Jaunais Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grinbergs par mērķi izvirzījis nozares reputācijas paaugstināšanu, kas iespējama, vien visiem būvniecībā iesaistītajiem cieši sadarbojoties
Viņš saka – nozares reputācija ir daudzšķautņaina, un, piemēram, aplokšņu algas ir tikai viens, lai gan ļoti nozīmīgs aspekts, kas to grauj. Asociācija lielākoties apvieno vidējās un mazās būvkompānijas. Tieši mazos būvniekus pieņemts uzskatīt par negodprātīgiem – viņi nemaksājot nodokļus un cenšoties ietaupīt uz kvalitātes rēķina. N. Grinbergs gan, tieši pretēji, nelielās kompānijas slavē par drosmi un uzdrīkstēšanos nodrošināt cilvēkus ar darbu, nezinot, vai pēc pusgada vai gada šis darbs vēl būs. Ne mazāk būtisks ir jautājums par būvnieku izglītību.
Kā paaugstināt nozares prestižu?
Daudziem mums Latvijā ir tendence vakarā sēdēt dīvānā un lamāt televizoru, ka viss ir slikti. Ir nepareizi nodalīt – mēs, būvnieki, un jūs, valsts. Valsts nebūs tā, kas nozarei teiks – tagad dariet tā. Valsts nekad neuzvedīs nozari uz pareizās takas. Ir jādarbojas otrādi – nozarei jāsaka, kā jāregulē! Taču tas var notikt tikai tad, ja nozare ir spēcīga, kas savukārt iespējams tikai tad, ja ir spēcīgas sabiedriskās organizācijas. Jo noteiktāk mēs pārstāvēsim mazos, vidējos vai lielos uzņēmumus, jo ierēdņiem būs vairāk jāņem vērā mūsu prasības.
Kā panākt nozares stiprināšanu, ja tā ir sadrumstalota? Tās pārstāvniecībai ir vairākas sabiedriskās organizācijas – Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība, Latvijas Būvnieku asociācija, Latvijas būvinženieru savienība. Vai sadarbojaties, koordinējat savu darbību?
Tā ir smaga problēma. Viens no maniem mērķiem ir organizācijas vienot. Ja ir kādas domstarpības un redzējumi, tad pie galda ir jāizstrīdas, bet uz āru ir jāiet ar vienotu viedokli. Līdz šim tas nav izdevies. Rezultātā nonākam pie valsts amatpersonām un ierēdņiem, kas prasa, ko vajag nozarei, un viena organizācija saka – balts, otra – melns, trešā – pelēks. Bet valsts beigās saka – mēs jūs uzklausījām, taču tālāk darīsim, kā paši uzskatām, jo jūs nevarat vienoties. Tā nevar turpināties. Lielajām kompānijām pienācis laiks savu interešu loku vērt plašāk, jo arī viņiem ir ļoti svarīgi, kas notiek ar mazajiem un vidējiem, viņi ir tie, kas lielo objektos strādā. Tām būtu jādomā, lai mazo kompāniju būtu daudz, lai tās būtu profesionālas un specializētas, lai būtu izvēle apakšuzņēmumu piesaistē.
Vai, izstrādājot jauno būvniecības likumu, katra asociācija vilka deķi uz savu pusi?
Likumā vairāk vai mazāk ir iestrādāti kompromisi, jo visām pusēm ir vēlme situāciju sakārtot. Daudzas lietas ir pēc būtības mainītas. Negatīvi, ka likuma stāšanās spēkā atlikta līdz oktobrim. Rudenī, kad tas notiks, būvniecības sezona ies uz beigām.
Kādas ir galvenās likuma izmaiņas, kam vajadzētu pozitīvi ietekmēt nozari?
Ar interesi gaidu, kad pēc likuma stāšanās spēkā tiks veidota būvniecības kontroles padome. Nolikumā rakstīts, ka to veidos biedrības un nodibinājumi, kuru statusā ir noteikts darbības mērķis – būvniecības pakalpojumu attīstība. Likumdevējs sagaida, ka šī padome aktīvi darbosies un visi jautājumi, kas ir asi un jāregulē, tiks tajā izspriesti, un padome pieprasīs likumdevējam mainīt un uzlabot vajadzīgos jautājumus. Vienlaikus tā nodrošinās procesa virsuzraudzību.
Vai padome spēs vienoties, ja līdz šim tas organizācijām nav izdevies? Vai tā nekļūs par vēl vienu struktūru, kurā rezultāts būs grūti sasniedzams?
Nebūs viegli, liela loma būs padomes vadītāja personībai, kam būs jāspēj panākt no visām pusēm argumentētus viedokļus, lai rastu kompromisus.
Ideālā variantā šai padomei būtu jākļūst par spēcīgu būvniecības nozares lobiju?
Neapstrīdami.
Likums nosaka prasības būvspeciālistu izglītībai. Jau šobrīd jauniešiem ir visai maza interese par šo profesiju, daļai strādājošo speciālistu ar lielu pieredzi un zināšanām trūkst izglītības dokumentu. Vai šī prasība vienā brīdī neradīs būvnieku vakuumu?
Vakuums dabā nepastāv. Jautājums, ar ko tas aizpildās. Nav pieļaujams, ka tas notiek ar nekvalificētiem būvniekiem, nekvalificētu no ārzemēm ievestu darbaspēku. Ja tas tā notiks, tad visi riski attiecībā uz darbu kvalitāti nevis mazināsies, bet pieaugs. Protams, ir būvnieki, kas iebildīs un teiks, ka ir vietējās kompānijas, kuras noteiktā termiņā un par noteiktu samaksu nevar darbus izpildīt, bet, piemēram, desmit baltkrievu būvnieki izdara laikā. Nesaku, ka tā nevar būt, gadās, ka mūsu būvnieki ir ar zemu ražību un par to prasa augstu cenu. Taču būvniecības vides sakārtošanai kvalitātes jautājums ir ļoti būtisks. Nav runa tikai par atbildīgajiem būvspeciālistiem, bet arī par strādājošajiem. Šobrīd apmēram trīs ceturtdaļas būvniecībā strādājošo ir bez attiecīgas profesionālās izglītības. Iedomājieties, krāsotājs, apmetējs vai flīzētājs, kurš strādā ilgus gadus, paņem līdzi dēlu, kaimiņa puiku, radinieku, kurš pēc trim mēnešiem ir būvniecības speciālists. Māki flīzēt? Māku. Māki krāsot? Māku. Viņš ir apguvis praktiskās iemaņas un uzskata, ka ar to pietiek. Viņam nav profesijas. Skolā, mācot profesiju, šodien tiek pievērsta liela uzmanība darba drošības jautājumiem, tehnoloģiskajiem aspektiem. Es domāju, ka šis jautājums ar laiku ir sakārtojams. Kaut kāda daļa ļaužu vienmēr būvniecībā būs, kas bez izglītības strādās, taču tie būs palīgstrādnieki, nekvalificēts darbaspēks.
Daudzus gadus asociācijā jūsu darba lauks bija sadarbība ar profesionālās izglītības iestādēm. Vai tas, ko piedāvā profesionālās skolas, atbilst šā brīža tirgus prasībām?
Jā un nē. Jaunieši, kuri iet ar mērķi iemācīties šo profesiju kārtīgi, vairāk vai mazāk ir gatavi darba tirgum. Diemžēl šādu jauniešu ir ļoti maz, jo profesionālā izglītība valstī nav tā populārākā. No otras puses – no Eiropas struktūrfondiem ieguldīta liela nauda profesionālo izglītības iestāžu modernizācijā, ir daudz skolu Latvijā, kas ir sakārtotas, ar labām mācību klasēm.
Ļoti sāpīgs ir jautājums par pedagogu atalgojumu, mācību programmām, kvalifikācijas eksāmena saturu. Daudz tiek mainīti un aktualizēti profesiju standarti. Ir situācija, ka viena otra skola vēl gatavo pēc vecā standarta, bet ir jau jauns. Kopumā – vilciens ir uzlikts uz pareizajām sliedēm, taču ir vajadzīgs laiks un nauda.
Un kā ar augstāko izglītību?
Es vairāk biju pievērsies profesionālajai izglītībai. Tomēr izmaiņas vajadzīgas arī augstākajā izglītībā. Paši studenti nereti sniedz informāciju, ka cerējuši iegūt tādas un tādas zināšanas, taču nav guvuši. Tas atkal ir jautājums par pasniedzējiem un viņu kompetenci. Būvniecībā materiāli, metodes, tehnoloģijas mainās ļoti strauji.
Kāda ir vispārējā aina ar nodarbinātību un speciālistu trūkumu nozarē?
Būvniecībā ir ļoti izteikta sezonalitāte. Treknajos gados tā bija mazāk jūtama, jo bija daudz pārejošo objektu, arī ziemā notika būvdarbi. Tagad tādu objektu ir mazāk, tādēļ nav garantijas, ka ziemā cilvēkiem būs darbs, savukārt vasarā un rudenī darbaspēka pietrūkst. Agrāk mazie un vidējie uzņēmumi centās nodrošināt patstāvīgi strādājošos cauru gadu, bet šobrīd liela daļa to jau sen nespēj. Darbaspēku savāc uz noteiktu objektu un noteiktu laiku, pēc tam – paldies, jūs esat brīvi! Tas jebkuram strādājošajam rada lielu diskomfortu. Kam paveicas, ir nozarē un strādā, bet tie, kam nepaveicas, ir spiesti meklēt kaut ko citu – vai nu tikai ziemas mēnešos vai vispār pārkvalificēties. Joprojām aizplūst darbaspēks.
Kompānijas nepietur pat dažus speciālistus?
Labākos pietur un meklē iespējas, piemēram, kompensēt papildu atvaļinājumu, lai tikai cilvēks neaizietu. Es redzu, ka priekšā ir pārmaiņu laiks. Būvniecības likums agrāk vai vēlāk stāsies spēkā. Plānots mainīt Publisko iepirkumu likumu. Šeit saskatu iespēju sabiedriskajām organizācijām lobēt savas intereses, lai vairs nebūtu iespēju dominēt zemākajai cenai. Un, ja nebūs zemākā cena, tad iepirkumos būs iekšā tik daudz līdzekļu, lai uzņēmums varētu normāli eksistēt un attīstīties.
Vai jūs varat nodefinēt, kas būvniecībā ir saimnieciski izdevīgākais piedāvājums?
Iepriekšējos gados es piedalījos darba grupā, kur mēģinājām izstrādāt ieteikumus un vadlīnijas saimnieciski izdevīgāko kritēriju noteikšanai. Diemžēl mūsu birokrātiskais aparāts šo procesu noslāpēja. Nav viegli noteikt kritērijus un vienmēr atradīsies kāds gudrs jurists vai pasūtītājs, kas saskatīs konkurences ierobežošanu un viena vai otra ražotāja lobēšanu. Tomēr ir vairāki mehānismi, kā izbēgt no zemākās cenas. Kā mēs pie tās nonākam? Valsts un pašvaldības kā pasūtītāji, sevišķi, ja ir ES līdzfinansējums, ir iespiesti laika rāmī – ja projekts ir akceptēts, tas līdz noteiktam termiņam ir jāpabeidz. Ja es kā uzņēmējs startēju konkursā un par katru cenu gribu uzvarēt, varu iespiest stūrī pasūtītāju ar sūdzībām, tādēļ pasūtītājs ir apdedzinājies vai dzirdējis, ka citi ir apdedzinājušies, un, lai no sūdzībām izbēgtu, nolikumā kā atlases kritēriju ieraksta zemāko cenu un par uzvarētāju atzīst piedāvājumu ar zemāko cenu. Līdz ar to izbēg no riska zaudēt ES finansējumu. Parādās citi riski – par zemāko cenu nevar uzbūvēt. Būvnieks, lai tikai noturētos tirgū, meklē visus punktus, kur kvalitāte nav nodefinēta, un tur ieliek vislētāko. Tātad – jāizslēdz izdevīgums ņemt zemāko cenu.
Kā to izdarīt?
Tas būs jānosaka jaunajā Publisko iepirkumu likumā.
Vai situāciju risinātu, piemēram, «kvalitātes sieta» ieviešana, kas ļautu startēt konkursos tikai kompānijām, kuru kvalifikācija pieļauj konkrētu darbu veikšanu?
Jaunajā būvniecības likumā noteikts klasificēt būvkompānijas. Labā lieta ir tāda, ka kompānija vienu reizi iesniegs visus nepieciešamos dokumentus un saņems noteiktu klasifikāciju, kas ļaus piedalīties konkursā ar noteiktiem noteikumiem. Tas samazinās birokrātiju, jo nebūs katrā konkursā jāiesniedz vesela kaudze dokumentu. Negatīvā lieta – nedrīkst klasificēt tā, lai augstākās pakāpēs esoši būvnieki gūtu priekšrocības attiecībā pret citiem būvniekiem.
Vai pēc pērnā gada lielajām traģēdijām – Rīgas pils ugunsgrēka un Maxima lielveikala sabrukšanas – nozarē attiecības starp uzņēmumiem ir mainījušās?
Bizness ir bizness. Notikušais, protams, ir atstājis sekas, sliktākā – baidoties, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties, papīru lietu kļuvis vēl vairāk. Bet papīrs neatrisina problēmu – kontrolējošās organizācijas pārbauda papīrus, nevis objektā notiekošo. Ja ir uzstādījums, ka par katru sīkumu visā būvniecības procesā vajag papīru pretim, tas ir pārāk traki. Būvnieks pārvēršas par papīru ražotāju, pierādījumu vācēju.
Kvalitātes kontrole uz vietas objektā nav kļuvusi stingrāka?
Darbu kvalitāte ir labāka, un ir samazinājusies visatļautība. Ir pieaugusi atbildība par darbu izpildi atbilstoši projektam. Taču būvvaldēs kapacitāte ir tāda, kāda tā ir, un arī tur ātras izmaiņas nav iespējamas.
Ņemot vērā, ka Re&Re un Skonto būve pēc notikušā lielus valsts un pašvaldības pasūtījumus faktiski nav saņēmušas, vai – lai cik tas brutāli neizklausītos – citām kompānijām notikušais nav pat izdevīgs?
Ir kompānijas, kas to izmanto, taču arī lielajām būvkompānijām jādomā, kā kļūt atbildīgākām. Ja tu esi ģenerālbūvnieks, tad uzņemies pilnu atbildību. Mani vienmēr ir interesējis, kā mani padotie spēj un var rīkoties. Kaut vai elementārās darba drošības lietās – ja mēs preventīvi savos objektos un ar apakšuzņēmējiem runājam un kontrolējam darba drošības lietas, tad nekādi ugunsgrēki izcelties nevar.
Vai ģenerālbūvnieki ir līdz- atbildīgi par aplokšņu algām apakšuzņēmumos?
Tas daudziem var nepatikt, bet es domāju, ka ir tieši līdzvainīgi. Viņam ir vienalga, kā maksā apakšuzņēmējs, un viņš cenšas norobežoties no tā, sacīdams – kā es varu kontrolēt, vai apakšuzņēmums ir godīgs vai ne. Bet, ja grib, tad preventīvi var. Ja mēs, mazie un vidējie uzņēmēji, spēsim stiprināt savu pārstāvniecību, tad mēs to atrisināsim samērā īsā termiņā, plus mīnus divi trīs gadi. Eiropā šos jautājumus jau sen risina – normatīvi seko līdzi, lai tiktu samaksāts darbiniekiem, kas ceļo no vienas valsts uz otru. Ja solidārā atbildība tiek iestrādāta mūsu likumdošanā un ja līgumos starp pasūtītāju un ģenerāluzņēmēju un starp ģenerāluzņēmēju un izpildītāju ir atsauces uz solidāro atbildību, tad par 90% tiek izslēgti gadījumi, kad tiek maksāts aploksnē. Negodprātīgie vienmēr meklēs kādas nišas, taču mēs gribam radīt mehānismu aplokšņu algu izskaušanai.
Kā šī atbildība izpaustos?
Ja apakšuzņēmējs savam darbiniekam nemaksā, darbinieks vēršas uzreiz pie ģenerāluzņēmēja, kam ir pienākums saistības izpildīt. Nākamajā objektā ar šo apakšuzņēmēju ģenerāl- uzņēmējs vairs nestrādās. Ja apakšuzņēmējs ir darbus izpildījis, bet ģenerāluzņēmējs nesamaksā, apakšuzņēmējs vēršas pie pasūtītāja, kam ir pienākums samaksāt. Pasūtītājs pie gala norēķina nesamaksās ģenerāluzņēmējam summu, ko jau aizskaitījis apakšuzņēmumam, un atkal – ar šo ģenerāl- uzņēmēju vairs nesadarbosies. Ja izpratne par solidāro atbildību visiem būs pareiza un būs vēlme iziet no pelēkās uzņēmējdarbības, tad šis ir instruments, ar ko to panākt.
