Šā gada 1. oktobrī stājās spēkā jaunais Būvniecības likums un liela daļa no Ministru kabineta noteikumiem, kas izdoti uz šā likuma pamata, tajā skaitā jaunie Vispārīgie būvnoteikumi. Tādējādi jau nepilnu mēnesi Latvijā piemērojams jauns būvniecības procesa regulējums, kas būtiski atšķiras no iepriekšējā.
Šā raksta ietvaros nav iespējams aplūkot visas izmaiņas, kuras paredz jaunais regulējums. Vispārinot var teikt, ka viens no jaunā Būvniecības likuma mērķiem bijis vienkāršot būvniecības procesu un efektivizēt ar to saistīto administratīvo lietvedību, atsakoties no atsevišķu starplēmumu pieņemšanas (plānošanas un arhitektūras uzdevuma, tehniskā projekta un būvprojekta akcepta), kas līdz šim bija nepieciešami, lai saņemtu būvatļauju. Tā vietā jaunā kārtība paredz, ka, lai saņemtu būvatļauju, nepieciešams iesniegt tikai būvniecības ieceres iesniegumu un būvprojektu minimālā sastāvā. Tomēr atšķirībā no līdzšinējās kārtības jaunajā kārtībā izdota būvatļauja vēl nedos tiesības uzsākt būvdarbus. Būvdarbi drīkstēs tikt uzsākti tikai pēc tam, kad būs izpildīti būvatļaujā ietvertie projektēšanas un būvdarbu nosacījumi, ko būvvalde apliecinās ar attiecīgu atzīmi.
Jaunā kārtība, protams, attiecas uz visiem būvniecības procesiem, kas uzsākti pēc 2014. gada 1. oktobra. Savukārt jau iesākto būvprojektu tālākā virzība atkarīga no to stadijas. Ja pasūtītājs līdz minētajam datumam ir iesniedzis būvniecības iesniegumu, bet būvvalde nav izsniegusi plānošanas un arhitektūras uzdevumu, pasūtītājam jāiesniedz jauns iesniegums atbilstoši jaunā Būvniecības likuma prasībām. Savukārt, ja līdz 2014. gada 1. oktobrim būvvalde ir izsniegusi plānošanas un arhitektūras uzdevumu, pasūtītājs, pamatojoties uz to, var izstrādāt skiču projektu vai tehnisko projektu un saņemt būvatļauju atbilstoši jaunajam Būvniecības likumam.
Tā kā līdzšinējais būvniecības regulējums nevarēja tikt uzskatīts par pilnīgu un izsmeļošu, Latvijā jau tradicionāli ļoti liela nozīme būvniecības procesa izpratnē un reglamentācijā bijusi administratīvo tiesu praksei. Domājams, ka, arī piemērojot jauno regulējumu, administratīvo tiesu prakses nozīme saglabāsies vismaz tikpat liela. Jaunā Būvniecības likuma spēkā stāšanās tika vairākkārt atlikta, un jau pirms tā spēkā stāšanās tika izteiktas bažas par likumā ietvertajiem risinājumiem (1). Pat pirms attiecīgās problēmas ir kļuvušas aktuālas praksē, var paredzēt, ka administratīvajām tiesām nāksies risināt dažādus jaunā Būvniecības likuma problēmjautājumus (piemēram, cik ļoti būves pamatidejai (būvprojektam minimālā sastāvā) jābūt izstrādātai, lai rastos pamats būvatļaujas izdošanai; vai noteiktās situācijās trešajām personām būtu atzīstamas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt atzīmi par būvatļaujas nosacījumu izpildi; pēc kādiem kritērijiem vērtēt, vai sabiedrības informēšana par būvatļauju bijusi pietiekama u.c.)
Ikviens rakstīts likums ir objektīvi nepilnīgs, un bieži tikai likuma piemērošana praksē ļauj novērtēt likuma tekstā tieši neatklāto regulējumu un kopējo ietekmi, ko attiecīgais likums sasniegs. Tādēļ atliek cerēt, ka jaunā Būvniecības likuma piemērošanas prakse veidosies vienmērīgi un saskanīgi, un, nevis piemērojot to pašmērķīgi, bet gan paturot prātā būvniecības procesa regulējuma galveno mērķi – līdzsvarot dažādās būvniecības procesā iesaistītās intereses.
(1.) Sk., piemēram, Čepāne I. Jaunā Būvniecības likuma kroplības. Jurista Vārds, Nr. 14 (816), 2014. gada 8. aprīlis.