti, par ko gan visi cepjas – mēs taču apmaksājam viņu telefonus. Par ko vispār ir stāsts? Nav jau arī slikti tas, ka visi zina, kur šie cilvēki dzīvo – var aiziet pie viņiem parunāties. Ja jau Īslandē jebkurš var aiziet parunāties ar premjeru, tad kāpēc lai to nevarētu Latvijā. Es tiešām domāju, ka gadījumā, ja mūsu iedzīvotāji tiešām tā sāktu darīt, šīs amatpersonas sāktu uzvesties labāk.
Jā, cilvēkiem ir tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību, it īpaši situācijās, ja pie viņiem uz mājām sāktu nākt desmit psiholoģiski nelīdzsvaroti cilvēki, Visuma valdnieki, Lāčplēši un visi pārējie, kas zinot, kā jāglābj valsts. Bet kas gan ir slikts, ja pie cilvēka kāds grib atnākt un normāli parunāties?
29869220 – šī skaitļu virkne ir tava mobilā tālruņa numurs. Publicējam?
Nav problēmu.
Šīs sarunas laikā jau pieminētajā TV raidījumā Kas notiek Latvijā?, diskutējot par darba algām sociāli jutīgajos sektoros, tu uzdevi retorisku jautājumu, cik liela tad ir alga dažādiem arodbiedrību, sabiedrisko organizāciju utt. bosiem. Vai ar to gribēji pateikt, ka lielākie bļāvēji par šo jautājumu mūsu valstī paši par sliktu dzīvi nu nebūt nevar sūdzēties?
Cik nu kuram skaitās labi vai slikti. Taču, ja cilvēka mēnešalga ir tuvu 2 000 latu, diez vai viņš var sūdzēties par to, ka Latvijā ir slikta dzīve. Kaut kā no viņiem nesanāk tāds baigais sarkanais proletariāts. Savulaik kādā dokumentā redzēju informāciju, ka arodbiedrību līderiem komandējumu uz Briseli apmaksā valdība. Nu... Savukārt starp lauksaimnieku organizāciju līderiem ir cilvēki, kas ir amatos valsts institūcijās vai arī partijās. Es nesaku, ka sabiedrisko organizāciju augšslānis ir resnie runči – viņu resnums nav salīdzināms ar valdošo cilvēku resnumu. Taču darbaļaudis arī viņi nav. Viņiem ir sava ar samtu izoderētā niša.
Šobrīd esi vadošos amatos divos Latvijas medijos, kā arī tēlo panu Kleksi radio. Kāds, tavuprāt, izskatīsies mediju tirgus pašreizējās ekonomiskās krīzes rezultātā?
Visi nu ir piepūtuši vaigus un domā, ka beigās viss jau būs labi, bet man tiešām nav skaidrs, kāds šim optimismam ir pamats. Tiesa, drīz mums nāks glābiņš vēlēšanu izskatā, uz kuru rēķina varēs kādu kapeiku nopelnīt. Tie, kas vēlēšanu izdevumu plānotājiem spēs iestāstīt, ka viņu tirāža un auditorija ir laba, tie arī šogad izdzīvos. Attiecībā uz pārējiem – var gadīties, ka neizdzīvo. Cilvēkus tajā visā nevar vainot – ja man būtu samazināta alga par 20 % vai draudētu bezdarbs, es arī stipri vien piedomātu, vai vajag pirkt Nedēļu. Skaidrs, ka cilvēku pirktspēja ir «pilnīgs čau». Par reklāmas tirgu es īsti labi nezinu, bet arī tur nekas labs nevar būt. Te ir vecais stāsts par to, cik lielā mērā mēs esam spējīgi pāriet uz internetu. Tur gan ir cita nelaime – nosacītais informatīvais interneta tīkls ir ļoti piegružots. Ir daudz dažādu portālu, mājaslapu... Nekas priecīgs nav.
Cik daudz no pašreizējiem drukātajiem medijiem varētu pārtraukt darbību?
Kāda piektā daļa droši aizies pa skuju taku. Es neredzu, uz kā pamata daudz dažādi izdevumi varētu dzīvot. Pieejot pie preses kioska, es vienkārši sastingstu – izdevumu daudzums ir ārprātīgs. Reiz, gaidot pieturā trolejbusu, es līdzās kioskā sāku skaitīt tikai ar medicīnu saistītos izdevumus – sanāca deviņi gabali. Piemēram, bija divi dažādi izdevumu – Sam ļeči un Ļeči sam*. Tas nav nopietni. Pilnīgs sviests ir arī ēšanas žurnālu daudzums. Ļoti žēl to teikt, bet dažādu izdevumu Latvijā ir par daudz. Turklāt es arī negribu teikt, ka viss šeit ir šausmīgi garām un vienīgā Nedēļa rullē.
Pats uzprasījies uz šo jautājumu – pieļauj, ka Nedēļa varētu beigt darbību?
Nu tā nu gan ne. Mūs reklāmas kritums neietekmē, jo mums to nekad nav bijis.
* Pats ārstē; Ārstē pats