Eiropas birokrātija laiku pa laikam nāk klajā ar kādu jaunu regulu vai direktīvu, kam principā ideja ir laba, taču netiek ņemts vērā, ka ir valstis, kas visu iztulko pa savam.
Šoreiz runa ir par Eiropas Komisijas (EK) rekomendāciju 12 dažādās produktu grupās samazināt sāls saturu par 16 %.
Idejai patiesībā nav ne vainas. Visā pasaulē ļoti daudzi cilvēki slimo ar dažādām slimībām, attiecībā uz kurām saslimšanas risku varētu mazināt, uzturā mazāk lietojot sāli. Taču acīm redzami šā ieteikuma autori nav ņēmuši vērā, ka savulaik ES tika uzņemta tāda valsts kā Latvija, kas katru rekomendāciju fiksi vien pārvērš par obligātu prasību.
Ir jau bijušas situācijas, kad lauksaimnieki teju katrā kūtī ir spiesti ierīkot pa ūdenskrānam ar foto elementu, kā arī mērīt, vai kūts grīdai ir noteikta leņķa slīpums. Savukārt šajā gadījumā mūsu Veselības ministrijas obligātuma mīlestība dzen šokā pārtikas ražotājus. Iemesls tam ir vienkāršs - ir pietiekami daudz pārtikas produktu, tostarp maize, kam receptūra, ražošanas tehnoloģiskais process neļauj sastāvā vēl vairāk samazināt sāls daudzumu. Rezultātā mutiski mūsu valstsvīri visu laiku vārās par nepieciešamību celt Latvijas produktu eksportspēju, bet faktiski dara visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Diez, kā gan var eksportēt kādu produktu, ja valsts grib likt to ražot nekvalitatīvu?!
To redzot, rodas iespaids, ka mums vēl ir jābūt pateicīgiem Latvijas valstsvīriem par to, ka viņi nav izdomājuši, ka, atbilstoši EK nostādnēm, sāls ir kaitīgs produkts, kuru drīkst pārdot tikai personām no18 gadu vecuma, turklāt tikai līdz desmitiem vakarā. To, ka sāli tikai Latvijā vien vajadzētu iekļaut arī akcizēto preču sarakstā. Jebkurā gadījumā nav skaidrs, kāpēc mūsu valsts vienmēr grib būt svētāka par Romas pāvestu. Nu kāpēc gan mums vajadzētu ieviest tādas prasības, kādas Eiropa mums neprasa un citām valstīm pat prātā nenāk ko tādu darīt?
Šķiet, galvenā problēma ir tā, ka Latvijas amatpersonas nav sapratušas pašu būtiskāko - visā pārējā Eiropā normāli cilvēki akcentē tos normatīvus, kas ir izdevīgi pašu tautsaimniecībai, nevis ar kuriem var mēģināt izpatikt Briselei. Šajā gadījumā gan nevar pat saprast, vai visā plašajā pasaulē ir kāds, kam šāda pārcentība būtu izdevīga, vajadzīga vai vismaz patīkama.