Viena no Latvijas valdības visu laiku faktiski permanentajām problēmām ir bijusi komunikācija ar sabiedrību. Neraugoties uz to, ka ir tikušas paplašinātas esošās komunikācijas struktūras un dibinātas jaunas, veikti pētījumi, pieņemti darbinieki un radītas dažādas programmas, publiski pārmetumi par nepietiekamu lēmumu skaidrošanu sāka skanēt jau pirmās Ivara Godmaņa valdības laikā un ir turpinājušies visus šos vairāk nekā piecpadsmit gadus.
Reizēm sāk šķist, ka nonākšana atbildīgos valsts amatos tiešām atņem spēju adekvāti novērtēt, kā uz pasauli skatās tie, kas vienā vārdā tiek saukti par tautu, - un rezultāts ir totāla varas pārstāvju un tautas nesaprašanās pat nozīmīgākajos jautājumos.
Spilgts piemērs – mūsu nesen veiktais pētījums par tik plaši pieminētā „valsts bankrota” termina reālo izpratni sabiedrībā uzskatāmi parādīja: kaut gan valstsvīri pēdējos mēnešos to lietojuši kā pašsaprotamu jēdzienu, 57% iedzīvotāju vispār nesaprot, ko šis „valsts bankrots” vispār nozīmē.
Nesapratne ir tikai pirmais ķieģelītis pašreizējā – bet, protams, ne jau vienā dienā radītajā – diskomunikācijas piramīdā. Uz tā balstās nākamie – politiķiem vajadzētu rēķināties, ka, regulāri nākot klajā ar šādiem mazsaprotamiem apgalvojumiem, rezultātā sabiedrībā tiek sēta tikai baiļu un vēl lielākas neziņas par rītdienu sēkla. Tieši tas, kas mūsu pašreizējā situācijā vajadzīgs vismazāk.
Protams, sabiedrība ir jāinformē par notiekošo. Taču ābeces patiesība – tam, kurš apņēmies valsti izvest no purva, vajadzētu atminēties, ka izvešanas procesa neatņemama sastāvdaļa ir spēja skaidri norādīt un izskaidrot pareizo virzienu izvedamajiem. Aizvadītās ceturtdienas haotiskie paziņojumi par valdības un Finanšu ministrijas iecerēm uzskatāmi parādīja, cik tālu mēs esam no vēlamā
Ko darīt? Te jāņem vērā divi notiekošā aspekti. Sliktā ziņa: pēdējo dienu notikumi parāda to, ka mūsu valstsvīri pašreizējā īpaši kritiskajā situācijā ir pietiekami apjukuši, ka vieni paši nespēj tikt galā pat ar pašām aktuālākajām problēmām. Un labā ziņa: nozīmīgāks nekā jelkad iepriekš var būt nevalstisko organizāciju un citu nevalstisko struktūru pienesums.
Viena lieta ir abstrakti runāt par nepieciešamību nevalstiskajām organizācijām un pilsoņiem iesaistīties valsts pārvaldībā, taču pavisam cita – šajās dienās redzēt, kā, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija ar savām satelītorganizācijām spēj reāli uzstāties kā konstruktīva sabiedrības un uzņēmēju interešu aizstāve, spējot rast budžeta jautājumu risinājumus tur, kur valdības pārstāvji brīžam kapitulē.
Kā sabiedrisko attiecību jomas pārstāvis pieļauju, ka, piemēram, visas lielākās Latvijas sabiedrisko attiecību aģentūras ir gatavas līdzīgi valdības sociālajiem partneriem bez maksas konsultēt valsts pārvaldes vadību, kā efektīvāk skaidrot savus lēmumus un plānus. Un šādas iespējas ir jebkuras jomas pārstāvjiem: pašreiz tiešām ir īstais laiks visdažādākajām, ja tā var izteikties, pilsoniskajām aktivitātēm ar sabiedriski praktisku pielietojumu, parādot, ka mēs reāli gribam un varam palīdzēt valstij, sabiedrībai un līdz ar to paši sev.