Lai uzsāktu eksportu, nepietiek vien ar izdevīga cena piedāvājuma sagatavošanu, jāprot veidot attiecības, jāieklausās ārzemju partnera ieteikumos un galvenais – nedrīkst nolaist rokas, ja 15 reizes pēc kārtas tev atbildēja «nē», iesaka eksporta konsultāciju uzņēmuma GatewayBaltic direktore Inese Andersone.

Viņasprāt, Latvijas uzņēmumi pa maz uzmanības velta pārdošanai, taču tieši ar to, kā arī ar zemāku efektivitāti viņi zaudē Rietumeiropas konkurentiem.

Visi runā par to, kā Latvijas ekonomiku glābs eksports. Vai tā domā arī paši uzņēmēji?

Darba mums noteikti kļuva vairāk. Interese ir bijusi arī pirms tam, un tie, kas saprata, ka jāeksportē, to sāka darīt jau iepriekšējos gados – krīze viņus ir skārusi daudz mazāk. Tiem, kas tikai tagad sāk meklēt eksporta tirgus, iet daudz grūtāk, jo viņiem nav nekādas iestrādes – viņi visu laiku bija orientējušies uz Latvijas tirgu, strādāt uz eksportu – tas tomēr ir savādāk. Lai uzsāktu eksportu, uzņēmumam jāiziet cauri diezgan lielai transformācijai.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Vaicāti par to, cik lielā mērā Jūsu ģimenē lēmumu pirkt kādu produktu vai zīmolu nosaka Jūsu bērnu viedoklis, vidēji 37% vecāku atzīst, ka tas ietekmē ilgtermiņa preču pirkšanu (mobilais telefons, dators un elektroniskās mājsaimniecības preces). Savukārt 21% vecāku norāda, ka viņu bērnu viedoklis ietekmē arī banku un apdrošināšanas kompānijas izvēli.

Šādus rezultātus uzrādījis pētījumu kompānijas GfK Baltic februārī veiktais pētījums par bērnu viedokļa ietekmi uz vecāku patēriņa tendencēm.

Aptaujas dati liecina, ka, iegādājoties elektronikas un mājsaimniecības preces, vecāki galvenokārt ietekmējas no savu bērnu pusaudžu viedokļa (vecumā no 14 līdz 18 gadiem). Piemēram, datora iegādē bērnu viedoklis ietekmē vidēji 58%, mobilā telefona 57%, ceļojuma maršruta izvēlē 53%, bet koplietošanas mēbeļu iegādē 42% pusaudžu vecāku. Interesanti, ka 51% vecāku atzina, ka viņu bērni pusaudži ietekmē arī pašu vecāku apģērba izvēli.

Iepirkšanās vietas un ikdienas preču izvēlē vecāku lēmumus vairāk ietekmē jaunāki bērni. Vidēji 54% vecāku, kuriem bērni ir vecumā no 3 līdz 13 gadiem atzina, ka bērna viedoklis „ietekmē” vai „drīzāk ietekmē” iepirkšanās vietas izvēli un 57% vecāku arī ēstuves - vietas, kurā paēst ārpus mājas - izvēli. 51% šī paša vecuma bērnu vecāki atzina, ka bērnu viedoklis ietekmē ikdienas pārtikas iegādi.

Latvijai vienmēr ir paticis sevi salīdzināt ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, pat neraugoties uz to, ka arvien mzāk paliek tādu pozīciju, kurās mēs neieņemtu stabilo, taču nebūt ne godpilno trešo vietu. To var teikt arī attiecībā uz nupat veikto pētījumu par nodokļu iekasēšanu visās trīs valstīs laika posmā no 2008. gada līdz šā gada vidum. Jāatzīst, ka konstatētais nebūt nav iepriecinošs.

Proti, ja Igaunijā šajā laikā nodokļu ieņēmumi kritušies par 12%, bet Lietuvā par 17%, tad Latvijā šis skaitlis ir sasniedzis 30%(!) atzīmi.

Protams, var teikt, ka ir taču globālā ekonomikas krīze, ka mēs izjūtam tā saucamo trekno gadu sekas, ka ekonomikas kritumu piedzīvo visi utt. Tā nenoliedzami ir taisnība. Tomēr jāņem vērā, ka Latvija, Lietuva un Igaunija neatrodas dažādos pasaules reģionos un ka mūs ietekmē faktiski vieni un tie paši procesi. Tātad jautājums lielā mērā ir par to, kāda ir mūsu iekšējā politika. Jau kopš krīzes sākuma valsts līmenī daudz, gari un plaši tiek runāts par reformu nepieciešamību, kas dzīvē ir realizējies kā haotiska izdevumu griešana un ekonomiski grūti pamatojama nodokļu sloga palielināšana. Ir ieviests pat pa vienam otram tādam nodoklim (piemēram, t.s. dienesta auto nodoklis), par ko pašām valsts amatpersonām nav skaidrības, kā īsti to iekasēt. Citiem vārdiem sakot, nu jau pāris gadu valstsvīri izliekas nesaprotam teju vai ābeces patiesību - jo lielāki ir nodokļi, jo mazākas ir izredzes, ka tie tiks maksāti. Tieši tas arī notiek Latvijā.

Viena no Latvijas valdības visu laiku faktiski permanentajām problēmām ir bijusi komunikācija ar sabiedrību. Neraugoties uz to, ka ir tikušas paplašinātas esošās komunikācijas struktūras un dibinātas jaunas, veikti pētījumi, pieņemti darbinieki un radītas dažādas programmas, publiski pārmetumi par nepietiekamu lēmumu skaidrošanu sāka skanēt jau pirmās Ivara Godmaņa valdības laikā un ir turpinājušies visus šos vairāk nekā piecpadsmit gadus.

Reizēm sāk šķist, ka nonākšana atbildīgos valsts amatos tiešām atņem spēju adekvāti novērtēt, kā uz pasauli skatās tie, kas vienā vārdā tiek saukti par tautu, - un rezultāts ir totāla varas pārstāvju un tautas nesaprašanās pat nozīmīgākajos jautājumos.

Spilgts piemērs – mūsu nesen veiktais pētījums par tik plaši pieminētā „valsts bankrota” termina reālo izpratni sabiedrībā uzskatāmi parādīja: kaut gan valstsvīri pēdējos mēnešos to lietojuši kā pašsaprotamu jēdzienu, 57% iedzīvotāju vispār nesaprot, ko šis „valsts bankrots” vispār nozīmē.

Nesapratne ir tikai pirmais ķieģelītis pašreizējā – bet, protams, ne jau vienā dienā radītajā – diskomunikācijas piramīdā. Uz tā balstās nākamie – politiķiem vajadzētu rēķināties, ka, regulāri nākot klajā ar šādiem mazsaprotamiem apgalvojumiem, rezultātā sabiedrībā tiek sēta tikai baiļu un vēl lielākas neziņas par rītdienu sēkla. Tieši tas, kas mūsu pašreizējā situācijā vajadzīgs vismazāk.

«AS Sadales tīkls iet līdzi laikam un dara to, ko dara sadales tīklu operatori visās attīstītajās valstīs,» to intervijā DB teic enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš.

Kāda ir elektrotīkla vēsturiskās struktūras mantojuma ietekme uz pašreizējo situāciju, proti, elektrotīkls ar lielām jaudām reģionos, cilvēku skaita izmaiņas reģionos, mūsdienu tehnoloģiskie uzlabojumi, lauksaimnieciskās ražošanas efektivitātes pieaugums – kā visi šie faktori ietekmē energoapgādes efektivitāti un elektrotīkla noslodzi?

Nav noslēpums, ka elektrotīkla vēsturiskais mantojums šodien ir neapšaubāma problēma, ar ko saskaras sadales tīkla operators Latvijā. Saimnieciskajai aktivitātei samazinoties, uz kādreizējām ražošanas vietām joprojām tiek nodrošinātas noteiktas elektroenerģijas jaudas un augstākas jaudas līnijas, nekā tas objektīvi ir nepieciešams. Lai nodrošinātu, ka noteikta jauda kādā līnijā visu laiku ir klātesoša, visu laiku kādam šī enerģija ir jāražo. Ja ir līnijas, kurās jauda ir lielāka, nekā nepieciešams, tas nozīmē, ka mēs esam spiesti uzturēt darba kārtībā jaudīgākas iekārtas, kas savukārt prasa lielākus ieguldījumus, jo ir jāuztur augstāks spriegums. Tas, neapšaubāmi, rada izmaksas gan ražotājam, gan sadales tīklam. Mēs tērējam liekus resursus. Ir aizvērušies ne tikai daudzi bijušie kolhozu centri, ir aizvērušās arī mežrūpniecības saimniecības, gateri, kuros savulaik elektrības jaudas bija nepieciešamas. Pabraukājot pa laukiem, var redzēt, ka stāv vidējā sprieguma transformatora ietaises, bet gateris jau labu laiku nedarbojas, jo tuvākajā apkārtnē meži ir izzāģēti un aktivitāte tagad ir apsīkusi.

Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Ērika Stendzenieka runājošo akmeņu stāstus Rīgā droši vien jau daudzi dzirdējuši, bet viņš pats sev atklājis, ka ar gadiem paša izpratne par dzīvi un sabiedrību pilnībā izmainījusies, tā sakot, par 180 grādiem.

Iekšējais apvērsums radis arī simbolisku izpausmi Latvijas vadošās reklāmas aģentūras nosaukumā, kas lasāms kājām gaisā: !MOOZ. Un par mūzu klātbūtni minētās aģentūras boss, šķiet, nevarētu sūdzēties – Ēriks ir krutākais reklāmas un komunikāciju žanra virtuozs.

Tavi akmeņi runā tikai naktīs, vai arī pats esi tāds naktsputns?

Cilvēks vispār ir gaļēdājs un nakts dzīvnieks, par to liecina visi viņa fizioloģiskie dati, ķermenis un zobi. Bet ideja par akmeņu dabiskām formām tapa pirms desmit gadiem, kad Londonā mācījos grafisko dizainu – man ienāca prātā, kā tas būtu, ja jaunākā tehnoloģija, kas toreiz bija digitālais projektors, sastaptos ar vecāko, kas Latvijā dzīvo pēdējos četrus miljardus gadu. Taču dzīvē runājošie akmeņi ienāca pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas, vēršoties pie manis ar jautājumu, kā saistošā un interaktīvā veidā pastāstīt par Latviju daudz pieredzējušajiem, izlutinātajiem un kultūras pārsātinātajiem frančiem. Un tad nāca šī pasākuma grūtākā daļa – uzrakstīt šos deviņus stāstus; mēnesi pavadīju Norvēģijas kalnos, mēģinot saprast, kas tie būs par stāstiem. Manas iekšējās kapacitātes pietika četriem, pārējos stāstus radīja Latvijas spējīgākie literāti. Varu teikt, ka man joprojām šķiet: ir radīts viens no spēcīgākajiem aprakstiem par Latvijas būtību, kāds jebkad bijis.

Sociologs un Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas pētnieks Viesturs Celmiņš pirms dažiem gadiem atgriezās Rīgā no Ņujorkas, kur, izmantojot viņam piešķirto Fulbraita stipendiju, studēja socioloģijas maģistrantūrā The New School for Social Research.

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas ietvaros Viesturs Celmiņš veicis pētījumu par Latvijas pilsētu sociālekonomisko attīstību. «Tagad visa socioloģija ir kļuvusi par pilsētu socioloģiju, jo pilsētā notiek viss,» viņš secina.

Kā šobrīd Latvijā jūtas pilsētnieks?

Viens no pieņēmumiem ir, ka cilvēki pilsētās meklē dzīves kvalitāti – iespējas atpūsties, izklaidēties un strādāt. Rīgā salīdzinoši šādas iespējas ir vislabākās, bet cilvēki nav apmierināti – lai gan viņiem ir iespējas iet uz Jauno Rīgas teātri, citiem ir iespējas braukt uz teātri Sidnejā. Secinājums? Objektīvi labos apstākļos tu vari būt subjektīvi nelaimīgs. Sociologiem tas ir interesanti, bet Rīgas domei šādi secinājumi nepatīk, viņi saka – ko jūs tur māžojaties? Jūs teicāt, ja mēs radīsim objektīvi labus dzīves apstākļus, cilvēki būs apmierināti, bet viņi tādi nav! Bet tur neko nepadarīsi – jo cilvēkam vairāk ir, jo viņš vairāk grib. Tas ir dzīves paradokss, ne socioloģijas vaina. Jo nav tā, ka, palielinoties teātru, veloceliņu un parku skaitam, cilvēki kļūs apmierinātāki. Tas neiet cauri. Tomēr analīze liecina, ka pat tie, kuri subjektīvi ir neapmierināti ar savu dzīvi, atzīst, ka pilsētā ir iespējas.

Ekonomiskiem notikumiem bagāta ir bijusi aizejošā nedēļa, taču kronis visam bija pavērsiens kādas bezgalīgā stāsta cienīgas privatizācijas epopejas sakarā.

No vienas puses, vismaz beidzot kāds augsta līmeņa investors beidzot ir skaļi pateicis, ka Latvijas valstī priekšroka tiek dota nevis tiem, kas var piedāvāt finansiāli izdevīgāko variantu, bet gan tiem, kas ir tuvu stāvoši valdībai. No otras puses, patiesībā jau Šlesers nav piedāvājis TeliaSonera neko jaunu. Pamatbūtība šim piedāvājumam ir vismaz ļoti līdzīga tam kapitāldaļu maiņas variantam, ko savulaik Db izklāstīja vēl toreizējais ekonomikas ministrs un Tautas partijas pārstāvis Aigars Štokenbergs.

Respektīvi, TeliaSonera saņem visu LMT, samaksājot tikai par 23% + 5% tā kapitāldaļu, bet valsts LVRTC personā - skandināvu koncernam piederošos 49 % Lattelecom. Rezultātā būs interesanti redzēt, kur gan radīsies tā lielā Lattelecom nauda, par kuru mūsu valstsvīri taisījās celt Gaismas pili. Tāpat nav skaidrs, par kādu Lattelecom privatizāciju te vispār var runāt, ņemot vērā, ka, atbilstoši šim modelim, tas pilnībā nonāks valsts īpašumā.

Laikā, kad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā samazinās tiešo ārvalstu investīciju plūsma, var rasties jautājums, kāpēc tā, ja jau uzņēmējdarbības vide reģionā uzlabojas? Neskaitāmus gadus dzīvojot ASV, kur ikdienā tiekos un sadarbojos ar dažādiem politikas, tiesībsargājošo iestāžu un biznesa vides pārstāvjiem, vairākkārt personīgi ir nācies dzirdēt par gadījumiem, kad, mēģinot uzsākt uzņēmējdarbību Latvijā, viņi tiešā vai netiešā veidā aicināti dot kukuli, gan no privātā, gan valsts sektora pārstāvjiem.

Rietumu investori uztver Baltiju kā vienotu veselumu

No vienas puses, mēs vēlamies, lai sabiedrotie mūs uztver kā līdzvērtīgus spēlētājus, taču, no otras puses, mēdzam uzvesties kā trešās pasaules valstis. Un attaisnojums, ka tie jau ir tikai daži gadījumi, neiztur kritiku – katrs šāds gadījums met ēnu uz visu reģionu, tāpēc nevajag brīnīties, ja reizēm rietumvalstu sabiedrotie mūs uzskata par pēlēko zonu Krievijas pievārtē, ka mums joprojām piedēvē bijušās PSRS valsts statusu u.tml.

Pirmkārt, mums ir jāpieņem, ka vidējais amerikānis īsti neatšķir Balkānus no Baltijas, tāpēc nevajag gaidīt, ka viņš nodala katru Baltijas valsti atsevišķi, piemēram, Latviju no Lietuvas. Arī mēs par ASV nedomājam kā par atsevišķām pavalstīm (štatiem), bet par visu valsti kopumā, kaut gan atšķirības starp pavalstīm ir ļoti lielas.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Pasaules līmeņa noslēpums - tā varētu raksturot Latvijai aizdodamās summas apmēru. Izrādās, ka SVF un Latvijas valdība ir gatava paziņot tikai daļu no tā, kas mums ir vajadzīgs, nekautrējoties pateikt, ka teju 2 miljardus latu vajadzēs budžeta deficīta segšanai jeb apēšanai.

Kā jau katram kredītņēmējam, arī mūsu valstij ir izvirzīti daudz dažādi nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai mēs varētu ar attiecīgo summu rīkoties.

Daļu no šiem nosacījumiem mēs uzzinājām naktī, kad tika pieņemti nākamā gada budžeta grozījumi, bet pārējie kā īleni no maisa laiku pa laikam lien laukā, turklāt arvien vairāk rodas iespaids, ka vēl lielu daļu no tiem mums neviens nesaka. Turklāt pats unikālākais ir tas, ka nodokļu maksātājiem tā arī netiek pateikts, cik viņiem būs jāatdod.

Šķiet, reti kurš vairs šaubās par to, ka Latvija būtu varējusi iztikt bez šīs aizņemšanās. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka vēl pirms pirmā eiro centa saņemšanas ir teju vienalga, ko un kā mūsu valsts finansiālajā dzīvē vēlas darīt pašmāju valdība un parlamentārieši - viņiem te ir palikusi visnotaļ maza teikšana. Ja līdz šim viens no interesantākajiem jautājumiem sabiedrībā ir bijis par to, kurš būs mūsu nākamais premjers, tad tagad ir jājautā - kāds būs Latvijas uzrauga (vagara) vārds?

Eiropas birokrātija laiku pa laikam nāk klajā ar kādu jaunu regulu vai direktīvu, kam principā ideja ir laba, taču netiek ņemts vērā, ka ir valstis, kas visu iztulko pa savam.

Šoreiz runa ir par Eiropas Komisijas (EK) rekomendāciju 12 dažādās produktu grupās samazināt sāls saturu par 16 %.

Idejai patiesībā nav ne vainas. Visā pasaulē ļoti daudzi cilvēki slimo ar dažādām slimībām, attiecībā uz kurām saslimšanas risku varētu mazināt, uzturā mazāk lietojot sāli. Taču acīm redzami šā ieteikuma autori nav ņēmuši vērā, ka savulaik ES tika uzņemta tāda valsts kā Latvija, kas katru rekomendāciju fiksi vien pārvērš par obligātu prasību.

Ir jau bijušas situācijas, kad lauksaimnieki teju katrā kūtī ir spiesti ierīkot pa ūdenskrānam ar foto elementu, kā arī mērīt, vai kūts grīdai ir noteikta leņķa slīpums. Savukārt šajā gadījumā mūsu Veselības ministrijas obligātuma mīlestība dzen šokā pārtikas ražotājus. Iemesls tam ir vienkāršs - ir pietiekami daudz pārtikas produktu, tostarp maize, kam receptūra, ražošanas tehnoloģiskais process neļauj sastāvā vēl vairāk samazināt sāls daudzumu. Rezultātā mutiski mūsu valstsvīri visu laiku vārās par nepieciešamību celt Latvijas produktu eksportspēju, bet faktiski dara visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Diez, kā gan var eksportēt kādu produktu, ja valsts grib likt to ražot nekvalitatīvu?!

Latvijā jau gadiem ilgi ir runāts par dažādām X stundām - gan ekonomiskā, gan politiskā, gan arī militārā ziņā. Šoreiz izskatās, ka kuru katru brīdi šī X stunda var pienākt Ivara Godmaņa valdībai.

Tas viss liecina vēl arī par to, ka valdošās koalīcijas politiķus šobrīd visai droši var iedalīt divās pamatkategorijās: vieni vēl mēģina tvert pēdējo mirkli, lai realizētu savu saimnieku intereses jeb biznesa projektus, otri - ekonomiskās krīzes apstākļos vienkārši raustās zaudēt darbu. Rodas gan iespaids, ka tieši par ekonomisko krīzi un tās radītajām sekām politiskā elite uztraucas vismazāk (izņemot gadījumu, kad premjeram ienāca prātā, ka algu samazinājums attiecas arī uz ministriem). Vismaz tā var secināt, ņemot vērā, ka pēdējo nedēļu laikā dažādi strīdi un diskusijas pārsvarā ir bijušas par to, kurš kuram uzticas, kuras plāns ir īstais, bet kura - neīstais, kurš būtu nākamais iespējamais premjers utt. Izskatās, ka Godmaņa valdības saīsināšanas plānu politiķi nav varējuši akceptēt vien tāpēc, ka, lūk, pirms gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām nevar sabiedrībai parādīt, ka kāda partija piekāpjas Godmanim, nevis diktē savus noteikumus. Īsi sakot, priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies pilnā sparā. Jēdziens «vēlēšanas» mūsu politiķiem ir gluži kā sarkanā lupata bullim - ja kāds to pavicina, tad nabaga lopiņš neko citu vienkārši nav spējīgs ieraudzīt un aizmirst realitāti.

Savā darba kabinetā Rīgā uzņēmēja, nekustamo īpašumu un projektu attīstītāja miljonāre Irēna Pulkinena uzturas labi ja četrus mēnešus gadā. Viņas bizness ir stabils un sakārtots, tāpēc pārējo laiku Irēna var atļauties dzīvot, kā grib.

Todien, kad esam sarunājušas tikšanos, snieg. Viņa ierodoties notrauš no sejas slapjo sniegu, bet vēl pēc mirkļa, nejauši uzmetusi skatienu rokai, secina, ka pa ceļam gredzenam izkritis akmens. Briljants – 2,3 karāti. Ja kāds to uz ielas pamanīs, visticamāk, tāpat neuzskatīs par vajadzīgu pacelt, aplūkojot tukšo gredzena iedobi, Irēna Pulkinena bezkaislīgi spriež. Jo briljanti jau zem kājām nemētājas. Bet stāsts arī nav par briljantu, bet par viņas attieksmi pret lietām. Viņa varētu nopirkt jaunu gredzenu, taču šim akmentiņam viņas uztverē nav tādas vērtības, lai par tā pazušanu lietu gaužas asaras. Kas cits gan tas ir – tikai akmentiņš.

Bija laiks, kad Ivara Godmaņa valdība pieņēma daudzus, šad tad ne līdz galam izsvērtus lēmumus, par ko viņam pārmetumus izteica gan sabiedrība, gan uzņēmēji, gan arī opozīcija.

Šobrīd izveidojusies situācija, kad jaunveidojamās valdības atbildīgākajos — premjera un finanšu ministra — posteņos būs līdzšinējie opozicionāri jaunlaicieši Valdis Dombrovskis un Einars Repše.

Taču tas, ko vismaz viens no viņiem — Dombrovskis piesola jau tagad, atgādina kaut kur dzirdētu frāzi par to, ka aktieri mainās, bet luga paliek tā pati vecā. Proti, tiek solīts samazināt valsts pārvaldes institūcijā strādājošo algas vismaz par 10%, turklāt lineāri, kas galīgi neatbilst šo politiķu agrāk paustajam. Tiesa, viņi arvien biežāk izceļas ar to, ka vienu dienu apgalvo vienu, bet otru — kaut ko pavisam citu. Tagad pat nerunāsim par to, ka daudziem no šiem cilvēkiem, visticamāk, ir kredīti, kurus atmaksāt kļūs arvien grūtāk utt.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Liepājniece Ilze Šupstika pamet labi atalgotu darbu, lai no sirds nodotos tam, par ko kādreiz teica «nekad», radījusi bērnu apģērbu zīmolu Little lion

Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.

Gandrīz 70% Latvijas iedzīvotāju uzskata sevi par kristiešiem. Tomēr kristietība mūsdienu zinātnes laikmetā piedzīvo aizvien vairāk uzbrukumu un kritikas. Vai tā spēs atspēkot mestos izaicinājumus un piemēroties šī laikmeta prasībām? To Numurs vaicā teologam, kurš pazīstams ar savu liberālo, nereti pretrunīgi vērtēto kristīgās misijas redzējumu modernajā pasaulē – Jurim Cālītim.

Populārais TV kanāls Discovery nesen izrādīja dokumentālo filmu Lost Tomb of Jesus (Zaudētais Jēzus kaps). Tā stāsta par arheologu grupu, kurai it kā izdevies atklāt Jēzus un viņa ģimenes kapavietu. Ja šķirstā ar uzrakstu "Jēzus, Jāzepa dēls", kā apgalvo filmas veidotāji, patiešām atrodamas pravieša mirstīgās atliekas, tad pasaules lielākā reliģija draud atmaskošana un tā var pārvērsties par blefu.

Filma kristiešu sabiedrībā izsauca plašu rezonansi, jo tā draudēja izsist no pamatiem kristīgās ticības stūrakmeni.

Protams, šī nav pirmā reize, kad zinātnisks pētījums vai pat tikai mākslas darbs pretendē uz kristietības sagrāvēja un atmaskotāja lomu. Joprojām nerimstas kaislības ap Dena Brauna skandalozo romānu Da Vinči kods. Tuvākajās nedēļās zinātnieki īpaši šim nolūkam izveidotās raktuvēs izspēlēs Lielo sprādzienu, mēģinot pierādīt, ka Dievs pie Visuma radīšanas vispār nav bijis vajadzīgs.

Bijušais Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis sociālajos tīklos paziņojis, ka atsauc dalību 13.Saeimas vēlēšanās, kā arī nebūs «Saskaņas» izvirzītais Valsts prezidenta kandidāts.

«Pateicoties par man izrādīto cieņu, es nolieku savu Valsts prezidenta kandidāta nomināciju un atsaucu savu piedalīšanos vēlēšanās,» savā paziņojumā sociālajā vietnē «Facebook» norāda Sproģis.

Ar Sproģi aģentūrai LETA pagaidām nav izdevies sazināties. «Saskaņas» priekšsēdētāja vietnieks Jānis Urbanovičs aģentūrai LETA pauda pārsteigumu par šādu paziņojumu un skaidroja, ka par to nebija iepriekš informēts.

«Saskaņas» priekšsēdētājs Nils Ušakovs pašlaik esot atvaļinājumā un uz aģentūras LETA jautājumiem vēl nav atbildējis. Tikmēr sociālajos tīklos viņš pauda: «Tas, ko pēdējo 10 dienu laikā centās izdarīt ar Sproģi, ir skaidrs signāls katram, kas vēlas pārmaiņas savā valstī. Tas ir signāls katram no esošās varas elites – nelien! Mēs tevi salauzīsim!». Ušakovs norāda, ka Sproģis šajā situācijā izvēlējās ģimeni, un «Saskaņa» viņu atbalstot šajā lēmumā. «Mūsu komanda turpinās nest tālāk viņa manifesta idejas. Tajā viss pateikts pareizi,» piebilda Ušakovs.

Ekonomiskās krīzes beigas vēl īsti nav saredzamas (vismaz Latvijā), nepārtraukti tiek runāts par nepieciešamību konsolidēt nākamā un arī aiznākamā gada valsts budžetu, bet valdības komiteja ir nolēmusi, ka nu būtu pēdējais laiks atgriezties pie prēmijām.

Protams, ne visiem, bet tikai tām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kuru darbība ir svarīga tautsaimniecībai, kam nav parādu, kas pērn strādājušas ar vismaz 0,5 milj. Ls lielu peļņu, nesaņem dotācijas, konkurē starptautiskajā tirgū utt. Protams, nav žēl, ja valsts uzņēmuma darbinieks, kurš ir strādājis tik efektīvi, ka ir radījis kompānijai neatsveramu labumu, par to tiek arī prēmēts, un principā šāda kapitālsabiedrība ir viens no palīgiem valsts izvilkšanā no krīzes. Taču interesanti ir pavērot, kādi tik uzņēmumi, kā izrādās, atbilst minētajiem kritērijiem.

Piemēram, Rīgas ūdens… Uzņēmums, kura pārziņā esošās ūdens caurules laiku pa laikam vienkārši plīst, radot neizbraucamas ielas vairāku dienu garumā. Latvijas pasts — kompānija, kuras darbību jau dažus pēdējos gadus visspilgtāk raksturo termini «mīnusi», «neefektīva darbība» un «valsts dotācijas». CSDD — viens no tiem Latvijas uzņēmumiem, kas nekad dzīvē nav konkurējis ne ar vienu ne starptautiskajā, ne arī vietējā tirgū. Faktiski tā darbības princips ir visai primitīvs — jo lielākas pakalpojumu maksas tiks noteiktas, jo labākas prēmijas sanāks darbiniekiem. Nenoliedzami ļoti «ražīgi» strādā arī Latvijas autoceļu uzturētājs. Acīmredzot šā uzņēmuma panākumi ir rēķināmi pēc tā, cik automašīnām ir izdevies nolauzt riteņus, braucot pa mūsu valsts dižceļiem.

Eiropas atvērtais darba tirgus vairo ģimeņu intīmās dzīves dilemmas, lai gan tādas pastāv, arī nekur nebraucot. Psihoterapeits Arturs Šulcs šādiem pāriem iesaka kā senākus, tā modernākus literatūras un dzīves stāstus un kustības svaigā gaisā

Tiekamies, protams, svaigā gaisā – Bastejkalnā. Sākumā ir fotosesija, un es saku, ka mūsdienu kultūra ir ļoti vizuāla. «Simboliska,» papildina A. Šulcs. «Cilvēki ir sapratuši, ka ir vajadzīgi simboli, jo caur tiešu intelektuālu pieredzi ne viss ir saprotams. Intelektuāli cilvēks uztver tikai kādus 15% no informācijas, pārējo – jau kā tēlus, sajūtas un emocijas. Tehnoloģijas tā arī tiek lietotas – tēlu radīšanai.»

Mēs visi pelnām ar to, ka risinām citu problēmas. Kā jūs palīdzat cilvēkiem?

Es palīdzu cilvēkam citādi paskatīties uz viņa situāciju, nomainīt skata punktu. Viņš atnāk pie manis, likstas salauzts, un nes līdzi kaut kādu mantojumu. Tas ir līdzīgi kā pie īpašuma vērtētāja, kas var novērtēt, cik īsti maksā tavs nams, savukārt arhitekts var pateikt, ko no tā var uztaisīt. Man ir šķūnis, bet es gribu trīsstāvu māju. Vai tas ir iespējams? Varbūt ir.

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Lauksaimniekiem nepieciešams iet līdzi laikam un izmantot jaunākās tehnoloģijas, intervijā aģentūrai LETA teica Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis.

Jūlija sākumā LOSP valdes sēdē izskatīja jautājumus par mākslīgā intelekta izmantošanu lauksaimniecībā. Uz jautājumu par to, kā mākslīgā intelekta risinājumus var izmantot lauksaimniecībā, Gūtmanis atbildēja, ka LOSP tikās ar informāciju tehnoloģiju (IT) kompāniju, kura atradusi risinājumu, kā mākslīgo intelektu var savienot ar novērošanas kamerām.

Viņš atzīmēja, ka mākslīgajam intelektam var iemācīt atpazīt darbības, kas atšķiras no normas. Filmējot lopu novietni vai lauku, mākslīgajam intelektam var iemācīt informēt, ja, piemēram, novērota netipiska lopu uzvedība vai arī teritorijā atrodas personas, kurām tur nebūtu jāatrodas.

Gūtmanis minēja, ka mākslīgā intelekta joma attīstās ļoti strauji, un patlaban ļoti iespējams nevar pat nojaust, kas tajā notiks pēc pieciem gadiem. Tādēļ ir nepieciešams šajā jomā iesaistīties un sekot līdzi jaunākajām tendencēm.