Globālā finanšu krīze eirozonā bija ilgāka un smagāka nekā vairumā citu attīstīto valstu. Periodā no 2011. līdz 2013. gadam, kad ASV jau atradās uz atkopšanās ceļa, eiro zona piedzīvoja atkārtotu satricinājumu – valdību parādu krīzi Dienvideiropā, ko izraisīja investoru bažas par atsevišķu dalībvalstu valdību parādu līmeni un politisko spēku nevēlēšanos to mazināt.

Atbildes reakcija, lai atjaunotu tirgus dalībnieku ticību eiro zonai un atsevišķām tās valstīm, bija starpvalstu vienošanās, kuras ietvaros dalībvalstis apņēmās stiprināt publisko finanšu regulējumu, nosakot budžeta bilances mērķus un citus fiskālās politikas noteikumus. Rezultātā ievērojami pieauga valstu skaits, kuru publiskās finanses ierobežo fiskālie noteikumi, – 2015. gadā fiskālie noteikumi bija ieviesti 18 no 19 eiro zonas valstīm un 25 no 28 Eiropas Savienības (ES) valstīm.

Lai gan fiskālie noteikumi (fiscal rules) ir plaši slavēti par to spējām ierobežot valdības iespējas dzīvot pāri saviem līdzekļiem, to ietekme uz piekoptās politikas un ekonomisko stabilitāti nav viennozīmīga. No vienas puses, skaitliski noteikumi (tādi kā budžeta bilances mērķis) mazina fiskālās politikas nenoteiktību, kam vajadzētu mazināt iedzīvotājiem tik nepatīkamo ekonomikas svārstīgumu. No otras puses, sasienot valdības rokas, tie varētu radīt arī gluži pretēju efektu - ierobežot veidus, kā ar budžeta palīdzību izlīdzināt ekonomisko ciklu (bremzēt pārkaršanu vai cīnīties ar recesiju).

Eirozonas ekonomiskā izaugsme 2017. gadā sasniedza 2.3%, turpinot pēdējos gados vērojamo ekonomikas atlabšanu. Šķiet, ka pašreizējā ekonomiskā augšupeja atzīmē beigu punktu ieilgušam lejupslīdes un stagnācijas periodam, kas raisījis daudz jautājumu par eirozonas nākotni. Vai eirozonas fiskālai politikai pienācis laiks pārmaiņām?

Kopš vienotas valūtas ieviešanas 1999. gadā, tālāka eiro zonas integrācija ir bijusi visai gausa. Īpaši izteikti to var novērot fiskālās politikas jomā. Atšķirībā no citām monetārajām savienībām – eiro zonā faktiski nepastāv centralizēts budžets, līdz ar to visas fiskālās politikas sviras atrodas dalībvalstu rokās. Proti, lēmumi par nodokļu regulējuma pārmaiņām, tēriņiem aizsardzībai un pensiju indeksāciju netiek pieņemti centralizēti Eiropas institūcijās – tos pieņem dalībvalstu valdības. Līdz ar to arī atbildībai par fiskālās politikas sekām būtu jāgulstas uz pašu dalībvalstu pleciem, un, palielinoties atsevišķu valstu maksātnespējas draudiem, citām monetārās savienības valstīm nevajadzētu ciest. Tomēr vēl salīdzinoši nesenā Grieķijas krīze atgādina, ka realitātē aina ir citāda un bažas par atsevišķu dalībvalstu fiskālās politikas ilgtspēju ir saistošas gan eiro zonai kopumā, gan arī pārējām tās dalībvalstīm.

Latvijas izaugsmes tempi kļūst straujāki, un ik pa laikam izskan runas par ekonomikas pārkaršanu.

Lai gan pašreizējās norises tautsaimniecībā būtiski atšķiras no pirmskrīzes periodā pieredzētā, tikai fakts vien, ka šādas sarunas notiek, liecina par salīdzinoši augstu ekonomisko aktivitāti. Tas, kā situācija attīstīsies nākotnē un vai pārkaršanas riski pieaugs, lielā mērā ir atkarīgs no mācībām, kas gūtas no pagātnē pieļautajām kļūdām.

Šajā rakstā par vienu no tām – fiskālās politikas reakciju uz ekonomiskajiem apstākļiem jeb fiskālās politikas cikliskumu. Valdības spēju ietekmēt ekonomikas aktivitāti nevajadzētu novērtēt par zemu. Budžeta ieņēmumi un izdevumi katru gadu ir vienlīdzīgi aptuveni trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā valdības lēmumi var gan veicināt, gan arī bremzēt ekonomisko aktivitāti. Kad un kādus lēmumus valdībai ir nepieciešams veikt? To lielā mērā nosaka ekonomiskie apstākļi.

Piektdien, 13. septembrī, Ministru kabinets (MK) izskatīja Finanšu ministrijas (FM) sagatavotu informatīvo ziņojumu par fiskālās telpas pasākumiem un izdevumiem prioritārajiem pasākumiem valsts budžetam 2020. gadam un 2020.-2022. gada ietvaram.

Valdība apstiprināja 2020. gada fiskālo telpu 192,4 miljonu eiro apmērā. Savukārt 2021. gadā un 2022. gadā tā attiecīgi ir apstiprināta 183 miljonu eiro un 395,4 miljona eiro apmērā.

Valdību veidojošo partiju budžeta veidošanas darba grupas diskusiju rezultātā apzināti fiskālo telpu palielinošie pasākumi un priekšlikumi nozaru ministriju pieteiktajām prioritātēm.

Pārskatot nākamā gada valsts budžeta izdevumus, rasts finansējums kopējai fiskālajai telpai 48,1 miljons eiro 2020. gadā, 17,3 miljoni eiro 2021. gadā un 40,5 miljoni eiro 2022. gadā. Šo finansējumu novirzīšanu kopējai fiskālajai telpai valdība jau ir atbalstījusi 20. augustā.

Izvērtējot iespējas atbrīvot līdzekļus prioritāro pasākumu īstenošanai, attiecīgi palielinot fiskālo telpu, ir apzināti Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu un Kohēzijas fonda snieguma rezerves finansējuma un citu neizmantoto finansējuma atlikumu novirzīšanas iespējas valsts budžeta līdzfinansējuma daļas aizstāšanai plānotajos un uzsāktajos ES fondu projektos.

Pēckrīzes periodā eirozonas un citu attīstīto valstu izaugsmes temps bijis labākajā gadījumā mērens, bet inflācija – daudz zemāka par Eirosistēmas noteikto mērķi, kas ir tuvu, bet zem 2%.

Lai veicinātu tautsaimniecības attīstību un tādējādi nodrošinātu vēlamo inflācijas līmeni, Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome izmantojusi virkni standarta un nestandarta monetārās politikas instrumentus, t.sk. procentu likmju samazināšanu un Paplašināto aktīvu iegādes programmu (PAPP).

Līdzīgi rīkojušās arī citas lielāko valūtas zonu centrālās bankas, t.sk. ASV Federālo rezervju sistēma, Anglijas Banka un Japānas Banka. Šādas monetārās politikas rezultātā vairākums attīstīto valstu valdības obligāciju procentu likmes sasniegušas rekordzemu līmeni, dodot iespēju valstu valdībām aizņemties līdz šim neierasti lēti (1. attēls).

Kopīga fiskālās disciplīnas ietvara veidošana ir ļoti daudzšķautņains jautājums gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā (ES). No vienas puses, tā ir politiskā saspēle, kur arī Latvijai jāpieliek pūliņi, lai mūsu balsi Eiropā sadzirdētu un izveidotu mehānismu, kas nodrošina atbildīgu dalībvalstu budžeta politiku.

No otras puses, protams, fiskālās disciplīnas īstenošanu, pirmkārt, jāsāk savās mājās ar pavisam praktisku mērķi – pieejamā naudas apjoma saprātīga tērēšana, lai apmierinātu pēc iespējas vairāk vajadzību un dzīvotu labāk. Šajā rakstā pievērsīšos fiskālās disciplīnas padomes lomai un iespējām uzlabot fiskālo disciplīnu Latvijā un apskatīšu Eiropas Savienības fiskālās padomes līdzšinējo veidošanas gaitu.

Sabiedrībai no publiski pieejamās informācijas, kas mēdz būt arī virspusēja un politiski motivēta, ne vienmēr ir viegli saprast, vai īstenotā budžeta politika patiesi ved uz lielāku labklājību. Turklāt pat politikas īstenotājiem arvien grūtāk ir saprast, vai nosacījumi tiešām tiek izpildīti un cik objektīvi ir Eiropas Komisijas (EK) pieņemtie lēmumi, izvērtējot konkrētu dalībvalstu atbilstību regulās definētajiem atbildīgas budžeta politikas nosacījumiem. Ir vairāki ceļi, kā turpināt attīstības ceļu arī šajos apstākļos: var atņemt valstīm iespējas radoši lavierēt pa disciplīnas kritēriju džungļiem un budžeta lēmumu pieņemšanu centralizēt vai tomēr censties risināt pastāvošā mehānisma problēmas.

Izvērtējot Latvijas stabilitātes programmu 2018.-2021.gadam, Fiskālās disciplīnas padome secinājusi, ka Latvijas valdība turpina īstenot atbildīgu fiskālo politiku, pamatā ievērojot fiskālās disciplīnas prasības.

Tomēr, salīdzinot ar 2015. un 2016.gadiem, vērojama būtiska fiskālās politikas plānu ekspansija, kas neatbilst pašlaik labvēlīgajiem ekonomikas apstākļiem un pastiprina procikliskas ievirzes (tiek pastiprināti sildīta valsts ekonomika un netiek mazināts valsts kopējais parāds). To nulle publiskotajā un pirmdien Ministru kabinetā iesniegtajā ikgadējā Fiskālās disciplīnas uzraudzības starpziņojumā atzinusi Fiskālās disciplīnas padome (FDP).

Kā norāda padomes eksperti, Valdībai būtu nepieciešams realizēt plānus efektīvākai valsts parāda samazināšanai attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP), jo patlaban plānošanas dokumentos tālāka termiņa mērķos valsts parāda līmenis attiecībā pret IKP tiek nepārtraukti pārskatīts ar augšupejošu tendenci.«Kopumā Latvijas valdība turpina ievērot atbildīgu fiskālo politiku, tiek ievērotas visas pamatprasības, ko nosaka Fiskālās disciplīnas likums. Taču Padome uzskata, ka valdība varētu enerģiskāk veikt budžeta deficīta samazināšanu un gatavot budžetu ar pārpalikumu. Jo ekonomika turpina attīstīties ļoti ātri, ekonomikas rezultāti iepriecina un tas nozīmē, ka šādā ekonomiskajā situācijā nav pamata gatavot budžetu ar deficītu un palielināt valsts parādu,» norāda Jānis Platais, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs.

Fiskālās disciplīnas «trakokrekls» Eiropā ierobežo demokrātiju; risinājums ir decentralizācija un jauni kritēriji, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Eirozonas turpinoša fiskālā centralizācija nav iespējama, jo ES banku savienības kritēriju ieviešana, liekot problemātisku banku kreditoriem pirmajiem uzņemties zaudējumus, būtu politiskā pašnāvība jebkurai Itālijas valdībai, bet Eiropas ziemeļu valstis neuzņemsies solidaritāti ar fiskāli relaksētajiem dienvidiem. Tā bezcerīgi iestrēgušo ES fiskālās savienības situāciju raksturo Lielbritānijas domnīcas European Leadership Network līdzdibinātājs un Latvijas Ārpolitikas institūta nerezidējošais pētnieks Dr. Īans Kērnss (Ian Kearns). Centrējoties ap viņa grāmatas Sabrukums: Eiropa pēc Eiropas Savienības (Collapse: Europe After The European Union) tēzēm, pētnieks Rīgā piedalījās diskusijā par ES politiskajiem izaicinājumiem.

Valdības priekšlikums ieviest progresīvo Iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un par vienu procentpunktu paaugstināt sociālo iemaksu likmi pagaidām nav pamatots ar Finanšu ministrijas aprēķiniem par fiskālo ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem un prognozēto budžeta deficītu

DB sarunās ar nodokļu ekspertiem izkristalizējās, ka minētais priekšlikums ir tapis, jo valdībai ir bažas, ka sākotnēji iecerēto nodokļu reformu paaugstinātā budžeta deficīta dēļ varētu nesaskaņot Eiropas Komisija (EK). Turklāt nebija arī skaidrības, kur rast līdzekļus veselības aprūpes finansējumam. Tā kā pagaidām nav aprēķinu par jaunā priekšlikuma fiskālo ietekmi, tad nav zināms, vai tas pietiekami samazinās budžeta deficītu, kuru radīs iecerētā IIN samazināšana līdz 20% gada ienākumiem līdz 20 000 eiro, kā arī reinvestētās peļņas aplikšana ar nulles procenta likmi. Eiropas Komisijas pārstāvniecības ekonomikas eksperti jauno priekšlikumu pagaidām atturas vērtēt, norādot, ka tas tiks darīts tikai tad, kad priekšlikums saskaņošanai tiks iesniegts Eiropas Komisijā. Vairums nodokļu ekspertu arī pauž savu izbrīnu, ka valdības vadītājs Māris Kučinskis ir nācis klajā ar šādu priekšlikumu, pirms ir zināmi aprēķini par tā fiskālo ietekmi, un to dēvē par samērā neveiksmīgu komunikāciju, prognozējot, ka aprēķinu rezultātā arī šis priekšlikums vēl var mainīties.

Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi bremzējas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau trīs ceturkšņus pēc kārtas iekšzemes kopprodukta izaugsme gada izteiksmē ir arvien zemāka. Arī nākamajos gados vairums ekspertu prognozē izaugsmes tempus zem 3%, kas ir samērā zems līmenis Latvijai. Ko darīt?

Skaidrs, ka šādos apstākļos būtu labi, ja ar ekonomisko politiku (galvenokārt fiskālās un monetārās politikas) palīdzību ekonomisko bremzēšanos varētu novērst vai vismaz mazināt.

Par monetāro politiku, šķiet, viss ir skaidrs – tā visā eiro zonā jau ilgstoši turpina būt ārkārtīgi stimulējoša un turpinās tāda būt arī turpmāk. Fiskālā politika ir katras dalībvalsts atbildība. Eiropas Savienības (ES) prasības attiecas tikai uz kopējā fiskālā ietvara ievērošanu, tomēr tās neliedz izmantot arī fiskālo politiku, lai mazinātu ekonomiskā cikla svārstības. Tomēr, raugoties uz pēdējā laikā izskanējušajiem argumentiem par šo tēmu, dažbrīd šķiet, ka Latvijā valda pārliecība, ka atbildīgas fiskālās politikas mērķis ir nevis mazināt ekonomiskā cikliskuma negatīvās sekas, bet gan spīdzināt valsts iedzīvotājus.

No 1. decembra patiesie labuma guvēji būs jāatklāj ne tikai komercsabiedrībām un partijām, bet arī biedrībām un to apvienībām, arodbiedrībām, sabiedriskajām organizācijām un pat reliģiskajām organizācijām (plašāk – 30.11.2017. DB). Valsts devusi trīs mēnešus, lai pielāgotos jaunajām prasībām patieso labuma guvēju identifikācijā līdz ar izmaiņām Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā.

Virziens uz caurspīdīgāku naudas pasauli neapšaubāmi ir pareizais virziens, un, kā to rāda arī plašāki notikumi Eiropā, sabiedrība tiek vesta šajā virzienā un Latvija pēc inerces seko jaunajai pasaules kārtībai. Caurspīdīgums samazina mahināciju iespējas dažādās jomās, tiklab finanšu nozarē, kā, acīmredzot, arī uzņēmēju biedrībā un pat baznīcā. Atklātība ir laba lieta, un tās it kā nevar būt par daudz, ja vien tā netiek piesārņota ar informāciju, kas par atklātību saucama tikai formāli, bet drīzāk tā ir burta kalpība bez jebkādas pievienotās vērtības vai atdeves. Tas, kas rada bažas, ir aizdomas par to, ka laba ideja šajā reizē pasniegta dikti pliekanā mērcē, turklāt tā nav žēlota, tāpēc trāpījusi pilnīgi visiem - no baznīckungiem līdz īstiem patiesajiem labuma guvējiem, par kuru reģistrāciju jautājumu nav. Iespējams, Latvija atkal skrien pa priekšu direktīvu prasībām un pārcentībā ir gatava ņemt pie dziesmas kā baznīckungus, tā arī, piemēram, daudzskaitlīgās uzņēmēju organizācijas, kā LDDK vai LTRK. Pēc analoģijas izriet, ka patiesā labuma guvējs Romas katoļu baznīcā ir Zbigņevs Stankevičs, savukārt LTRK – Jānis Endziņš. Meklējot patiesā labuma guvējus biedrībās un sabiedrības nodibinājumos, veidojas ārkārtēja situācija, jo patieso labuma saņēmēju loks tiek izvērsts milzīgi un, iespējams, nevajadzīgi plašs. Tas liek domāt, ka šajā atklātībā noslēpties būs nevis sarežģītāk, bet varbūt pat vieglāk, nekā tas bijis līdz šim. Laba iecere ar pārcentību raust datu gūzmu faktiski degradējusies. Iespējams, Latvija varēs ziņot par to, cik aktīvi «izķeram» patiesos labuma guvējus, tomēr vai tam būs arī reāls segums? Nav skaidrības arī par to, kā patiesie labuma guvēji (reālie, nevis, teiksim, izdomātie) tiks izsijāti ārvalstu kapitāla uzņēmumos, kuri pieder «mammām» un «mammu mammām» kaut kur tālās zemēs. Palielināsim datu apjomu, aktīvi iekasējot nodevu, bet atdeves vietā, var gadīties, būs sēnalas.

Pārņemt varu valstī un ieviest «vilkaču» diktatūru. Patiesībā tāds plāns tika prezentēts pagājušajā nedēļā, kad JKP nosauca tai vēlamo iespējamās Jāņa Bordāna valdības sastāvu.

Tajā bija acīmredzams, ka JKP pretendē pārņemt drošības iestādes un tiesībsargājošo bloku – premjers un iekšlietu ministrs, KNAB, policija un pretenzijas uz vienas lielas drošības iestādes veidošanu. Priekšvēlēšanu solījums, ka bijušais KNAB operatīvās daļas vadītājs Juris Jurašs uzņemsies Labklājības ministra amatu, izrādījies blefs, kas, protams, jau iepriekš bija skaidrs. Pirmajā acu uzmetienā nav skaidrs, kāpēc Strīķes un Juraša partijai ir vajadzīga VARAM. Taču atcerēsimies, ka Vides un reģionālās attīstības ministram ir tiesības pieprasīt pašvaldību vadītāju demisiju.

Iesēdināt Lembergu un atlaist Ušakovu - šķiet, nekas cits Jāņa Bordāna bīdītājus premjera amatā neinteresē. Jo parasti premjera partija sev izvēlas arī finanšu ministra amatu. Tāds komplekts ir loģisks, jo viens no pašiem galvenajiem valdības darba instrumentiem ir valsts budžets, bet viens no galvenajiem darbiem – valsts budžeta veidošana. Strīķes un Juraša partijai acīmredzot ir svarīgas citas prioritātes un citi darba instrumenti. Rīgas domē JKP opozīcija tā arī neko no solītā nav panākusi. Tad pārņemsim VARAM un atlaidīsim Ušakovu - šķiet, tāds ir plāns, kamdēļ tik ļoti ir vajadzīgs VARAM amats Jaunajai konservatīvajai partijai.

Ģenerālprokuratūrai uzraudzības kārtībā nekavējoties ir jāpārtrauc nepamatoti uzsāktie kriminālprocesi. Nav pieļaujama Finanšu izmeklēšanas dienesta (FID) nekritiska viedokļa akceptēšana noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jautājumos, atklātā vēstulē ģenerālprokuroram Jurim Stukānam norāda vairāki Latvijā ievērojami advokāti.

Turpinājumā advokātu atklātā vēstule:

A. god. J. Stukāna kungs! Iepazīstoties ar 2020. gada 14. decembra publikāciju portālā Nra.lv "Finanšu izlūkošanas dienests vispirms publisko, tad paslēpj”, vēlamies izteikt atbalstu Jūsu paustajam viedoklim par Finanšu izmeklēšanas dienesta (FID) vadības mēģinājumiem mūsdienās pieņemtus normatīvos aktus attiecināt uz notikumiem pirms desmit un divdesmit gadiem: "Mums ir jāatceras, ka ir sācies tā sauktais finanšu remonts. Nav jēgas uz notikumiem 2000. gadā attiecināt šodienas prasības pret līdzekļu aprites uzraudzību un kontroli. Tur ir jāaizmirst, jāpiedod un jāatdod tā nauda, ja mēs nevaram pierādīt citus noziedzīgus nodarījumus.”

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Par spīti krīzes laikā dzirdētajiem pareģojumiem - Latvija nav kļuvusi par nākamo Argentīnu. Defoltu nomocītā Argentīna vēl tikai tagad sper pirmos soļus ekonomiskās politikas jaunā rāmja izveidošanā un ekonomikas stabilizēšanā, kamēr Latvijā izvēlētā krīzes pārvaldība ļāva atgriezties uz izaugsmes ceļa.

Lai sasniegtu augstāku labklājību, Latvijā vēl ne mazums darāmā. Taču esam citās pozīcijās un varam tikai minēt, – vai Argentīna pēc pārmaiņu dzimšanas ieies mūsu ērā un līdztekus Latvijai varēs turēt jau pilnīgi citu rūpi – kā panākt ekonomikas uzrāvienu.

Argentīnā jau 2015. gada nogalē virmoja gan cerības, gan neticība, ka notiekošās prezidenta vēlēšanas var ienest jaunas vēsmas. Jaunievēlētā prezidenta Maurisio Makri (Mauricio Macri) vadībā, kas nomainīja vairāk nekā desmitgadi pie varas esošos populistus, valstī uzsākts jauns ekonomiskās politikas kurss.

Skaidri definēti mērķi – valdības instruments izaugsmei

Izvērtējot Latvijas Stabilitātes programmu 2019.-2022. gadam, Fiskālās disciplīnas padome secinājusi, ka valdība neparedz pietiekami stingru fiskālās politikas ievirzi.

«Piedāvātā Latvijas Stabilitātes programma 2019.-2022. gadam neliecina, ka valdība gatavojas situāciju uzlabot, veidojot vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020.-2022.gadam. Kaut arī, salīdzinot ar iepriekšējiem plāniem, ir paredzēta budžeta rādītāju uzlabošanās, tomēr šos centienus nevar dēvēt par pietiekamiem, jo Latvijā budžeta deficīts ir ievērojami lielāks nekā citās Baltijas valstīs, kur jau vairāku gadu garumā valsts budžets tiek veidots ar pārpalikumu,» norāda Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais.

Fiskālās disciplīnas padome otrdien, 23. aprīlī, publicēja savu viedokli par Latvijas Stabilitātes programmu 2019.-2022. gadam. Šis Padomes ziņojums ir nosūtīts Saeimai, Ministru kabinetam un Finanšu ministrijai, kā arī publicēts Padomes un Finanšu ministrijas interneta vietnē.

Eiropas Komisija (Briselē) Latvijas fiskālo līkloču un tostarp nodokļu reformas izvērtējumā paudusi līdzīgas bažas, kas nav noslēpums arī Rīgā. Proti, pēc EK izplatītā dokumenta, valsts budžets pakļauts nopietnam riskam – budžeta deficīta palielinājumam. EK tonis ir brīdinošs – ja nepratīsimies samazināt budžeta deficītu, tad nākamā gada valsts budžetu EK varot nesaskaņot.

Būtiskākais komisijas arguments, kāpēc reforma sit pa budžeta deficītu, pašsaprotami ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazinājums trīs procentu vērtībā. Tāpat neapliekamā minimuma palielināšana un citi reformas pasākumi, EK ieskatā, mūsu valsts budžetam godu nedara. EK mūsu politiķu un sociālo partneru izloloto reformu nozākājuši, apsaucot to par dārgu, prociklisku, regresīvu. Kamēr EK apsmej mūsu valsts vadītāju pārliecību, ka labākais kompensējošais pasākums būs ekonomiskā izaugsme, pašmāju valstsvīri ir sevišķi pieķērušies šai tēzei. Tikmēr EK uzsver, ka, neliekot pretim nodokļu reformas pasākumu īstenošanai pietiekamus kompensējošos mehānismus, pieņēmumi par ekonomikas un fiskālo prognozi var izrādīties atrauti no realitātes. Zināmā mērā EK pat pauž bažas, ka Latvijas ekonomiku, kas izrāda zināmu aktivitātes līmeni, reforma varētu piededzināt. Eiropas Savienības fiskālās disciplīnas noteikumi pieprasa, lai Latvijas strukturālais deficīts 2018. gadā nepārsniegtu 1,7% no iekšzemes kopprodukta, taču līdz ar reformas īstenošanu bez kompensējošo mehānismu spilvena strukturālais deficīts nākamgad var uzrāpties līdz 2,4% no IKP (šogad – 1,1%). Tādējādi Finanšu ministrijai atkal tiek bāzti acīs kompensējošie mehānismi, par kuriem troksni taisa arī pašvaldības.

Krājaizdevu sabiedrībām ir būtiski saglabāt esošo darbības modeli, un gan kaimiņvalsts Lietuvas, gan citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pieredze vēsta, ka pārāk liela krājaizdevu darbības liberalizācija rada negatīvu ietekmi uz fiskālo situāciju valstī, norāda Finanšu ministrija.

Krājaizdevu sabiedrība var sniegt aizdevumus tikai saviem biedriem. Tie var būt fiziskas personas, individuālie komersanti, individuāli (ģimenes) uzņēmumi, kā arī zemnieku vai zvejnieku saimniecības.

«Pašreizējais krājaizdevu sabiedrību modelis Latvijā ir balstīts uz biedru savstarpēju uzticību un pašpalīdzību. Tas ir optimālais modelis, lai nodrošinātu reģionālo attīstību finanšu pakalpojumu sniegšanā. ES valstu pieredze rāda, ka krājaizdevu sabiedrību sektorā jābūt ierobežojumiem komercsabiedrību kreditēšanā. Ja tā nav, veidojas kredītportfeļa nesabalansētība. Tai raksturīgs augsts ienākumus nenesošu kredītu īpatsvars. Šādas situācijas dēļ, piemēram, Lietuvā bankrotējušas vairākas krājaizdevu sabiedrības. Tas, savukārt, radījis negatīvu fiskālo ietekmi,» norāda finanšu ministrs Jānis Reirs.

2017. gada budžeta izpildes rezultāti ir sagaidāmi labi, neskatoties uz vairākiem neseniem Latvijas valdības lēmumiem palielināt budžeta izdevumus.

Paātrinoties ekonomikas izaugsmei, budžeta izdevumi nevarēs augt pietiekami strauji, lai budžeta sfērā strādājošo darba samaksas pieauguma tempi sekotu tendencēm privātajā sektorā, radot jaunus izaicinājumus izvēloties, kuras prioritātes finansēt ierobežotu budžeta līdzekļu apstākļos. Valsts parāda samazināšana, veidojot sabalansētu budžetu vai budžetu ar pārpalikumu, būs svarīgs fiskālās politikas uzdevumus drīzā nākotnē, secināts ceturtdien, 5. oktobrī, publiskotajā Fiskālās disciplīnas padomes gadskārtējā uzraudzības ziņojumā.

«Atbilstoši padomes aprēķiniem valdībai vajadzētu orientēties uz budžetu bez deficīta jau sākot ar 2019. gadu, lai gan budžeta plānos deficīta prakse vēl turpinās. Šī mērķa sasniegšanu apgrūtinās jūlijā pieņemtā nodokļu reforma, jo ekonomikas izaugsmes nodrošināto budžeta ienākumu pieaugums nerealizēsies uzreiz. Pāreja uz jauniem apstākļiem nebūs viegla, jo budžets pēdējā laikā tika gatavots ar maksimālo deficīta līmeni ar visām atļautajām atkāpēm ievērojot Eiropas Izaugsmes un Stabilitātes pakta nosacījumus,» norāda Jānis Platais, padomes priekšsēdētājs.

Arvien biežāk izskan bažas par iespējamo tautsaimniecības pārkaršanu, un, lai arī mums nedraud 2009. gada kritiens bezdibenī, tomēr iezīmējas vairākas līdzīgas pazīmes, preses konferencē piektdien sacīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Tas liecina – bez apņēmīgas un tālredzīgas rīcības riskējam iedragāt uzņēmumu konkurētspēju un nolemt ekonomisko izaugsmi un labklājības pieaugumu stagnācijai daudzu gadu garumā, vienlaikus arī apdraudot fiskālo stabilitāti nākotnē. Šā gada 2. ceturksnī eirozonas ekonomikas izaugsme turpināja nostiprināties. Reālais IKP pieauga par 0,6% salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni un par 2,2% gada griezumā.

Gada pirmajā pusē izaugsmi eiro zonā veicināja iekšzemes pieprasījuma pieaugums. Eiro zonas darba tirgus nosacījumu uzlabošanās paaugstina mājsaimniecību ienākumus un patēriņu, bet uzņēmēju un patērētāju konfidences līmeņu kāpums ļauj cerēt arī uz turpmāku izaugsmi tuvākajā laikā. Turklāt ārējās vides uzlabošanās atspoguļosies tirdzniecības un eksporta kāpumā. Tai pat laikā ekonomikas izaugsmes perspektīvas labvēlīgāku attīstību joprojām kavē gausais strukturālo reformu īstenošanas temps. Eiro zonas inflācija saglabājās zem mērķa līmeņa, taču jaunākais Eurostat ātrais novērtējums uzrādīja, ka šī gada augustā eiro zonas inflācijas gada pieaugmuma temps ir pakāpies līdz 1.5%.

Ja šogad tiktu īstenotu visi iesniegtie priekšlikumi valdības deklarācijai, tas varētu prasīt papildu aptuveni 660 miljonus eiro, žurnālistiem sacīja premjera amata kandidāts Krišjānis Kariņš (JV).

«Mums 2019.gadā nebūs iespējas pārdalīt jaunu naudu, jo jautājums ir par to, kā mēs varēsim iekļauties jau nospraustā deficīta līmenī. Jaunās valdības politika sāktos ar 2020.gadu,» teica Kariņš.

Vienlaikus viņš pauda, ka griba vai apetīte pašlaik nedaudz pārsniedz iespējas, bet tajā pašā laikā nav pilnīgi nesamērojama. Ja partijas vienosies parakstīt fiskālās disciplīnas līgumu, tad vienā gadā pilnā apjomā šos pasākumus nevarēs izpildīt, skaidroja premjera amata kandidāts. Viņš norādīja, ka iesniegtos priekšlikumus varētu īstenot pakāpeniski.

Politiķis uzsvēra, ka šogad nav plānots ieviest jaunus nodokļus, un plānots iekļausies «budžeta deficīta rāmī».

Kaut gan īsi pirms valsts budžeta izskatīšanas valstī ieviestie Covid-19 ierobežojumi ir salīdzinoši saudzīgi, tie neizbēgami bremzēs ekonomisko izaugsmi un pasliktinās valsts fiskālo pozīciju.

Šādos augstas nenoteiktības apstākļos Fiskālās disciplīnas padome (FDP) aicina valdību rūpīgi izvērtēt pieaugošos riskus, kas saistīti ar Covid-19 trešo vilni. Uz to Uzraudzības ziņojumā par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022. - 2024. gadam un 2022. gada budžetu norāda FDP.

“Covid –19 krīzes dēļ pēdējos divus gadus valsts budžeta veidošanas process ir bijis ļoti sarežģīts, un kopumā valdība un Finanšu ministrija ir tikusi galā ar šī laika izaicinājumiem. Tomēr arī šodien nenoteiktība ir liela un atbalsta pasākumu finansēšana, kuru apjoms Covid-19 trešā viļņa ietekmē atkal varētu pieaugt, rada jaunus fiskālus riskus, ” uzsver Inna Šteinbuka, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja.