Pirmās Oskara balvai izvirzītās Lietuvas mākslas filmas režisors ir latvietis Māris Martinsons. Savu nākamo filmu viņš cer veidot kopā ar Latvijas producentiem.
Lai gan Māris Martinsons Lietuvā dzīvo jau 18 gadus, medijos viņu joprojām dēvē par latviešu režisoru, un tāds viņš arī gribētu palikt. Sākotnēji ceļš uz Lietuvu Māri aizvedis mīlestības dēļ. «Kad atbraucu uz šejieni, nedomāju, ka palikšu ilgāk par mēnesi. Jau tas toreiz likās mūžība, bet, ja man kāds būtu pateicis, ka lietuviešu valodu es zināšu labāk nekā angļu, es smietos!
Bet tad Lietuvā apprecējos, piedzima dēls. Sākumā braukāju no Lietuvas uz Latviju, kur turpināju veidot videoklipus. Tad man piedāvāja strādāt par režisoru Lietuvas televīzijā, un kopš tā laika ar televīziju biju saistīts gadus 15, arī pēc tam, kad 1994. gadā nodibināju savu producēšanas kompāniju. Tikai pirms diviem gadiem pārtraucu sadarbību ar televīziju.»
Māris atklāj, ka nupat ir nodibinājis producentu kompāniju Latvijā. «Domāju, ka mana nākamā filma vairs neies zem Lietuvas karoga. Man liekas, ka tas, ko varētu saukt par Lietuvas posmu manā dzīvē un kas man ir daudz devis, tagad iet uz beigām. Bet kāda būs nākamā lappuse, es vēl nezinu.»
Tuvojās kino
Strādājot Lietuvas televīzijai, Māris Martinsons ir veidojis desmit oriģinālseriālus. «Viens no tiem —Anastasija — bija ķīlnieku drāma. Pie tā strādāju kopā ar kino operatoru, izmantojām kino gaismas un tehniku. Kad bija gatavas jau 20 sērijas, kolēģis ieteicās, ka attēls ir tik labs, ka šo materiālu varētu samontēt kā filmu. Tas gan nebija viegli, bet no 20 sērijām jeb 18 stundām samontējām pusotras stundas filmu, un, pilnīgi negaidot, to paņēma Monreālas Starptautiskais kinofestivāls.»
Tieši tobrīd, 2006. gada augustā Monreālā, Māris esot sapratis, ka turpmāk vēlas taisīt kino. Jau toreiz radusies ideja filmai Loss (Latvijā izrādīta ar nosaukumu «Nevajadzīgie cilvēki»), kas vēlāk izvirzīta ASV Kinoakadēmijas balvai kategorijā «Labākā ārvalstu filma», bet pērnā gada vasarā ieguvusi Šanhajas Starptautiskā kino festivāla balvas par labāko režisora darbu un labāko mūziku.
«Pēc Monreālas sāku strādāt pie scenārija, pēc pusgada sākās ražošana, un pēc gada filma bija gatava! 2008. gadā atkal bijām tajā pašā Monreālas festivālā, šoreiz uzaicināti kategorijā «Pasaules labākie». Nebija gluži tā, ka vienu dienu es pateicu «stop», seriālus vairs nefilmēsim, ejam taisīt ķinīti, tomēr sapratu, ka visu laiku biju tam tuvojies un gatavs to darīt. Saņemot atzinību, nostiprinājās pārliecība, ka esmu pieņēmis pareizu lēmumu.»
Paņem ogli
«Nevajadzīgie cilvēki» ir pirmā Lietuvas mākslas filma, kas tapusi bez valsts atbalsta, par personiskajiem un uz savu risku aizņemtiem līdzekļiem. «Lietuvas Kino padome, kurā projekts tika iesniegts, nepiešķīra atbalstu nevienam filmas tapšanas posmam, pat tad, kad prasījām nelielu summu filmas pabeigšanai. Tik un tā strādājām tālāk, kopā ar biznesa partneri ieguldījām savus līdzekļus, ņēmām kredītus. Arī privāto sponsoru nebija. Lielākā daļa no tiem, kas iepriekš ieguldījuši naudu kino, ir apdedzinājuši pirkstus, jo projekti nebija veiksmīgi.»
Domājot par filmas taisīšanu, tas jādara no cita gala, ir pārliecināts Māris Martinsons. «Sākot domāt tikai par ražošanu — kameru, gaismām, visām pārējām dārgajām lietām, mēs patiesībā sākam domāt, ka to nevarēsim dabūt gatavu, jo nebūs naudas. Tā vietā ir jāmeklē iespējas. Ir piemēri, kad par 150 tūkstošiem eiro uztaisa filmu, ko zina visa pasaule. Un var arī par miljoniem uztaisīt filmu, ko nezina neviens.»
«Nevajadzīgo cilvēku» budžets bijis 250 tūkstoši latu. «Sākumā jau vajadzīga tikai minimāla investīcija — scenārija rakstīšanai, sagatavošanas darbiem. Tas ir tāpat kā ar mājas būvēšanu — nevajag visu naudu uzreiz. Ja es gribu kaut ko radīt, man ir jāatrod veids, kā to konkrētajā situācijā izdarīt. Ja tev ir ideja un tu gribi taisīt filmu, bet tikai ar noteikumu, ka tev būs miljons, tad tu neesi mākslinieks! Tad tu esi vienkārši algots strādnieks, kurš strādā par naudu.»
Krīzes pozitīvā puse ir tā, ka radoši cilvēki, saprotot, ka kaut kas ir jādara, var atrast negaidītus un interesantus risinājumus, saka Māris. «Tā, kā mēs strādājām līdz šim, vairs nevar, laiki ir mainījušies. Jāapsēžas un jāpadomā, kā varam darīt citādi. Ja es vēlos radīt mākslas darbu, bet man nav naudas krāsām, tad varbūt varu paņemt ogli...» Māris atzīst, ka grūtākais ir īstajā brīdī sajust, ka kaut kas ir jāmaina. «Līdzīgi bija pirmajos neatkarības gados. Tie, kas nepielāgojās jaunajai situācijai, palika aiz borta.»
Reklamē Lietuvu
Kad pērnā gada janvārī Lietuvā notika filmas «Nevajadzīgie cilvēki» pirmizrāde, pirmajā nedēļā tika sasniegts lietuviešu filmu apmeklējuma rekords, trīs dienu laikā iekasēti 55 tūkstoši eiro. Kopumā «Nevajadzīgie cilvēki» iekļuva trīs apmeklētāko lietuviešu filmu topā. «Šobrīd lielākā daļa Lietuvas iedzīvotāju zina, ka tāda filma ir. Vietējā kritika gan bija iznīcinoša. Taču mums nevienam nebija jāatskaitās, mēs vienkārši strādājām. Pēc tam nāca balvas, atzinība ārzemēs,» stāsta režisors.
Viņš atceras, ka bijis laimīgs par to vien, ka filma ir pieņemta un tiks rādīta Šanhajā, kas ir A klases kino festivāls un lielākais Austrumāzijā. «Izturēt atlasi no vairāk nekā simts filmām jau ir sasniegums. Tā bija nereāla un ļoti pacilājoša sajūta — saņemt šīs balvas.»
«Jāatzīst gan, ka šobrīd ne Latvija, ne Lietuva nav uz pasaules kino kartes. Ja tev rūp tavas filmas liktenis, tev ir jādara viss, lai cilvēki visapkārt valdošajā milzīgajā informācijas apjomā par to uzzinātu. Tad, kad Kinoakadēmijas balvām izvirzīto filmu skates ietvaros notika «Nevajadzīgo cilvēku» izrādīšana, mums ASV bija savs pārstāvis un mārketinga kampaņa. Tā ir iespēja runāt ne tikai par filmu, bet arī valsti, ko, manuprāt, politiķi bieži nenovērtē. Bet šobrīd sanāk tā, ka latvietis par savu naudu pasaulē reklamē Lietuvu.»
Strādā divreiz vairāk
«Savai komandai teicu — sagaidīsim šī gada janvāri un beidzot varēsim atpūsties. Bet šogad esam sākuši strādāt divreiz vairāk,» pauž režisors. Šomēnes «Nevajadzīgie cilvēki» tiek izrādīti starptautiskajos kino festivālos Klīvlendā un Honkongā, kā arī Eiropas Savienības filmu festivālā Čikāgā un Lečē Itālijā.
Paralēli Māra Martinsona komanda strādā pie diviem jauniem projektiem. «Viena filma būs Loss 2 — nevis turpinājums, bet otra daļa. Filma ir par to, ka neatkarīgi no tā, kā mēs dzīvojam tagad, mūsu bērni dzīvos labāk. Es zinu, ko gribu pateikt ar šo filmu, un gribu pateikt to tagad, lai pie tā vairs neatgrieztos. Man liekas, ka šīs domas varētu būt svarīgas arī citiem cilvēkiem. Ticu, ka kino var palīdzēt rosināt sabiedrībā dziļas diskusijas par sāpīgiem jautājumiem un mudināt meklēt risinājumus.»
Runā un dara
Māris Martinsons Lietuvā strādā ne tikai kā režisors un scenārists, bet ir izveidojis arī savu producentu kompāniju, studiju un biroju kompleksu. Trīs studiju komplekss, kas sastāv no 300, 600 un 900 kvadrātmetrus lieliem paviljoniem, ir lielākais Baltijā. Tā telpas tiek izīrētas gan televīzijas vajadzībām, gan citiem pasākumiem. Sešas sezonas šeit tika filmēts arī raidījums «Gribi būt miljonārs?», ko rādīja Latvijas televīzijas kanālā.
«Man bija patīkami, ka tas, ko esmu šeit izdarījis, ir noderīgs arī Latvijai. Biju priecīgs dzirdēt apkārt latviešu valodu,» saka Māris. «Studija radās tāpēc, ka pats, strādājot televīzijā, sapratu, ka Lietuvā ir grūtības ar piemērotām telpām televīzijas raidījumu un šovu filmēšanai.»
Pirms tam šajā vietā pie Viļņas robežas bijis tukšs laukums. «Pirmo studijas ēku uzcēlām pirms desmit gadiem, paņemot bankā kredītu. Tad turpinājām apaugt ar citām ēkām, un arī pilsēta pamazām pletās uz mūsu pusi. Man šī vieta patika tāpēc, ka atrodas pa ceļam no Viļņas uz Rīgu. Ir sajūta, ka Latvija ir tuvu.»
Dažiem no malas Māra darbošanās var izskatīties tā — atbrauca, mazliet te pastrādāja, un viņam viss ir. Viņš pats atzīst, ka daudziem vietējiem tas kožot kaulā. Kāpēc viņam, iebraucējam, ir izdevies sasniegt vairāk? «Ir atšķirība starp to, vai mēs tikai runājam, vai arī runājam un darām,» atbild Māris. «Lielākā daļa cilvēku tikai runā un cenšas runāt tik ilgi, kamēr pašiem rodas iekšēja sajūta, ka tas, par ko runā, notiek. Tajā brīdī viss arī beidzas, nekas netiek sasniegts.»
Nesen atklājies vēl viens Māra talants — nupat Lietuvā iznākusi viņa pasaku grāmata bērniem «Torte un cirks». Tās ideja radusies, stāstot vakara pasakas jaunākajiem dēliem. Interesanti, ka Māra vidējais dēls, piecus gadus vecais Lorenss, bija pirmais Latvijas pilsonis, kurš ir piedzimis un reģistrēts neatkarīgajā Lietuvā.
Vizītkarte
Māris Martinsons
Režisors, producentu kompānijas ARTeta līdzīpašnieks
Dzimis 1960. gadā
Izglītība Latvijas Valsts konservatorijas teātra režijas specialitāte
Ģimene precējies, trīs dēli
Latvija var — televīzijā
Tikšanās ar Latvija var varoņiem — katru pirmdienu Latvijas televīzijas 1. programmā plkst. 22:15, ar atkārtojumu otrdienās plkst. 14:20.
23. martā — SIA Sakret direktors Andris Vanags, kurā vadībā uzcelta jauna rūpnīca Igaunijā un tiek plānota eksporta ekspansija ziemeļvalstu tirgū.
30. martā — Aleksis Babuškins, kurš vada vienu no Kijevas lielākajiem arhitektu birojiem.
.bmp)
