Nodokļu parādnieku izmešana no pretendentu loka valsts un pašvaldību iepirkumos atvieglos dzīvi tiem, kuriem nav nodokļu parādu, tomēr tas var pamatīgi sarežģīt dzīvi iepirkumu organizētājiem
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti konceptuāli vienojušies par izmaiņām Publisko iepirkumu likumā, kas paredz, ka valsts un pašvaldību iepirkumos var piedalīties tikai tie uzņēmumi, kuru nodokļu parāds nepārsniedz 150 eiro. Nodokļus maksājošie, kam nav nodokļu parādu, var aplaudēt – iepirkuma veicēji ne tikai neslēgs līgumu ar to konkursantu, kuram ir nodokļu parādi, bet pat neļaus tiem faktiski startēt iepirkumu konkursos. Tik tālu viss ir vislabākajā kārtībā – gribi startēt iepirkumu konkursā, – esi tik laipns un strādā tā, lai nodokļu parāds nepārsniegtu 150 eiro. Tomēr ir vēl dažas darvas karotes, kas šo medus mucu gandē. Pirmkārt, 150 eiro nodokļu parāds uzņēmumam ar dažu tūkstošu eiro neto apgrozījumu ir viena lieta, bet simtiem tūkstošu, miljonu un pat desmitiem miljonu eiro apgrozošajiem uzņēmumiem tas ir kaut kas cits. Liels uzņēmums nodokļos maksā ievērojamas summas, kur 150 eiro ir tikai piliens jūrā. Bet tieši šis piliens var liegt piedalīties iepirkumu konkursā. Nu ko – finanšu direktori un grāmatveži dienu un nakti būs spiesti stāvēt sardzē, lai kāda nodokļu astīte nepārsniegtu šo 150 eiro griestus. Iespējams, šīs nianses dēļ arī šī grozījumu projekta izskatīšanas kontekstā vēl varētu būt diskusijas.
Otrkārt, ko darīs iepirkumu izsludinātājs un tā izveidotā iepirkumu komisija? Proti, visi, kuriem nodokļu parādi ir lielāki par 150 eiro, no iepirkuma konkursantu pretendentu loka tiek izslēgti un …. paliek tikai viens, kas arī jāpasludina par uzvarētāju. Nu labi, vienā gadījumā tā varētu būt, bet ko darīt, ja tas nebūs viens vai daži gadījumi, bet kļūs par sava veida «kustību». Ko par to, ka ir bijis tikai viens pretendents, sacīs tā pati opozīcija? Vai netiks runāts par dīvainiem, aizdomīgiem iepirkumu konkursiem, kas būtu rakstīti tikai vienam pretendentam? Korupcija? Ilūzija? Muļķība? Nebūt nē! Visticamāk, skaudrā dzīves realitāte, it īpaši iepirkuma konkursos, kas nav mērāmi simtos tūkstošu vai miljonos eiro. Nu, ja konkrētā pašvaldībā opozīcijā būs varas centram tuvu stāvoši cilvēki, tad iepirkuma komisijai var nākties arī skaidroties ne tikai masu medijos, bet arī daudz nopietnākās vietās, no kurienes saņemot pavēsti nevienam joki nav prātā. Cik ilgs laiks būs vajadzīgs šiem iepirkuma komisijas locekļiem, lai tie pierādītu, ka patiešam viss ir tīrs? Pie šāda scenārija tikai retais gribēs slēgt līgumu ar vienīgo konkursantu – pretendentu. Jāatceras iepriekšējo Publisko iepirkumu likuma grozījumu tapšanas gaita, kur virmoja ideja tos konkursus, kuros pieteicies tikai viens pretendents, uzskatīt par nenotikušiem un sludināt atkārtoti.
Treškārt, ir vēl kāda svarīga nianse. Proti, vai startēšanai būs izveidoti «speciāli» uzņēmumi ne centu nebūs parādā nodokļos, kuriem viss ir vislabākajā kārtībā, taču realitātē konkrētos darbus vai pakalpojumus veiks kādi apakšuzņēmēji, kuru «tīrību» nodokļu parādu priekšā neviens pat nemēģinās pētīt. Izveidos īpašu kastu startēšanai iepirkumos, bet otra kasta būs reālie izpildītāji. Ar minēto nebūt neaizstāvu nodokļu parādniekus, bet gan vēlos pievērst uzmanību tam, ka, ārēji dodot sen gaidītu priekšroku tiem, kuri nepaliek parādā nodokļos, ir jāskata viss jautājumu – problēmu komplekss. 150 eiro nodokļu parāds, piemēram, 70 milj. eiro apgrozošam uzņēmumam ir tas pats, kas zilonim meklēt kādu uti. Varbūt šo parādu griestu līmeni, kas atļauj piedalīties iepirkumu konkursā, tomēr vajadzēja noteikt proporcionāli šī paša uzņēmuma ikmēneša samaksātajam nodokļu apmēra daļai? Ja patiešām iepirkumos startēs un arī uzvarēs vienīgais pretendents, vai tad iepirkuma komisiju neviens neapvainos korupcijā? Kādas būs šo iepirkumu cenas? Tādas, kā to prasa ekonomiskā situācija un tirgus, vai arī tās būs augstākas? Jo loģiski, ka par tām tieši vai netieši maksās nodokļu maksātāji.