Eiropas atvērtais darba tirgus vairo ģimeņu intīmās dzīves dilemmas, lai gan tādas pastāv, arī nekur nebraucot. Psihoterapeits Arturs Šulcs šādiem pāriem iesaka kā senākus, tā modernākus literatūras un dzīves stāstus un kustības svaigā gaisā
Tiekamies, protams, svaigā gaisā – Bastejkalnā. Sākumā ir fotosesija, un es saku, ka mūsdienu kultūra ir ļoti vizuāla. «Simboliska,» papildina A. Šulcs. «Cilvēki ir sapratuši, ka ir vajadzīgi simboli, jo caur tiešu intelektuālu pieredzi ne viss ir saprotams. Intelektuāli cilvēks uztver tikai kādus 15% no informācijas, pārējo – jau kā tēlus, sajūtas un emocijas. Tehnoloģijas tā arī tiek lietotas – tēlu radīšanai.»
Mēs visi pelnām ar to, ka risinām citu problēmas. Kā jūs palīdzat cilvēkiem?
Es palīdzu cilvēkam citādi paskatīties uz viņa situāciju, nomainīt skata punktu. Viņš atnāk pie manis, likstas salauzts, un nes līdzi kaut kādu mantojumu. Tas ir līdzīgi kā pie īpašuma vērtētāja, kas var novērtēt, cik īsti maksā tavs nams, savukārt arhitekts var pateikt, ko no tā var uztaisīt. Man ir šķūnis, bet es gribu trīsstāvu māju. Vai tas ir iespējams? Varbūt ir.
Tad kāda ir mana kā iespējamā pacienta problēma – ka mana psiholoģiskā redze ir palikusi iepakaļ, kamēr miesa ir aizgājusi laikam līdzi uz priekšu?
Cilvēks iestrēgst un skatās uz bildi, kuru ir fiksējis savā apziņā. Mēs skatāmies uz dzīvi no pagātnes paradigmas, bet svarīgi ir uz to paskatīties no šodienas – kādi ir mani šodienas resursi. Katram ir talanti, pozitīvie panākumi, spējas, kontakti, hobiji, atrašanās vieta telpā – tie visi ir resursi, bagātība, ko cilvēks nereti neapzinās.
Futurologi saka, ka ir jādomā nākotnē.
Varbūt, bet jādzīvo ir šodien, jo nākotnes nākamā diena tiek veidota šodien. Ko cilvēks šodien domās par sevi, tas viņam nākotnē arī notiks; šodiena ir sastrādāta pagātne. Seksualitātes jomā tas ir it īpaši svarīgi, jo tā jau nav tikai par to, kas notiek gultā, bet kas notiek cilvēka vērtību sistēmā, dvēselē, kā viņš uztver sevi, savu ķermeni un vispār savu personības būtību – ko viņš dara, nedara, ko viņš atļaujas un neatļaujas. Tā ir pieaugušo izglītība par jaunu modeļu izveidi.
Ja datortehnikā vai automašīnās tas ir salīdzinoši vienkārši, jo tu vari iet un pieprasīt, tad seksualitātē tas ir diezgan grūti, jo speciālistu skaits nav pārāk liels. Viena daļa no seksologiem skatās tikai uz bioloģiskajām lietām, bet ne uz kultūras kontekstu. Ja neskatās, kā to iedzīvināt, tad cilvēks paliek neizglītots, un sabiedrībā pašlaik ir nevis deficīts pēc mantām, cik pēc zināšanām, kā dzīvot labāk pašam.
Man šķiet, ka šis deficīts ir katastrofāls, jo acīmredzami atbildīgi cilvēki no simboliem nesajēdz neko. Mana puikas 6. klases mūzikas grāmatā ir dziesma, ka «māsiņ’ vainag’ izmazgāja» upītē, pakāra niedres galiņā, bet vējš to aizpūta Daugavā. Dziesma nepārprotami ir par izvarošanu un droši vien par to, kā dzīvot tālāk, bet kāpēc 6. klases mūzikas grāmatā?!
Jā, tā ir par izvarošanu. Folkloras, tradicionālās kultūras mantojums netiek filtrēts, ko mums ar to iesākt. Forma ir saglabāta, bet bez būtības. Viņi pieķeras formai – tautas tērpam, rakstam. Bet kāda nozīme ir rakstam? Meitas krekla izšuvumos atgādinājums par fallu bija deviņdesmit vai cik tur to reižu – ka tas pasaulē ir un ka tas ir vajadzīgs.
Kā jūs lietojat šo mantojumu – kā stāstu terapiju?
Es cilvēkiem lieku iet kultūras telpā, piemēram, dejot, iet pārgājienos, lai viņi spētu piedzīvot. Tas varbūt atšķiras no klasiskās psihoterapijas, bet manā gadījumā ir mājas darbi – ja es strādāju, tad pacients arī strādā, un viņa darbs nebeidzas brīdī, kad mēs atsveicināmies, bet tobrīd varbūt tikai sākas – viņa komunikācija ar sevi un citiem, un tas var būt grūtāk nekā tikai ārsta kabinetā. Pārsvarā mēs strādājam ārā, svaigā gaisā.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Jo tā mēs pieredzam vides mainīgumu – pēc stundas tu redzi, ka gaisma ir mainījusies, gaiss ir siltāks vai aukstāks, vējš, lietus, un līdz ar to mainās sajūtas. Tas cilvēkā iestrādā sapratni, ka pasaule mainās un tas ir dabiski, cik nu dabiski tas pilsētā vai tās tuvumā var būt. Katrā ziņā tas ir daudz dabiskāk par bezpersonisku kabineta sienu.
Tad klasiskā kušetīte ar savu nemainīgumu gana labi nedarbojas?
Šeit man patīk, ka cilvēks, piemēram, var izvēlēties, kad sarunas gaitā uz mani skatīties un kad ne. Mēs pastaigājamies, un kustība kā tāda palīdz mazināt trauksmi. Arī, iekustinot cilvēku sesijas laikā, viņš iekustas tālākajam un turpinās iet, vērot un domāt jau pats vai pastaigā ar savu sunīti, vai partneri. Kustība ir vajadzīga, lai izietu laukā no depresivitātes.
Mana tiešā interese šai sarunai ir brīvās darbaspēka kustības dēļ šķirtās ģimenes, to sadzīvošana, kas ir viena no jūsu darbības jomām. Cik daudz jums šādu klientu ir?
To daudzums mainās. Ir cilvēki, kas pārbrauc no ārzemēm uz kādu laiku vai pavisam, viņiem ir grūtības tikt galā ar sevi, un viņi meklē palīdzību. Visādi jautājumi ir arī otrajām pusēm, kas ir palikušas šeit. Cilvēki mēģina veidot dažādus modeļus, lai otrs neaizietu prom pavisam, lai būtu kaut kādas attiecības, arī tad, ja tām paralēli ir radušās citas kaut kur ārzemēs. Gadās, ka vīrietis piemeklē sievietei šeit stabilu mīļāko, kamēr viņš pats ir prom, lai viņai nebūtu nepieciešamības aiziet pavisam.
Tas viss sākumā rada apjukumu un konfliktu, un cilvēki paši reizēm ar to netiek galā. Nekas jauns jau nav jāizgudro, dažādi modeļi ir bijuši arī agrākos laikos.
Cik daudzi palikt kopā izvēlas bērnu dēļ?
Bērni kopā palikšanai kā arguments visvairāk darbojas līdz skolas vecumam. Mazos gados abu vecāku klātbūtne ir nozīmīgāka, lai bērnam būtu redzams, ka vismaz emocionāli starp vecākiem ir kopības sajūta. Tas, ka vecāki var šķirties vai dzīvot atsevišķi, senatnē ir bijis tāpat – bija karagājieni, jūrā braukšana un tirdzniecības ceļojumi. Senāk tie vairāk bija vīrieši, bet tagad sievietes ceļo un dzīvo citviet vismaz tikpat daudz.
Nav svarīgi, cik tālu cilvēki ir fiziski, svarīga ir viņu emocionālā tuvība un tas, lai otrs cilvēks saistītos ar kaut ko pozitīvu. Tad, atgriežoties atpakaļ, attiecības ir iespējams kopt, atjaunot un attīstīt tālāk. Tās būs citādas attiecības, bet iespējams tas ir, ja vien neiestrēgst savstarpējos apvainojumos, ka otrs ir aizgājis papusdienot ne savā virtuvē. Ja tam tiek pāri un spēj pieņemt, ka dzīvē var tā būt, tad savienības var saglabāties. Mēs sakām, ka kaut ko gribas «kā ēst», un tā tas ir – tāda pati ir vajadzība arī pēc glāsta un mīļuma, un to var netraktēt kā nodevību un iedzīt strupceļā kā sevi, tā otru cilvēku un bērnus.
Taču – vai ir iespējams nošķirt, atvainojiet, pakaļu no galvas?
Kā nu uz to skatās. Ir pāri, kuriem tas nav gluži katru brīvdienu pasākums, tomēr viņi to uztver vienkārši kā baudu, ka viņiem ir draugi, ar kuriem šad tad tikties, arī nebraucot nekur prom. Jautājums ir par toleranci, spēju uz to paraudzīties praktiski un arī par otra cilvēka mīlēšanu, vēlot viņam labu un to, lai viņš labi justos, arī esot kaut kur tālu vienatnē.
Mūsdienās sajūtas un emocijas ir atzīta vērtība, un cilvēki ir atvērti šādiem variantiem. Arī cilvēkam pašam nākas atzīt savu ēnas pusi – ka viņš tomēr nav monogāms un reizēm viņam vajag citādu sajūtu. To var ieraudzīt, piemēram, dejās, kur ik pa laikam pamaina partnerus. Dejotāju aprindās ir pat teiciens, ka gribas «svaigu gaļu» jeb gribas sajust, kā dejo tā sieviete vai tas vīrietis. Nekā vairāk starp viņiem nav, bet tai pašā ir apmierinātas ķermeniskās, emociju, sajūtu vēlmes – kā ir dejot ar to lietuvieti vai itāli. To var pieņemt arī seksualitātes jomā, saglabājot esošo cilvēku savienību.
Ja to trešo nu nekādi nevar paciest, vai aiziešana uz dejām var būt kompromisa variants, lai panāktu otra cilvēka uzticību?
Tas ir kompromisa variants. Sevišķi par kontakta dejām – salsu, bačatu, Argentīnas tango – var teikt, ka tu tur vari legāli dabūt, tomēr paliek robeža – kaut divu krekliņu biezumā, bet paliek, un lielākoties tā netiek pārkāpta. Cilvēki to apzinās un gūst jūtu apmierinājumu zināmās robežās. Nekā jauna tur nav.
Izņemot globalizāciju...
Ir bijusi Hanzas savienība, un tolaik arī bija dilemmas ar šeit iebraukušajiem «hansiem» – lecīgajiem un salīdzinoši bagātajiem. Eiropas Savienība ir izvērstāka, bet modelis ir tas pats.
Tas liek domāt, ka no tiem laikiem vajadzētu būt kādam piemērotam stāstam, kādai pasakai, kas dod arī Šengenas zonai piemērojamu attiecību modeli. Vai ir šāda pasaciņa, ko problēmu pāriem kopā palasīt? Eža kažociņš ar «paņem vīru priekšautā» ir drusku par kaut ko citu. Jūs terapijas praksē taču lietojat arī mītus?
Jā, lietoju, bet savu stāstu cilvēki veido paši, viņi ir savas dzīves mākslinieki, tā ir viņu privātā mitoloģija. Man ir bažas tagad kaut ko piesaukt no latviešu stāstiem, jo tur ir ļoti daudz ciešanu, bet pozitīvākas ir austrumu pasakas. Tajās ir daudz juteklības, un tajās ir redzama reālā komunikācija: ko sieviete darīja, ko – vīrietis.
Ir, piemēram, austrumnieku pasaka par pavedināšanu, kur vīrietis gribēja «platgurnu skaistuli» – visai tieši, bez kāda simbolisma. Viņš veic visādas provokācijas, lai sievieti sanaidotu ar viņas vīru, un iznākumā sievietei nav citas izejas, kā būt kopā ar intrigantu, kas no bagātā, bet impotentā tirgotāja dabū šo daiļo sievieti sev. Atsevišķos gadījumos tas ir lietojams stāsts.
Vēl es iesaku Raiņa un Aspazijas dzeju. Man reizēm prasa, kur esmu mācījies seksoloģiju. Sākums tam bija vidusskolas obligātā literatūra, ieskaitot mīlas dzeju, un tajā ir izcila juteklība. Vīrieši dažkārt prasa – kā man to pateikt, kā man par to runāt? Cilvēkiem trūkst kultūras izglītības, un, lūk, piemērs ir priekšā – Raiņa dzeja.
Problēmu pāriem tad jāieskatās vidusskolas literatūras grāmatās un monogrāfijās par Raiņa un Aspazijas biogrāfiju?
Jā, un Aspazijas dzīves gājums ir interesants. Viņa mīlēja Raini un bija kopā ar viņu, bet tai pašā laikā var saprast, ka viņai bija draudzene. Padomju laika beigās Literatūra un Māksla publicēja Aspazijas un kādas jaunās sievietes saraksti, un es, tolaik jauns students, sapratu, ka tajā ir kaut kas apslēpts. Man vēl nebija zināšanu seksoloģijā un psiholoģijā, bet tas mani uzrunāja, jo sarakste bija ļoti smalka un jutekliska. Vēlāk, jau mācoties seksoloģiju, es sapratu, ka šīs sievietes ir mīlējušas viena otru. Un tas neizslēdz iespēju, ka Aspazija mīlēja Raini.
Ienāca prātā tautas dziesma par jutekliskuma ētiku – ir arī tāds variants, ja negribi lietot kontracepciju, bet gan attieksmi sevis aizsargāšanai. «Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu.» Tu vari iziet cauri šai skaistajai pieredzei, neko nenolaužot, un viss paliek savās vietās.
Visu interviju Darīt to kā Aspazijai ar Raini lasiet 31. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/4
#2/4
#3/4
