Nesen publiskotā «DNB Latvijas barometra» pētījuma rezultāti liecina, ka septembris ir jau trešais mēnesis pēc kārtas, kad sabiedrības kopējā noskaņojuma indekss atkal «slīd» negatīvā virzienā.
Īpaši izteikti tas ir nākotnes vērtējuma apakšindeksam, kurš arī jau trešo mēnesi ir ar mīnusa zīmi. Turklāt septembra rezultāts (-4 punkti) liecina par strauju tendenci vērtējumam pasliktināties. Pirms tam „mīnusa zīme” nākotnes vērtējuma apakšindeksam bija vērojama tikai laika posmā līdz 2012.gada pavasarim. Tas nozīmē, ka tagad tāpat kā laika posmā no 2008. līdz 2011.gadam sabiedrība jau atkal biežāk nākotnē raugās ar bažām, nevis cerībām.
Šajā kontekstā interesanti ir tas, ka viens liels un būtisks ar ekonomiku saistīts tuvākās nākotnes notikums ir zināms un labi iezīmēts: Latvijas pievienošanās euro zonai, līdz kurai skaitāmas vairs nedēļas, ne mēneši. Tas ir notikums, kuru vadošā elite reklamē kā tādu, kurš veicinās investīciju pieplūdumu, vairos stabilitāti un līdz ar to sekmēs arī Latvijas ekonomisko izaugsmi. Ieguvēji būšot visi.
Nav šaubu, ka šis ir faktors, kas patlaban atstāj ietekmi uz to, kā Latvijas iedzīvotāji raugās nākotnē. Taču aptauju rezultāti ir „dīvaini” – tie rāda, ka vismaz ekonomikas jomā arvien pieaugoša iedzīvotāju daļa tuvākajā nākotnē neko labu negaida: ne Latvijai kopumā, ne sev personīgi.
Turklāt, kā liecina pētījuma otrās daļas rezultāti, kur esam aicinājuši iedzīvotājus paraudzīties uz situāciju valstī metaforās, - vērtējot, uz kurieni patlaban dodas Latvija, divas populārākās atbildes ir «aizej tur, nezin kur» (46%) un «ragaviņās uz mežu» (12%). Tikmēr atzīmējot, kādi tēli visvairāk raksturo vidējo Latvijas iedzīvotāju, – biežāk minētās atbildes ir «ezītis miglā» (25%) un «gulbis, līdaka un vēzis» (22%). Savukārt norādot, kurš literārā darba nosaukums visprecīzāk raksturo situāciju Latvijā – visbiežāk atzīmētās atbildes ir «Akmeņainais ceļš» (10%), «Sūnu ciema zēni» (8%), «Dibenā» (7%) un «Nāves ēnā» (7%).
Latvijas iedzīvotāju atbildes uz jautājumiem par pasaku un citu literāro darbu tēliem un šo tēlu projicēšana uz mūsu pašreizējo ikdienu ir ļoti daiļrunīga. Manuprāt, minētās aptaujāto atbildes ļoti spilgti un izteiksmīgi atklāj lielas iedzīvotāju daļas sajūtas par pašreizējo situāciju, kad šķiet, ka viens laikmets jau ir beidzies, aizgājis un vairs neatgriezīsies, bet jauns vēl nav sācies. Tāpēc rodas sajūta, ka patlaban kolektīvi mēs esam kaut kur bezmērķīgi un nesaprotami iestrēguši, un ir bažas, ka valsts vadītāju pašreizējās aktivitātes mūs ved tikai vēl dziļākā purvā. Tas viss rada nedrošības sajūtu un bailes, kas savukārt izsauc neapmierinātību. Šķiet, ka šis ir krēslas un apjukuma laikmets, kurā dzīvojam! Taču labā ziņa ir tāda, ka šāds laiks nekad neilgst mūžīgi.