Viņas rīts joprojām sākas ar laikrakstu Diena, lai gan Sarmīte Ēlerte, protams, nekad nebūs šī laikraksta lasītāja tradicionālā izpratnē. Pēc astoņpadsmit Dienā pavadītiem gadiem Sarmīte atzīst, ka arī šobrīd, no rīta šķirstot Dienu, viņa joprojām izvērtē savu bijušo kolēģu profesionālo veikumu. «Es vienkārši nemāku lasīt citādi,» viņa saka, it kā apstiprinot, ka šis paradums nepāries nekad.
Arī šīs sarunas gaitā ne mirkli nepamet sajūta, ka runāju ar profesionāli, jo šim terminam nepastāv pagātnes forma. Intervija ar Sarmīti Ēlerti nenorit pēc man labi zināmās formulas, kad cilvēks sākotnēji ir nedaudz saspringts un neveikls, taču jau pēc pusstundas sāk atraisīties, kā ar vecu paziņu pļāpājot par darbu, ģimeni, bērnību, sliktajiem Latvijas ceļiem un politiku. Nē, viņa gadu desmitiem ir vārījusies šajā katlā un lieliski zina oderi. Viņa runā tikai par lietu, ir taktiska, precīza un diemžēl neielaiž savā privātajā teritorijā. Gandrīz neielaiž. Un pasmaida tikai vienu reizi –, kad stāsta par savu rožu dārzu, kurš viņas prombūtnes laikā ir aizaudzis ar nezālēm. "Biju prom trīs nedēļas. Atbraucu mājās, un visas manas rozes bija sagāzušās čupu čupām. Balandas! Es tādas savā mūžā nebiju redzējusi! Tāda sajūta, ka te ir subtropi!"
Jūnija sākumā Sarmīte Ēlerte paziņoja, ka aiziet no Dienas. Iemesli, kādēļ viena no Latvijas mediju spēcīgākajām personībām izlēmusi spert šādu soli, šķita visnotaļ miglaini. Pati Sarmīte toreiz teica – es vēlos atvilkt elpu. "Dienas pāreja kompaktajā formātā un Dienas portāla uzsākšana bija divi lielie projekti, kuriem man bija svarīgi būt klāt. Tagad Dienai sākas nākamais enerģiskas un stabilas attīstības posms, un es esmu droša, ka Nellija Ločmele ir īstais vadītājs." Tomēr daudziem palika sajūta, ka kaut kas netiek pateikts līdz galam.
Uz interviju ar Sarmīti gaidu teju mēnesi. Drīz pēc aiziešanas no Dienas viņa devās garākā braucienā, izbaudot Amerikas ziemeļu mežonīgo dabu, un tagad, atgriezusies vienīgi uz Dziesmusvētku laiku, ir gatava savai pirmajai intervijai jau ārpus Dienas.
Sarunas gaitā pieķeru sevi pie domas, ka visus jautājumus uzdodu tagadnes formā, savukārt Sarmīte konsekventi lieto pagātnes formu – mēs bijām, es esmu varējusi. Acīmredzot viņa savu jauno statusu ārpus Dienas jau ir pieņēmusi, savukārt man un, šķiet, lielākajai sabiedrības daļai Sarmītes Ēlertes vārds vēl ilgi būs sinonīms laikrakstam Diena.
Sarmīte izskatās ļoti harmoniska, nosvērta, mierīga un atpūtusies. "Šo gadu laikā man ne reizi nav bijis četru nedēļu ilgs atvaļinājums," viņa saka, atklājot, ka ir ieplānojusi daudz lasīt. "Dienām un nedēļām vēlos lasīt, lasīt, lasīt. Piecelties no rīta, lasīt, atpūsties un atkal... Man jau ir atliktas vairākas grāmatas, piemēram, Svētā Augustīna Atzīšanās, Edvarda Lūkasa grāmata. Man ir arī iesāktas un nepabeigtas grāmatas – Tonijs Džads Pēc kara. Ļoti gribu izlasīt grāmatu par brāļiem Kokariem, Vērdiņa dzejoļus. Es gribu ieiet šajā mierīgajā dzīves ritmā."
Pēc tik daudziem gadiem, kas nostrādāti vienā uzņēmumā, esat izlēmusi darīt kaut ko citu. Publiski paziņotais jūsu aiziešanas iemesls ir vēlme atpūsties. Vai tiešām jūtaties nogurusi?
Jā. Astoņpadsmit gadus es esmu bijusi piederīga laikrakstam, kas auga kopā ar jaunu valsti. Kopā ar valsti šis laikraksts mainījās, pilnveidojās, kopā ar valsti tas gāja cauri visām šoka terapijām. Nenoliedzami, astoņpadsmit gadi šādā vidē – tas ir ļoti daudz, jo mans darba ritms vienmēr bijis nežēlīgs.
Tātad darbs medijos jums ir prasījis milzīgu nervu piepūli un izturību?
Arī tas, protams. Pašos pirmsākumos, kad Diena tikko sāka veidoties, man pat bija tāda kā fiziska smaguma sajūta – iekustināt lielo ratu, panākt, lai ziņu dienests kustētos līdzi notikumiem, lai šis rats iegūtu inerci un darbotos pats no sevis. Patiesībā dinamisms vienmēr bijis mans galvenais jautājums. Tad, kad deviņdesmitajā gadā Diena nosprauda mērķi kļūt par neatkarīgu, rietumu tipa avīzi, pēc būtības mums nācās sākt skriet. Ātrāk par rietumniekiem. Mums bija jāpagūst noskriet gan to, ko rietumnieki jau ir izdzīvojuši, gan jāspēj turēties līdzi jaunākajām tendencēm pasaules mediju tirgū.
Trešā dinamika, ar kuru, domāju, sastopas ikviens Latvijas medijs, ir žurnālistu kvalitāte un tas, ka daudzi, pabeidzot augstskolu, tomēr nav gatavi strādāt šajā profesijā. Un arī šī problēma vienmēr ir prasījusi dinamiskus risinājumus. Jo īpaši asi to izjutām deviņdesmito gadu sākumā, kad žurnālisti, kuri strādāja padomju formāta laikrakstos, vienkārši neprata, nemācēja pielāgoties jaunā laika prasībām ziņu formātā. Ne tik daudz ideoloģiski, cik profesionāli. Protams, pēdējos gados tas ir mainījies: ja deviņdesmitajos gados devām priekšroku studentiem, turklāt labāk, ja ne no žurnālistikas katedrām, tad tagad mēs tomēr sakām – jā, augstākajai profesionālajai izglītībai ir jābūt. Un vēlams arī darba pieredzei.
Jūs Dienas priekšgalā esat jau kopš 1992. gada, kad Augstākā Padome pieņēma lēmumu par laikraksta privatizāciju. Kādas pārdomas, atskatoties uz tā laika notikumiem, rodas tagad? Kas no paveiktajiem darbiem šobrīd šķiet visvērtīgākais? Par ko jums ir īpašs lepnums?Iemesls, kādēļ 1990. gadā šī avīze vispār tika izveidota, bija gaužām prozaisks – veidojās jauna valsts, tapa jauna likumdošana, un bija nepieciešams medijs, kas visus šos jaunos tiesību aktus publicētu. Sava veida Latvijas Vēstnesis. Taču jau toreiz gan mēs, gan arī paši politiķi saprata, ka Latvijai vitāli ir nepieciešams spēcīgs, demokrātisks, neangažēts, rietumu tipa laikraksts. Tieši tādēļ 1992. gadā notika Dienas privatizācija. Un pateicoties neatkarībai, šo gadu laikā Dienai ir izdevies paveikt daudzus svarīgus darbus. Pirmkārt, tā bija lielo, globālo procesu ietekmēšana. Domāju, ka Dienas nostāja lielā mērā veicināja to, ka Latvija iestājās NATO. Tieši Diena laikā, kad valsts budžets jau tā bija nospriegots, tomēr aicināja ievērot NATO prasību par 2% budžetu aizsardzības sfērai. Tāpat Diena sekmēja sabiedrības izpratni par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā. Liels gandarījums man ir arī par tā dēvēto interneta Marijas stāstu, kad gan vecāki, gan paši bērni pēkšņi saprata, cik nepasargāti pusaudži ir interneta vidē. Arī lietussargu revolūcija, kas, protams, nebija tikai Dienas, bet arī visu to sabiedrībā zināmo cilvēku, kuri aicināja piedalīties piketā, nopelns. Patiesībā tas bija ļoti zīmīgs, ārkārtas gadījums. Tas, ka piketā dodas kādas nelielas sociālās vai interešu grupas biedri – pensionāri vai mediķi – tas normālā, demokrātiskā valstī ir saprotami. Bet tas, ka piketā jādodas tautai: bankas klerkiem, māksliniekiem, pensionāriem, lielas, ietekmīgas avīzes vadībai... tas tiešām bija kaut kas ārkārtējs.
Kopš pašiem pirmsākumiem paralēli esat bijusi gan uzņēmuma īpašniece – akcionāre, valdes locekle, gan izpildvara – avīzes galvenā redaktore. Kā tas ir: vienlaikus būt gan akcionāram, kura galvenā interese tomēr ir peļņa, gan redaktoram, kuram nākas pieņemt svarīgus lēmumus, kas uzņēmumam nav finansiāli izdevīgi? Vai nekad neesat izjutusi iekšējo konfliktu?
Nē, jo es vienmēr pirmkārt biju redaktore un tikai tad – akcionāre. Lielā mērā šāda pozīcija bija iespējama, pateicoties laikraksta īpašniekiem (Zviedrijas mediju koncerns Bonnier – red.), jo Skandināvijai raksturīgā izpratne par demokrātiju un redakcionālo brīvību man ļoti palīdzēja. Varu apgalvot, ka kopš 1992. gada no akcionāru puses ne reizi neizjutu vēlmi iejaukties redakcionālajos jautājumos.
Protams, manas darbības laikā bija gadījumi, kad man kā redaktorei nācās pieņemt lēmumus, kas nonāca pretrunā ar peļņas gūšanas uzstādījumu. Ne reizi vien bija situācijas, kad kāds reklāmdevējs, uzmetis lūpu par to vai citu rakstu vai redakcijas nostāju, paziņoja, ka izņem reklāmu.
Jums kā redaktorei šādas situācijas būtu jāignorē, bet kā akcionārei – iespējams, jācenšas tās novērst.
Redziet, peļņas gūšana ir īstermiņa domāšana, savukārt visi Dienas akcionāri uz šo mediju skatās kā uz ilgtermiņa projektu. Vārda brīvības ierobežošana kādu divu, piecu vai desmit tūkstošu reklāmas ieņēmumu dēļ – tie ir daudz lielāki zaudējumi ilgtermiņā. Medijs nedrīkst sākt laipot.
Starp citu, tieši pateicoties savām Dienas akcijām, esat kļuvusi par miljonāri. Tā liecina Dienas biznesa miljonāru tops. Kā jūtaties jaunajā statusā?
Cik atbildīgi jūs veidojat šos topus?
Domāju, ka ar pilnu atbildību.
Nezinu... Es neesmu izbaudījusi tās priekšrocības, kas būtu jābauda miljonāram. Nezinu, kā tur tas mans miljons ir rēķināts. Droši vien ņemot vērā manas akcijas un to eventuālo vērtību... Domāju, ka esmu 18 gadus ļoti smagi strādājusi un to, kas man pieder, esmu nopelnījusi godīgi. Ar ļoti smagu darbu.
Vai esat darbaholiķe? Vai bijāt no tiem, kas nāk astoņos un iet desmitos?
Ir bijuši dažādi laiki, taču, jā – mans darba laiks nekad nav bijis normēts. Es gan to neuzskatu par darbaholismu: vienkārši darba vienmēr ir bijis tik daudz, cik tā ir bijis. Un mans darba apjoms vienmēr ir bijis lielāks par astoņām darba stundām. Taču es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka visas lietas vislabāk un pareizāk var izdarīt tikai pats. Es mācēju uzticēties saviem kolēģiem un deleģēt darbus citiem. Turklāt es sevi neuzskatu par darbaholiķi arī tādēļ, ka man ārkārtīgi patika sestdienas rīti, kad nebija jāiet uz darbu. Droši vien cilvēks, kurš sirgst ar darbaholismu, sestdienās tomēr jūtas ļoti nelaimīgs.
Dienas laikraksta žurnālisti taču strādā arī svētdienās. Astoņpadsmit gadus jūs esat dzīvojusi ar vienu brīvdienu nedēļā. Vai tagad, pamostoties svētdienas rītā, jums kaut kā nepietrūkst?
Nē, pagaidām nē. Es vēl neesmu pieradusi pie brīvības. Man ir sakrājies ļoti daudz darāmu, pabeidzamu lietu, un vēl nav bijis tāda rīta, kad es nezinātu, ko iesākt, un sāktu analizēt, vai man gadījumā kaut kā netrūkst.
Un kā ar darba ņemšanu uz mājām?
Nē, to gan esmu mēģinājusi nekad nedarīt! Nu, vismaz pēdējos piecus, septiņus gadus... vismaz ne brīvdienās.
Sarunas sākumā jūs atzināt, ka joprojām Dienas darbu izvērtējat ar kritisku aci. Kā jūs komentētu vienu no pēdējā laika skaļākajiem skandāliem – tā dēvēto Mūkusalas Monikas lietu jeb gadījumu, kad Dienas žurnāliste Aleksandra Jolkina pavedināja Latvijas Pirmās partijas politiķi Oskaru Kastēnu un vēlāk to publiski aprakstīja? Spriežot pēc komentāriem interneta vidē, daudzi lasītāji bija vīlušies, jo šis eksperiments viņiem šķita Dienas necienīgs. Daudzi uzskatīja, ka jūsu laikā nekas tāds nevarētu notikt.
Pirmkārt, gribu teikt, ka šis stāsts sākās vēl tad, kad es biju redaktore, taču līdz publicēšanai tas nonāca jau manas prombūtnes laikā. Gribu uzsvērt: šajā lietā ir divas daļas – principiālā un profesionālā. Iespējams, eksperimenta izpildījums un pasniegšanas veids varēja būt cits, taču tas nemaina lietas būtību. Oskars Kastēns pārstāv partiju, kas no visām tribīnēm, kad vajag un kad nevajag, skandina ģimeniskās vērtības. Bet tas savukārt nozīmē – ja politiķis parakstās zem savas partijas vērtībām, vēlētājam ir tiesības būt pārliecinātam, ka viņš arī savu dzīvi veido pēc šiem pašiem principiem. Un šī prasība nevienā mirklī nav pārspīlēta. Tieši pretēji – Latvijas politiķiem pārāk reti tiek prasīts, lai viņi atbild par saviem vārdiem un lozungiem.
Un arī tad, kad šis eksperiments vēl tikko sākās, es teicu – jā, mums tas ir jādara, jo sabiedrībai ir tiesības to zināt.
Es jums pilnībā piekrītu par nepieciešamību atmaskot politiķu dubulto morāli, taču komentāri internetā liecināja, ka sabiedrībai šis eksperiments šķita pārspīlēts.
Es šos komentārus gan neesmu lasījusi, taču arī tā ir dubultā morāle. Sabiedrības liekulība visā savā krāšņumā! Vēlreiz gribu teikt, ka mans viedoklis pilnībā sakrīt ar Dienas pozīciju – bija jāraksta!
Tas, ka pēc Jolkinas skandāla parādījās viedoklis, ka "Ēlertes laikā nekas tāds nebūtu noticis", tomēr liecina, ka Ēlerte un Diena vēl joprojām ir nešķirami jēdzieni. Vai uz Nellijas Ločmeles pleciem šobrīd negulstas dubulta atbildība? Ikvienu viņas pieņemto lēmumu izvērtēs ne vien no pareizi vai nepareizi aspekta, bet tas noteikti tiks salīdzināts arī ar jūsu vadīšanas stilu.
Manuprāt, viņai šobrīd gan ir, gan nav viegli. Nellijai būtiski palīdz tas, ka viņa jau ilgu laiku ir bijusi Dienā, turklāt dažādās pozīcijās. Otra lieta, kas viņai noteikti palīdz, ir stingrā, godīgā pozīcija: sabiedrībai nav jāšaubās par viņas pilsonisko nostāju, jo tā vienmēr ir bijusi ļoti saskanīga ar Dienas principiem. Taču atsevišķos jautājumos viņai, protams, būs grūti. Kaut vai tādēļ, ka viens vadītājs, tik ilgus gadus atrodoties savā postenī, gribot negribot tomēr rada savu kultūru – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Viņš izveido savu komandu, savus cilvēkus, un saprotams, ka, šajā vidē ienākot jaunam vadītājam, kaut kas mainīsies. Tam tā ir jābūt.
Pārmaiņas – tas ir vārds, kas kopumā raksturo šī brīža situāciju mediju tirgū. Kā jūs – cilvēks, kurš šajā jomā ir nostrādājis teju divus gadu desmitus, vērtējat drukātās preses perspektīvas? Vai, pārfrāzējot slaveno teicienu, ka video nogalinās radiozvaigzni, ir pienācis laiks teikt, ka internets nogalinās drukātos medijus, jo īpaši avīzes?
Domāju, ka drukāto mediju nākotne ir pozicionēšanās – drukātie mediji arvien vairāk orientējas uz konkrētām nišām. Un nišas jautājums šobrīd ir pats aktuālākais. Jo niša nav tikai dabas draugi vai medicīna. Niša jeb auditorija var būt arī, piemēram, visi lēmumu pieņēmēji. Un tas ir objektīvi, jo cilvēku dzīvesstāsti, dzīvesstili kļūst arvien individuālāki.
Bet tā ir viena no mūsdienu cilvēka lielākajām problēmām: arvien lielāka norobežošanās, vientulība, nespēja piederēt kādai konkrētai grupai.
Jā, taču tā tas ir. Un šī norobežošanās paģēr vēl vienu lielu problēmu – kas notiek tad, kad sabiedrībai ir jādiskutē par lielajiem, globālajiem jautājumiem, kas attiecas uz visiem. Kas ir tas forums, kas vieno visu sabiedrību? Taču kopumā man gribas cerēt, ka arī drukātajiem medijiem nākotnē nav sliktas perspektīvas. Iespējams, tās būs bezmaksas avīzes, iespējams, drukātā prese kļūs tik dārga, ka to varēs atļauties tikai pārtikuši cilvēki, iespējams – sabiedrību no drukātajiem medijiem interesēs tikai izklaides sadaļa. Attīstības variantu ir daudz, bet galvenais jau nemainās – žurnālistika būs nepieciešama vienmēr.
Un kāda varētu izskatīties jūsu privātā nākotne? Ar medijiem vai bez tiem?
Līdz rudenim vēl nedomāju neko.
Savulaik esat ieguvusi augstāko izglītību ne vien žurnālistikā, bet arī kino kritikā. Vai, iespējams, pievērsīsieties kino?
Nenoliedzami, kino vienmēr ir bijusi mana sirdslieta. Tāpat kā māksla kopumā. Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja redzēt daudzas labas filmas – tostarp strādājot Nacionālā kino centra spēlfilmu ekspertu komisijā un Valsts Kultūrkapitāla fonda padomē. Taču savu tālāko darbību es ar kino noteikti nesaistu – esmu aizgājusi pārāk tālu no šīs nozares. Domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz profesionālu cilvēku, kuri visus šos gadus ir sekojuši līdzi industrijas attīstībai un izaugsmei. Es, protams, neesmu tik zinoša.
Kā jūs komentētu baumas, ka Sarmīte Ēlerte ar laiku varētu kandidēt uz Valsts prezidenta amatu.
Vai tad šis krēsls nav aizņemts? (Smejas). Nē... Nezinu. Ko vispār nozīmē kandidēt? Mēs nedzīvojam Amerikas Savienotajās Valstīs, un es neesmu Ābrahams Linkolns, kurš pats iet un piesakās. Latvijā cilvēks šim amatam tiek izvirzīts no partiju vidus.
Tādā gadījumā – vai domājat iesaistīties aktīvajā politiskā?
Politiku var ietekmēt divējādi: esot iekšā, pievienojoties kādai partijai, sēžot Saeimā, vai arī esot ārpusē – caur, piemēram, nevalstiskajām organizācijām...
Tā nav izvairīšanās no atbildes. Vienkārši es šobrīd vēl nedomāju par lēmumiem, neuzklausu piedāvājumus...
Droši vien jums šādu piedāvājumu ir daudz.
Jā un nē. Es esmu ļāvusi sev to privilēģiju līdz rudenim nedomāt par lēmumiem.
Un par ko jūs šobrīd domājat?
Es gribu mācīties, un šī vēlme, visticamāk, materializēsies neformālā nozīmē. Diez vai es stāšos kādā augstskolā. Taču noteikti gribu izstrādāt individuālu studiju plānu, un kas cits gan tas varētu būt, ja ne 20. gadsimta pēckara perioda vēsture. Tas ir laiks, kuru es ļoti labi pārzinu, esmu to iepazinusi tuvplānā, daļēji pat veidojusi, un tagad man ir interesanti paskatīties uz to no augšas, ieraudzīt kopainu.
Varbūt šajos gados gūto pieredzi un atziņas ir vērts apkopot memuāros?
.jpg)
