Būvniecības konkursos joprojām uzvar uzņēmumi, kas piedāvā viszemāko cenu, taču pēc tam nespēj objektu pabeigt. Lai nodrošinātos pret šādām situācijām, būtu nepieciešams pirms konkursa veikt dalībnieku iepriekšējo atlasi, norādīja Nozare.lv rīkotās būvnieku diskusijas dalībnieki.
«Par to ir runāts daudzas reizes, un daudzi tam piekrīt, - ja pēc noteiktiem kritērijiem kādam projektam ir veikta būvniecības kompāniju atlase, tad var ņemt vērā zemāko cenu. Bet tas ir tikai tad, ja konkursā patiešām piedalās tikai iepriekš atlasītas kompānijas, kuras reāli var nodrošināt projekta realizāciju. Patlaban ir tā, ka konkursā var piedalīties kaut vai 20 kompānijas, nodrošinājuma garantija kaut kā tiek organizēta un beigās - cik tad Latvijā ir projektu, kuri tā arī nav pabeigti līdz galam, apturēti? Daudz,» sacīja SIA Merks valdes priekšsēdētājs Ivars Geidāns.
AS Ramirent Rīgas filiāles vadītājs Normunds Mitko sacīja, ka ļoti bieži tehnikas iznomātāji ir saskārušies ar to, ka siltināšanas konkursā ar zemāko cenu uzvarējušai kompānijai tiek iedots cenu piedāvājums, bet kompānija to nevar pieņemt, jo konkursa piedāvājumā norādījusi, piemēram, 2009.gada cenas. Bet, piemēram, sastatņu cenas toreiz veidoja tikai trešo daļu no tagadējās tirgus cenas.
«Parunājot ar citiem uzņēmējiem, kļūst skaidrs, ka šīm «lētajām» firmām tāda pati situācija ir arī ar darbaspēku, ar materiāliem, bet kaut kādā veidā šie uzņēmumi konkursu ir uzvarējuši, kaut ko pat ir sākuši darīt. Skaidrs, ka tas ir vai nu potenciāls pārtraukts projekts, vai arī apkrāpti piegādātāji. Rezultātā nav priecīgs ne pasūtītājs, ne pārējie,» skaidroja Mitko.
SIA Arčers direktora padomnieks Imants Akmentiņš sacīja, ka tad, ja būtu iespējams Iepirkumu likumu sajūgt kopā ar Būvkomersantu reģistru, ar kaut kādiem uzkrātiem datiem, izveidotiem «melno sarakstu» un «balto sarakstu», tad problēmas varētu atrisināt, vienkārši ir jābūt politiskai gribai.
«Jānosaka skaidri spēles noteikumi, ka iepirkumu konkursos piedalās uzņēmumi, par kuriem Būvkomersantu reģistrā uzkrāti dati par pieredzi, finanšu situāciju un citiem rādītājiem. Būvnieki savus priekšlikumus iesniedz Ekonomikas ministrijai, kurai tie būtu jāsaskaņo ar Finanšu ministriju, taču sadarbība starp ministrijām ir ļoti vāja,» secināja Akmentiņš.
SIA Selva būve valdes priekšsēdētājs Rolands Orlovskis sacīja, ka pārsvarā pašvaldībās, kuras ir vieni no lielākajiem pasūtītājiem, neviens neapzinās, un nav arī nekādu kritēriju, kur ir tā robeža, kas ir šī zemākā cena.
«Piemēram, ja kāds pašvaldībai būtu pateicis, ka zemākā cena ir 100 lati, un ja kāds piedāvā paveikt darbu par 100 latiem, tad šo piedāvājumu var pieņemt. Patlaban nav nevienas struktūras, kas to noteiktu, un, ja kāds šo darbu piedāvā par 50 latiem, pašvaldību iepirkumu komisijas spiestas pieņemt šo piedāvājumu, jo to nosaka likums. Pēc tam ir jāmokās, varbūt paveicas, bet, domāju, ka 60% gadījumu nepaveicas,» piebilda Orlovskis.
«Ļoti bieži firmas, kuras ir piedāvājušas šīs «ekskluzīvi zemās» cenas, pilnīgi ne ar ko neriskē, neuzbūvējot objektu līdz galam. Visbiežāk tās ir nesen reģistrētas, jaunas firmas, dažreiz tās ir veidotas pat vienam konkrētam projektam. Ja neizdodas, tad šāds uzņēmums neriskē ne ar uzņēmuma vārdu, ne ar garantiju, un pēc kāda laika tie paši cilvēki var nodibināt pilnīgi jaunu uzņēmumu,» piebilda Mitko.
Viņš piebilda, Ramirent, veicot kredītkontroles pasākumus, bieži vien ir konstatējis, ka šīs jaunās firmas atbilst visšaubīgākajiem kritērijiem un tā ir kategorija, kurai viennozīmīgi tiek prasīta priekšapmaksa par katru iznomāto vienību. «Tas jau ir zināms rādītājs, tomēr šādas firmas visu laiku uzvar konkursos par kādu objektu būvniecību,» sacīja Mitko.